Jūra

Benvila nupat latviski iztulkotā un ar Bukera prēmiju 2005.gadā godalgotā romāna Jūra varonis Makss Mordens, līdzīgi kā Maskels (arī mākslas kritiķis, tikai neizdevies), apcer gleznu — Pjēra Bonāra Kailo sievieti vannā ar suni. Ja Pusāna gleznas raksturo skaidrība, loģika un formas pārsvars pār krāsu, tad Bonāra darbus raksturo kontūras pludinoši krāsu sabiezējumi un vakarīgas noskaņas. Tas savā ziņā raksturo arī Benvila metodi — vakarīgās, neskaidrās noskaņas pasniegtas precīzā, skaidrā, elegantā valodā. Bagātināta ar ironiju, melno humoru un cilvēciskā norieta tēlojumu, kuram Benvila literatūrā ir "Trojas krišanas" mērogi, šī viņa metode ir nopelnījusi Nabokova mantinieka slavu. Glezna, pie kuras savas dzīves norietu piedzīvojošais, rezignētais Mordens atgriežas, ataino Bonāra mīļāko Martu, ko viņš gleznoja pirms un pēc viņas nāves, guļam vannā — "laistoties rozā, ceriņkrāsas un zeltainiem toņiem — ūdens pasaules dieviete, vāja, nenosakāma vecuma, tikpat dzīva, cik mirusi, un tai blakus uz flīzēm viņas mazais taksis, kā sardzē saritinājies uz paklājiņa". Glezna ir atsauce uz divām sievietēm paša Mordena dzīvē — Annu, viņa sievu, kuras nesenās nāves iespaidi vijas cauri Mordena selektīvajām, neuzticamajām atmiņām romāna garumā. Arī Anna daudz laika pavadīja vannā pirms savas aiziešanas no "nāvi nesoša auga viņas vēderā". Otra sieviete, ar ko glezna saistās, precīzāk — meitene — ir Hloja, Mordena bērnības draudzene, viņu allaž vajājošais spoks. Bonāra gleznā ar košajām krāsām un sunīti tiešām ir kaut kas grotesks. To arī uztver Anna, Mordena sieva, saukdama šo sava vīra iemīļoto bildi — Līgavas vannā. Šis, viņasprāt, amizantais motīvs, protams, līdz ar vēža diagnozi atgriežas pie viņas nāvīgā nopietnībā — tāda ir Benvila darbu melnā ironija, nenovēršamā atnākšana āksta tēlā ("notikušajam nevajadzēja skart viņu. Tam nevajadzēja atgadīties ne ar vienu no mums"). Mordens, kas mētājas starp triviālo un patētisko, sevi pamīšus raksturodams kā mazu neģēli ar izvirtušu prātu ("Mēs taču tā īsti nekad nepieaugam. Vismaz es ne.") un "liru pazaudējušu Orfeju", pēc Annas nāves kopā ar meitu Klēru ir atgriezies Belelisā, vietā, kur viņš nelielā kotedžā pavadījis bērnības vasaras kopā ar saviem trūcīgajiem un kašķīgajiem vecākiem, kas agri izšķīrušies. Šī vieta viņam nozīmē arī atmiņas par "dievišķajiem" vienaudžiem, dvīņiem Hloju un Mailzu Greisiem, kuru pārtikušie vecāki turpat īrējuši vasaras māju un kuriem bērnībā izdevies pielabināties. Piecdesmit gadu vēlāk atgriezies Belelisā, Mordens nolemj tur palikt. Viņš haotiski ceļo no domām par Annu pie bērnības atmiņām, atpakaļ pie Annas. Pārdomas par novecošanu sakļaujas ar Mordena atmiņām par viņa kā zēna pamošanos dzīvei. Sižets romānā tikpat kā neattīstās. Darbība, varētu šķist, nav Benvila spēcīgā puse. Viņa trumpis ir tirpas uzdzenošā dzīves un cilvēku izjūta, filozofiskie komentāri, iekšējie dialogi. Taču darbība arī neieņem nozīmīgu vietu Benvila redzējumā, kurā dominē mūžīgā atgriešanās, ko arī pasvītro viņa atsauces uz grieķu mītiem. Kā saka Mordens, "patiesība ir tā, ka viss sācis ritēt līdzās — pagātne, iespējamā nākotne un nepanesamā tagadne". Un tomēr arvien ir bezspēcīgi mēģinājumi tvert laiku: "Bet kurā gan no visiem mums atvēlētajiem brīžiem dzīve nevar mainīties, līdz pienāk pēdējā, pati nozīmīgākā pārmaiņa?" Jābilst, ka romāna tulkojums ir lielisks. Bet kāpēc, piemēram, pirmajā teikumā "dievi" pārvērtās par "dievišķajām būtnēm"? Un kur 13.lpp palika "poliglots" pirms vārda "liktenis"? Benvila prozu raksturo spriedze starp laicīgajā domāšanā caur kristīgo humānismu nākušiem instinktiem — nolemtību, brīvo gribu un vēstures gala gaidām. Mordens stāsta: "Manī vienmēr mājojusi pārliecība, kas nepakļāvās nekādiem racionāliem apsvērumiem, ka kaut kad nenosakāmā nākotnē pienāks brīdis, kad šis nepārtrauktais mēģinājums — mana dzīve — ar visiem saviem nepareizajiem iztulkojumiem, pārteikumiem un kļūmēm būs beidzies un galu galā sāksies īstā drāma, kurai es tiku gatavojies ar tik lielu centību. Tas ir vispārējs malds, es zinu, visi to piedzīvo." Taču Mordens nespēj atteikties no šiem maldiem: "Vai tad tas nav bijis mans mērķis, patiesībā, mūsu visu slepenais mērķis — no miesas transformēties smalkā garā, kas nepazīst ciešanas? Triekt, graut, drebināt paša sienas." Ikdienišķas maģijas formā Mordena dzīvē iezogas trulā nolemtība: "Visapkārt bija zīmes, kas atgādināja par mirstīgumu. Mani vajāja sagadīšanās; atmiņā pēkšņi atausa sen aizmirstas lietas; uzradās priekšmeti, kas jau gadiem bija pazuduši." Brīvā griba triumfu nepiedzīvo, jo tāpat nav skaidrs, kura izvēle būtu pareizā. "Vai mēs, vai es būtu varējis rīkoties citādi? Vai es būtu spējis dzīvot citādi," vaicā Mordens un atbild: "Veltīgi taujāt. Protams, varēju, bet to nedarīju."