K + K = kultūra

..). Tak pat idiņam skaidrs, par ko visas tās LTV turpmākās raidījumu veidošanas politikas brēkas sakarā ir runa: globālā realitāte ir tāda — tikai ļoti retos gadījumos tā saucamie kultūras raidījumi spēj reitingos pacelties līdz televīzijas "miesai un asinīm" — ziņām un aktuāliem analītiskajiem TV produktiem. Jā, Dziesmu svētku noslēguma koncerts spēj sacensties ar Panorāmu. Bet citkārt kultūra ir dāsni jādotē. Punkts. Un tam ir paredzēta Latvijas (Igaunijas, Francijas, Šveices...) valsts televīzijas nauda. Vai Kots nezina, ka MEZZO vai ARTE dotē Eiropas Savienība un vēl divas varenākās Eiropas valstis, bet tie ir kanāli, ar ko Eiropa lepojas kā ar savas kultūras identitātes kvalitātes zīmi? Savādi šķiet arī tas, ka LTV vadītājs joprojām negrib (nevēlas?) saskatīt atšķirību starp LTV un LNT, TV3, TV5. Kots sabiedrisko televīziju, kurai ir obligāts morālo, sociālo u.c. pienākumu komplekts pret sabiedrību informācijas sniegšanas ziņā (vai tāds nav fiksēts uz papīra?), vienādo ar komerctelevīzijām. Arguments cinisks kā dzīve — jāpelna nauda. Tāpēc risinājums — lai tie augsto mākslu apjūsmotāji, kurlmēmie un citi dīvainīši nevaukšķ un pēc pusnakts gaida savus raidījumus LTV vienreiz nedēļā. Otra spoža izteika ir Nacionālās radio un televīzijas padomes vadoņa Abrama Kleckina kārtējā jezuītiskā pērle: "Latvijas televīzija necenšas slēpt informāciju par kultūras raidījumu nākotni, bet gan konkurences apstākļos nevēlas pāragri publiskot savus attīstības plānus." Pirmkārt, šis apgalvojums ir meli, jo neviens no manis aptaujātiem vairākiem Latvijas televīzijas kultūras raidījumu veidotājiem pat nesaprata, par kādiem "attīstības plāniem" ir runa — LTV vadība ar viņiem nerunā vispār. Jo vairāk — par nākotni. Otrkārt, vai arī Kleckina kungam rādās, ka sabiedriskās TV kultūras raidījumiem būtu jākonkurē ar komerckanālu produkciju — šoviem un tiem līdzīgu lētu, pasīvu izklaidi? Pats smieklīgākais, ka Nacionālās radio un televīzijas padomes vadītājs nav pamanījis, — nevienā no Latvijā raidošajiem komerckanāliem vispār nav kultūrai, jo vairāk — profesionālai mākslai, veltītu raidījumu! Ja, protams, par tādiem neuzskata intriģējošas Holivudas vai pašmāju slavenību dzīves ziņas, visādu saldo krējumu un citu "kulturēlu tusiņu" reportāžas, kas reizēm, jā, notiek pēc koncertiem vai izstāžu vernisāžām, un cita veida apkultūras klaču atspoguļojums. Īsāka vai izvērstāka ziņa par dižas aktrises Artmanes nāvi būs visos kanālos un medijos, bet tāpēc taču mēs to nesauksim par kultūras raidījumu? Latvijas sabiedriskajā televīzijā reiz eksistēja populārs seriāls Kino un mēs, ko vadīja Mihails Savisko un kurā bieži viesa lomā tika aicināts arī Nacionālās radio un televīzijas padomes vadītājs, tolaik Ābrams Kļockins. Vai viņš ticēja, ka nopietna kultūra, māksla, teātris, literatūra, kino un citas cilvēku gara izpausmes spēj "mainīt pasauli"? Vai spēlēja teātri, jau tad saprazdams, ka tikai baurošana ar zvaigznēm un parodijas par dejošanu ir tautai vajadzīgā kultūra? Ja kas, tā Kota ideja par diskusiju pēc Betmena nav slikta — aiz šī tiražētā masu kultūras tēla slēpjas ārkārtīgi interesantas tēmas: piemēram, Amerikas komiksu kultūra un tās ietekme uz nācijas kolektīvās apziņas veidošanu aukstā kara laikā (Umberto Eko runa seminārā Komiksu kultūra kā globāls ideoloģijas ierocis, Vīne, 2007.gada novembris).