Izrušinot cirvi

Paldies, paldies, mēs bijām laimīgi, ka ņem manuskriptu, ko rakstījām pāris mēnešu vai pat visu gadu, nesaņemot par romānu pat tik, cik valsts ierēdņi saņem mēnesī. Tak bijām laimīgi par to pašu. Re, tauta tomēr pērk un lasa. Tauta, lasošā tauta, kā labvēlīga, mīloša krustmāte dod latviešu autoram trīs laimītes — ieinteresētību, uzticību, cerību. Bet tas bija tajos labajos laikos, kad kādā no slejām vēl aicināju izdevējus būt līdzcietīgiem latviešu autoriem. Jā, pat atgādināju, ka no mūsu atlauztajiem nagiem, rakstot romānus un stāstus, dodam darbu poligrāfijas nozarei, no rakstnieku ryugtojām osorām sariet grāmattirgotāju ienākumi, no rakstnieku darba dzīvo mākslinieki, maketētāji un izdevēji. Atgādināju, ka autori jāmīl. Tagad viss mainījies! No 2009.gada 1.janvāra 5% vietā pievienotās vērtības nodoklim jābūt 21%. Tas žņaugs ne tikai mūs, rakstniekus, bet draud apgriezt sprandu rūpalam, kas divdesmit gadu laikā attīstījies par konkurētspējīgu nozari. Rakstnieki un dzejnieki, par velti jūs rakstāt, jo nebūs, kas lasa, mums saka. Tāpēc mēs sadodamies rokās pie grāmatu kaudzes. Lasošā tauta nespēs nopirkt dārgas grāmatas. Maizīti nopirks, par siltumu samaksās. Grāmatas, kaut gribēdami, nepirks. Labāk bērnus pabaros. Grāmatu izstādēs citvalstu kolēģi autori nāk klāt latviešu rakstniekiem un saka — brāļi, jums grāmatas tik augstā poligrāfiskā līmenī. Vai jānolaiž lata? Roka neceļas izdot grāmatas, kādas ekonomisko apstākļu dēļ tika tiražētas pirms divdesmit gadiem — uz lētākā papīra, saspiestu burtu fontu, brošētas, mīkstiem vākiem, bez ilustrācijām... Mani sāpina nākotnes noredzējums — šis nodoklis padara tautu trulu. Nolemj analfabētismam, kad svarīgākais būs prast nospiest "enter". Vai tie, kuri sevi pozicionējuši pie varas un apmet grāmatniecībai nodokļu žņaugu ap kaklu, to neredz? Vai tie, kuri izlēma uzkraut nodokļu smagsvaru grāmatniecībai, speciāli ilgojas pēc nelasoša pūļa? Esat dzirdējuši, kā daudzi nelasošie runā jau tagad? Paņemiet kādu stopētāju savā mašīnā, parunājiet. Baisi paliek. Jaunie cilvēki runā tik nabadzīgā valodā, it kā latviešu valodā dominētu tikai teikuma priekšmets un izteicējs. Drīz apmierināsies ar sms saīsināto valodu. Ugakačauga kača... Uhuuhu! tā viņi viens otru uzmundrina ar zooloģiskiem izsaucieniem... Tādu iedomājamies latviešu tautu nākotnē? No vēstures zināms, kas notiek, ja atbrauc vietvaldis un pieprasa maksāt lielākus meslus. Tagad situācija grāmatniecībā, kad nolemts paaugstināt nodokli, man atgādina to pašu, kad vietvaldis pieprasa spaidus no atraitnēm un bāreņiem. Viņi jau nevar pīkstēt pretī, nekur nespruks. Maksās kā mīļie. Kuras nozares manīgākas, tur sakož zobus, un valdības savārīto biezputru taupības diētas laikā gatavi norīt kopā ar piespriesto nodokļa glumo krupi. Man nav baiļu to restartēt, kamēr priekšstāvjiem pielēks. Tomēr atgādinu, ka bieži vien nodokļu paaugstināšana tautai beigusies ar vēl lielāku grimšanu nabadzībā un kara cirvju izvilkšanu, bet pēc kāda attapšanās laika vagariemvietvaldīšiemīpašajiem labiešiem viss "endgeims" koverējies ar dumpjiem, krēslu, portfeļu, spožo kroņu ripošanu, galvas zaudēšanu. Uzskatu par savu pienākumu atgādināt vagariem krīzes laiku ābeces "beismentu indženeral": ir zināms, ka krīžu laikos uzņēmumi strādā ar zaudējumiem un nodokļi tiek maksāti mazāk, bet "nasingspešal" gudrība ir, ka ekonomisko krīzi pārvar valstis, kur ieņēmumus neveido tikai nodokļi. No ekonomikas vēstures šo pamatpostulātu krīžu periodu pārvarēšanai vietvalžu tētiņiem laikam neviens neuzdrošinās atgādināt. Man baiļu nav, esmu gatava stāvēt uz grāmatu barikādēm. "Haugh!" es esmu runājis.u Tekstā izmantoti īpašie vārdi un priekšstāvju lietotie anglicismi: Nothing special — nekas īpašs; In general — kopumā; Basement — pamats; End game — cīņas beigu posms; Cover up — apsegšana, šeit — nozieguma slēpšana; Resta — darbības atjaunošana; Haugh! — Ziemeļamerikas siu cilts indiāņu sauciens kara pieteikšanai