Jānis Einfelds. Godīgi meli
Jānis Einfelds savāc mani uz ielas pie savas mājas stūra. Braucam augšā uz sesto stāvu šaurā padomju liftā, apmainoties formālām frāzēm. Dažreiz runāt uz "jūs" ir stīvi. Ar Jāni Einfeldu tā nav. Šai formai sarunā ar viņu nav hierarhijas pieskaņas — tikai pieklājība (lai arī noslēgtais vīrs negaidīti ieķiķinoties saka, ka neesot nekāds smalkais — bet savā garā gan šķiet tāds esam). Runāt uz "tu" ar viņu arī nav vajadzības, jo, ja šī neformālā uzruna paredzēta barjeru mazināšanai, tad Einfeldā tā neko neatvērs. Intervijā Einfeldam visai grūti piekļūt — viņš ir mazrunīgs. Sirsnīgs, uzcienā ar kafiju un ābolmaizītēm, taču klusē, un tā nu pavadām arī interviju — ar gariem pārtraukumiem, kuru laikā iepazīstu Einfelda piesmēķētās un kārtīgās istabiņas piebāztos grāmatplauktus.
Latviešu psihodelija
Einfelds runā rakstot, un tur nu atklājas fantastiska, simboliem bagāta pasaule, kāda nespētu ietilpt nevienā sarunā. Meļu dzīres — Einfelda jaunais stāstu krājums — caur postapokaliptiskām ainām un mītiskiem tēliem pauž trāpīgus vērojumus par amorālo un netaisnīgo (Latvijas) sabiedrisko ķēķi. Figurē, piemēram, tādi personāži kā milzu cukurgailītis un apbružātais tranzistors, Latvijā mītiski sadzīves priekšmeti, viens — saldas dzīves simbols, otrs — nepatīkamu patiesību tarkšķis. Šķietami nereāla pasaule, bet noskaņās biedējoši reāla. Meļu dzīru absurdajās ainavās var just arī Einfelda iedvesmu no Borisa Viāna, ko viņš min kā vienu no saviem mīļākajiem rakstniekiem līdzās latviešu klasiķiem.
"Kad sāku rakstīt, bija divi varianti — vai nu rakstīt sociālistiskajā reālismā, vai — kā tā sauktās jaunās dusmīgās prozas autoriem Evai Rubenei, Andrai Neiburgai, Gundegai Repšei. Man gribējās savādāk," lēnīgi stāsta Einfelds. "Man ļoti tuvi bija Mārtiņa Zelmeņa Pelēkā brāļa stāsti. Bet kaut ko tādu fantasmagoriskāku gribējās. Perestroikas laikā viena no mīļākajām grāmatām bija Kārļa Skalbes pasakas. Vispār sākumā gribēju rakstīt pasakas — dažas izdevās, dažas ne. Bērnu žurnāls mani nepublicēja. Laikam tāpēc, ka nebija laimīgu beigu." Einfelds atzīstas, ka rakstījis arī reālistiski, bet nekas nav sanācis: "Būtu kārtējā pelēkā avs jauno censoņu barā."
Iedvesmojuši ieraksti, klausīti uz veca magnetofona — "Daudz ko [literatūrā] sagāzu no džezroka, no ārtroka, īpaši no psihodēliskās mākslas". Modernās formas Einfelds cenšas saturēt kopā ar vecmodīgu valodu. "Man ļoti patīk lasīt vecas vārdnīcas, meklēt to, ko tagad sauc par arhaismiem," paskaidro rakstnieks. "Meļu dzīrēs daži stāsti ir arī visai naturālistiski. Te jāpiemin viena no Rūdolfa Blaumaņa piezīmēm, vērojot latviešu literatūru — ka bija tautiskais romantiskais, tad kumeliņu bāleliņi, tad lupatu brenči. Sākās naturālisms — Švauksta tips pieiet pie baznīcas, apskatās, kas ubagam, izcilā visas lupatas, lai tās parāda, un tad to pieraksta."
Būt autsaideram
"Einfeldam piemīt īpašā spēja izteikt savu domu līdzībās, alegorijās, šīs alegorijas neizdomājot, — viņš tās smeļ no savas apskaužami neierobežotās iztēles," komentē dzejniece Dace Sparāne, "es arvien vairāk šaubos par Jānim piedēvēto postmodernista birku, jo postmodernisms it kā neglābjami paredz kaut kādu ierobežotību dēļ obligātās esošās pasaules "citēšanas"".
Einfeldam pašam nav nekas pret postmodernismu: "Tas atkarīgs no autora. Es sevi neskatu pēc stiliem, es rakstu, kā man sirds liek. Kad pie mums deviņdesmito gadu sākumā sākās postmodernisms, to apkaroja. Tagad lasu, raksta, ka, paldies dievam, postmodernisms beidzies un literatūra top uz tā drupām. Laikam Latvijā ļoti grib tradīciju saglabāt, Apsīšu Jēkabu."
Iespējams, ka Einfelda savdabīgo literāro valodu palīdzēja veidot viņa sarežģītās attiecības ar ārpasauli. Autsaiders? "Jā, tāds es esmu," pēc kārtējā klusuma brīža Einfelds atbild. Sabiedrībai — vismaz skolas laikā — viņu bijis grūti pieņemt. Jau armijā esot gribējis kaut ko rakstīt — hospitālī atrodoties, lasījis žurnālus — "to tukšo socvalstu literatūru". "Tad atcerējos, kāds biju skolā negants, un ja es kādam vēl pateiktu, ka gribu būt rakstnieks, man bija bailes, ka visi mani apsmietu," atzīst Einfelds. "Mans aizsegs bija kļūt par žurnālistu, jo Hemingvejs bija tā sācis." Hemingvejs bija Einfelda jaunības autoritāte. "Kad es, pusaudzis būdams, sāku lasīt, es teikšu, viņš man bija dievs. Visu vērtēju pēc viņa," saka Einfelds. Hemingveja portrets joprojām stāv Einfelda istabā, bet aizbāzts aiz grāmatām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.