Kanārijputniņi šahtās

Arī sarunā Kultūras Dienā viņam izdevies pateikt vairāk nekā tikai tekstā izlasāmo. Tās ir pārdomas par Krievijas vēsturi un šodienu, mākslas un mākslinieku likteņiem, kā arī ierosme domāt par likumsakarībām un līdzībām dažādu kultūru likteņos.

Esat referējis par Maskavas Dailes teātri un Krieviju kā spoguļiem, kas viens otru atspoguļo. Vai šo sakarību saskatāt arī šodien?

Tradicionāli uzskata, ka teātris atspoguļo valsti, kurā eksistē. Es runāju par netradicionālu spoguļattēlu — to, ka valsts atspoguļo teātri. Viss, kas notiek ar Dailes teātri, vēlāk notiek ar Krieviju.

Pēc Padomju Savienības sabrukšanas rakstīju rakstu par Dailes teātra sadalīšanu 1987.gadā. Atceros, to salīdzināja ar Vasilija Svētlaimīgā katedrāles sadalīšanu, tik neiespējami tas likās. Man šķita, ka tur ir kas vairāk par teātra skandālu. Pēc četriem gadiem sabruka savienība. Kad uzrakstīju rakstu, man teica — tik tieši, tik vulgāri… Un tomēr tā ir taisnība. Arī šodien. Tas, ka katrā Tveras ielas pusē ir pa Dailes teātrim, ir laikmetīgās Krievijas tēls — ne šis, ne tas.

Ko šī spoguļošanās rāda patlaban?

Krustceles. Gan Krievijai, gan teātrim. Dailes teātri vienmēr ir vadījis režisors. Oļegs Tabakovs ir producents. Mums ir trīs skatuves, repertuārs tik dažāds, ka ņirgājoties Dailes teātri sauc par lielveikalu. Teātris rāda jukas, kurās dzimst krievu vidusslānis. Šodien uz teātri nenāk inteliģenti, bet krievu buržuāzija, kas gatava par biļeti maksāt 200, 250 dolāru. Cenas divreiz lielākas nekā Brodvejā. Tabakovs sevi nesauc par māksliniecisko vadītāju vai galveno režisoru, bet biežāk ironiski dēvē par krīzes menedžeri. Un visā Krievijā tagad valda krīzes menedžeri.

Pēdējos gados valstī daudz runā, ka jāatrod nacionāla ideja. It kā tādu varētu atrast! Nacionāla ideja vai nu eksistē, vai ne. Pirms Pirmā pasaules kara nacionālo ideju nevajadzēja meklēt. Tāda vienkārši bija. Tad nāca karš. Vasilijam Kačalovam piedēvē tādu izteicienu. Viņam saka — Dailes teātris kaut kā apsūbējis. Un Kačalovs atbild — ko tam neapsūbēt, ja visa Krievija apsūbējusi. Liekas, ka teātris un valsts saskaņojas pat niansēs. Kad Krievija sūbē, sūbē teātris. Kad Krievija atplaukst, atplaukst arī teātris.

Pirms neilga laika intervēju Kirilu Serebreņņikovu, kurš jautāja: "Kāpēc gribat redzēt krievu teātri ārzemēs? Krievijas teātris ir dziļā krīzē." Vai Krievijas teātrī ir krīze?

Krīzes ir vienmēr. Bet tās mēdz būt atšķirīgas. Pašlaik ir teātra sistēmas krīze. Eksistē vairāk nekā 600 valsts dotētu teātru, kurus atvēra ideoloģisku iemeslu dēļ. Tie nespēj nomirt, bet tas nav normāli. Ja kaut kas nevar nomirt, tā jau ir nāves pazīme. Līdzīgi kā ar kolhoziem — no vienas puses, mums to vairs nav. No otras, — zemnieku arī nav. Būtu tomēr jāpāriet uz zemnieku lauksaimniecību.

Protams, Krievijā būs arī valsts atbalstīti teātri, jo, par spīti kapitālisma pirmo gadu utopijām, skaidrs, ka brīvajā tirgū teātri izdzīvot nevar. Bet tiem jābūt citādiem teātriem. Paradokss, ka šodien valsts dotētie teātri veido tikpat primitīvu, stulbu repertuāru kā komerciālie. Liktos — ja reiz teātri dotē, nedrīkst iestudēt lētas izrādes. Citādi — kāpēc valsts teātris? Ko valsts atbalsta? Ideoloģijas nav, propagandas nav. Par ko maksā, nav saprotams.

Otra krīzes iezīme. XX gadsimts bija režisoru gadsimts. Tagad visā valstī ir četri pieci režisori, un tā tomēr ir ļoti liela valsts… Jaunie režisori, cīnoties par savu teātri, nogurst. Beigās viņi vairs neko negrib, sāk klejot no teātra uz teātri. 60., 70.gados pieradām domāt, ka ir Tovstonogova teātris, Ļubimova, Efrosa teātris… Skatījāmies visas izrādes — nebija svarīgi, labas vai sliktas, jo arī sliktās bija svarīgas kopumam. Šobrīd Krievijā nav tāda teātra, par kuru teikt — jāredz viss. Te ir izrāde, tur viens aktierdarbs, bet tur — interesants mākslinieks. Mērogs mainījies, viss izkaisīts. Tagad iet uz teātri ir kā markas kolekcionēt — pa kripatiņai.

Turklāt Krievijā jau ir arī publikas krīze. Paradoksāli, jo neatceros, kad Maskavā teātrim vēl būtu pievērsta tāda uzmanība. Bet — cik kvalitatīva ir publika? Ko var gaidīt no skatītājiem, kurus gatavojusi televīzija? Nevar 15 gadus skatītājam rādīt Smehopanoramu, Petrosjanu un citas muļķības un cerēt… Sabiedriskie televīzijas kanāli sacenšas cits ar citu, kurš publiku vairāk nozombēs. Tā tiek gatavota mūsu skatītāju gaume, viņu intelektuālais un emocionālais horizonts. Teātri savukārt grib nopelnīt, tāpēc par skatītāju necīnās. Vienkārši pazemina līmeni. Būtībā teātri sadarbojas, lai kvalitatīvu skatītāju iznīcinātu. Vidējais skatītājs mums kā talkshow tuvplānos rāda — smaidā atņirgta seja. Ja viņam izrādes laikā zvana, viņš, sēžot pirmās rindas vidū, skaļā balsī runās. Nejūt atšķirību starp teātri un televīzijas ekrānu.

Protams, ne jau viss ir tik traki. Ja ko labu rāda, iekšā joprojām nevar tikt, bet teātris vairs neieņem lielu lomu cilvēka garīgajā dzīvē. Kādreiz bija svarīgi, ka ir vieta, kur katrs vārds, katrs mājiens ir patiesība. Šodien teātra balss ir vārga, ietekmes nekādas. Politika teātrus neinteresē. Ir arī grūti sacensties. Pirms aizbraukšanas internetā skatījos programmu Nereaļnaja poļitika — žurnālisti aicina uz sarunu pazīstamus cilvēkus un runā par visu ko. Bet 45 minūšu laikā tik pilnīgi tiek atklāta oficiālā dzīve Krievijā! Raidījumu neviena sabiedriskā televīzija neņēmās rādīt, bet tas ir tik talantīgi! Ienāca prātā — kāds varētu būt teātris, kabarē! Domāju, teātrim vajag palūkoties ap sevi. Mums maldīgi šķiet, ka joprojām esam avangardā. Vairs neesam — žurnālisti izrādās talantīgāki, asāki, ātrāki. Kamēr rakstnieks apdomāsies, uzrakstīs nemirstīgu grāmatu, viņi jau visu pateikuši.

Kuras nišas teātrim vajadzētu ieņemt?

Vēl jau nav aizpildīta pat pamata niša — teātris nav spējis pateikt, kas noticis ar Krieviju. Kāda šodien ir valsts. Bet nevar būt laikmetīgs teātris, kuram nav asa dialoga ar savu laiku. Dailes teātrī tā, starp citu, vienmēr bijusi problēma. Pirms revolūcijas, piemēram, Ņemirovičs-Dančenko gribēja iestudēt Leonīdu Andrejevu. Staņislavskis uzskatīja, ka Andrejevam jāiet pie velna, Ņemirovičs — mums vajadzīga kaujinieciska laikmetīgā krievu luga. Kaujinieciskas krievu lugas šodien nav.

Frāze par teātri kā cilvēka gara dzīvi — vai tā joprojām ir aktuāla?

Staņislavskim šis izteikums nozīmēja ko tādu, ko šodien vairs neizjūtam. Tagad tā ir klišeja, bet Staņislavskis to rakstīja Staļina laikā kā pretsparu eksistējošajai ideoloģijai. Viņš pat uzrakstīja vēstuli CK sekretāram ar lūgumu ļaut viņam izmantot frāzi grāmatā, jo principā no marksisma viedokļa tā nedrīkstēja teikt — 1936.gadā "cilvēka gara dzīve" bija pilnīgā pretrunā ar ideoloģiju. Šodien frāze skan smieklīgi. Apmēram kā stāstā par Gorbačovu un Tēvoci Vaņu. Viņš zvana uz teātri, lai izteiktu sajūsmu. Sāk runāt par Čehovu, protams, no agronomijas viedokļa, un saka: "Tās bija īstas gara dzīres." Bet pir duha krieviski skan ne īpaši labi… Tāpēc — leksika jāatjauno. Mērķis jau ir tas pats, jautājums tikai par formu. Vai teātris ar cilvēka gara dzīvi varētu nodarboties pēc būtības? Jā, nopietnā teātra drupatas krievu teātrī ir saglabājušās.

Vai XXI gadsimts ir atnesis lūzumu krievu teātra tradīcijās?

XX gadsimta krievu teātra tradīcijas kā kopumu izprast šobrīd ir grūti. Bet liekas, ka sistēma ir saglabājusies. Krievu teātris jau neko fundamentāli jaunu kopš 20., 30.gadiem nav izgudrojis. Vārdu ir maz — Staņislavskis, Meierholds, Tairovs, Vahtangovs, Mihails Čehovs. No padomju klasiķu paaudzes palikuši tikai dūmi. Bet režisoriem, kas pēc viņiem, saknes ir 20., 30.gados. Nu, pēdējo desmitgažu vārdi, piemēram, Kama Ginkas mācījās pie Tovstonogova, Vasiļjevs — pie Knēbeles. Ļubimovs pēc būtības ir meierholdietis, mācījies MHAT 2.studijā, un tā ir Čehova studija. Fomenko mācījās Dailes teātrī, tad GITIS, bet sāka blakus Ļubimovam, Tovstonogovam, Efrosam… Jaunie savukārt ir skolnieku skolnieki. Galu galā jebkuru laikmetīgo režisoru var sasaistīt ar Staņislavski, Meierholdu, Tairovu, Vahtangovu... Strautiņi, upītes, lielas upes — viss iztek no viena ezera. Ūdens var iesūkties smiltīs, pie akmens mainīt gaitu, tomēr tek tālāk.

Šodienas režisorus es gan nesalīdzinātu ar mūsu izcilajiem. Kopumā aina ir kā Gogoļa Precībās, kur Agafja Tihonova meklē līgavaini — ja paņemtu viena lūpas, otra degunu… Tāds ir Krievijas teātris. Ja paņemtu Vasiļjeva degunu, Ginkas lūpas, Fomenko zodu un Dodina vaigus, kaut kas varētu sanākt.

Ko tas nozīmē teātra kritikai?

Kritiķi parasti ir sava teātra cienīgi, tāpat kā teātri ir pelnījuši tos kritiķus, kas viņus apraksta. Protams, kritika vairs nepārstāv partijas, ideoloģijas intereses. No recenzijām vairs nebaidās, jo tās nespēj panākt teātra slēgšanu, iznīcināt režisoru. Var uzrakstīt 20 rakstus, ka izrāde ir atbaidoša, bet tam nav nekādas ietekmes uz kasi. Nav vairs arī nošķīruma — oficiozā un liberālā kritika. Tagad ir dzeltenā prese un profesionāla prese, kas mēģina darīt to, ko visā pasaulē kritika dara — radīt iespaidu par izrādi, ielikt kontekstā un teikt skatītājam, vai to vajag redzēt. Avīzes neviens vairs nelasa, recenzijas skatītāji lasa smotr.ru. Lasa nevis avīzes, bet citu rakstu kontekstā. Konteksts ir bēdīgs. Ar kritiku nodarbojas vai nu nevīžīgi cilvēki, vai arī jāraksta ļoti ātri, bet var redzēt, ka zināšanas rakstītāji iegūst google. Visos rakstos rakstīts viens un tas pats. Protams, ja raksti par Marivo lugu, meklējot informāciju google, tavs kaimiņš taču googlē atrod to pašu. Kad raksti samesti vienā saitā, to redz. Ja lasītu avīzē, liktos, ka cilvēks kaut ko zina par Marivo. Saturīgu rakstu ļoti maz.

Es pats vairs nerakstu, jo pienāk gadi, kad vairs negribas, citējot Jeseņinu, skriet aiz komjaunieša. Bet sekoju līdzi tam, ko raksta mani kolēģi. Ir daži ļoti talantīgi cilvēki, ātri, nikni, asi — Marina Davidova, Romans Dolžanskis. Viņiem ir grūti. Kritiķim nepieciešams just, ka viņš palīdz, ietekmē. Bet no teātra pozīcijām varu teikt — neietekmē. Ļoti reti palīdz, jo pēc būtības — kāpēc teātra cilvēki lasa kritikas? Patīkami, ja slavē, kaut vai muļķīgi. Savukārt publiku tas vispār neinteresē. Amerikā, piemēram, kritika ir spēcīga, jo amerikānis, pirms izdos 60 dolāru par biļeti, izlasīs, vai viņam to vajag. Vai tas ir labs ieguldījums. Krievijā svarīgi citi faktori. Iet uz aktieriem. Tā vienmēr ir bijis, tomēr pašlaik klāt nāk televīzijas ietekme. Prasa, lai spēlē Žeņa Mironovs, Sergejs Bezrukovs, Tabakovs, "tas lieliskais aktieris, kas tai seriālā mentu spēlē". Ko kritiķis var izdarīt ar šo tiražēto domāšanu? Ja aktieris spēlē slikti, var to pateikt, bet kritiķa balss ir bezspēcīga.

Jāņem vērā arī, ka situācija ar teātra presi vispār ir mainījusies. Milzīga valsts, bet pašlaik mums nav neviena teātra žurnāla. Padomju laikā bija Teatr, kur bija iespējams rakstīt nopietnus problēmrakstus par izrādēm, bet tas vairs neiznāk. Teatraļnaja žiznj… Žurnālu faktiski nav. Bet tas nozīmē, ka nav analītiskas teātra preses. Grāmatas par teātra vēsturi neiznāk, likvidētas lielās mākslas izdevniecības. Vesela kultūras joma brīvās Krievijas laikā ir pilnībā izkususi glamūra literatūras žanrā. Nav, protams, tā, ka nebūtu vispār nekā, bet… Tirāža 700, 1000 eksemplāru. Esmu pārliecināts, ka teātra kritika atdzims, kad atdzims teātra vēsture, teātra izdevniecības. Kad teātra kritiķis būs priekšpulks veselai armijai, kas stāv aiz viņa muguras. Un tiem ir jābūt cilvēkiem, kas teātra vidē ir pazīstami, jo šobrīd — kāds kaut ko raksta, kas tie tādi, neviens nezina.

Zīmējat apokaliptisku ainu. Ja trūkst analītiskas teātra kritikas, beigu beigās trūkst arī ziņu par teātra dzīvi desmitgadēs.

Vēsturei fiksēts tiek — labāk vai sliktāk, bet avīzes teātri apraksta daudz un ātri. Tādā ziņā avīžu produkcija ir laba — katra avīze uzskata, ka tai pienākums recenzēt visu, vienalga — kvalitatīvi vai nē. Kā konveijers. Bet, protams, galvenais jautājums ir — cik kvalitatīva ir prese? Iespējams, pēc gadiem to izmantos, bet ziņas, ko iespējams gūt, lielākoties būs — kas bija pirmizrādē, ko nēsāja, kādi izteicieni bija modē. Man nav apokaliptiska skatījuma, jo dzīve attīstās organiski. Kāda valsts, tāds teātris un tāda kritika.

Jūs uzņemat filmu par Mihailu Čehovu. Saprotu, ka projekts ir apjomīgs.

Kad pirms vienpadsmit gadiem sāku strādāt ar televīzijas raidījumiem, kritika man aizvirzījās otrā plānā. Pusi dzīves esmu strādājis teātrī, man ir vēsturnieka intereses, bet televīzija… Laikā, kad grāmatas netiek izdotas, tas apmierina godkāri. Vismaz rada sajūtu, ka daru kaut ko noderīgu. Tagad veidoju programmu Mihails Čehovs: Veseluma sajūta. Par viņu man gribējās rakstīt vēl 60.gados, kad slepeni lasīju viņa aizliegto grāmatu par aktiera tehniku. Toreiz tā likās zaimošana, antistaņislavska grāmata. Pēc tam lasīju Aktiera ceļu un domāju, ka krievu literatūrā nav nekā līdzīga — tik patiesi, dziļi, traģiski un komiski vienlaikus. Viņam bija 36 gadi, un tobrīd neviens krievu aktieris pats par sevi grāmatu vēl nebija uzrakstījis.

Man liekas, ka Čehovā ielikts krievu teātrim pats svarīgākais — iekšēja nepieciešamība ētiski attaisnot aktiermākslas, teātra pastāvēšanu. Čehovs daudzas sava laika teātra formas ienīda. Viņš nakts vidū modās, jo murgos bija redzējis, ka ar nosmiņķētu ģīmi izklaidē trulu pūli. Padomju Savienību viņš pameta pēdējā brīdī — dažus mēnešus vēlāk tas vairs nebūtu iespējams. Bet viņa dzīve emigrācijā… Negribu lietot izteicienu "trimdas traģiskums", kaut, protams, jebkura emigrācija ir traģiska. Īpaši, ja neesi bilingvāls, ja esi dramatiskais aktieris svešā valodas vidē. Bet viņš izdzīvoja. Pārstājis eksistēt kā aktieris, viņš kļuva par pedagogu, izveidoja savu sistēmu. Man liekas, ka krievu teātrim Čehovs šodien ir ļoti svarīgs. Līdz īstajam Staņislavskim šodien ir ļoti grūti izlauzties — viņš aplipināts Dievs zina ar ko. Čehovs ir pieejams "tīrā veidā" — ģeniāls cilvēks, kas nav saistīts ar sistēmu.

Protams, viņa stāsts ir arī traģēdija, bet ne padomju izpratnē. Dzīvoja viņš nodrošināti — krievu aktieris mirst savā mājā Beverlihilsā, apglabāts vienā no prestižākajām Holivudas kapsētām. Ne kā Meierholds — sapuva kopīgā kapā. Bet… 1928.gadā Čehovs Berlīnē pēdējo reizi runāja ar Staņislavski, kurš brīdināja nespert neatgriezeniskus soļus. Tam blakus Meierholds, kas pārliecināja neatgriezties. Staņislavskis un Meierholds abi atgriezās, un mēs zinām, kādi bija Staņislavska pēdējie dzīves gadi — savā mājā kā komfortablā cietumā. Zinām, kā dzīvi beidza Meierholds un viņa teātris. Uz padomju likteņu fona Čehovs, protams… Bet visu trīs šo cilvēku traģēdija ir tādu cilvēku traģēdija, kas mēģināja dzīvot, kāpjot pāri barjerām. Čehovs neilgi pirms nāves Holivudā lasīja lekciju par izciliem krievu režisoriem. Un viņš saka: "Cits citu ciest nevarēja, bet mēs taču tagad varam skatīties brīvi. Mēs taču tagad esam pārkāpuši barjerām." Tieši tas man šķiet interesanti. Viņam Amerikā rada ideālus apstākļus, bet viņš nespēj tādos neko izdarīt, jo teātris, kas ir noslēgts pats sevī, mirst. Viņš nespēlē, jo nav iespējas spēlēt krieviski. Vācijā viņš, piemēram, spēlēja vāciski, iekalis lomas tekstus, bet vēstulē draugam raksta — runāju kā no kompresora, kur ir Russische Stimme? Kad tādas klases mākslinieks paliek bez savas balss, viņš ir nolemts.

Tikko ar milzīgu interesi apmeklēju Ameriku, tagad Rīgā fotografēju teātri, kur viņš spēlēja, māju, kur dzīvoja, vācu iespaidus. Viņš Rīgu pameta neilgi pēc tam, kad pie varas nāca Ulmanis. Likās, ka atkal nav ko elpot. Maza valsts, kas meklē sevi, un daudziem liekas, ka Čehovs aizņem par daudz vietas — viņš to ļoti sāpīgi uztvēra. Ziniet, šahtās, lai konstatētu metāna līmeni, liek būrīti ar kanārijputniņu. Viņi ir daudz jūtīgāki nekā cilvēki.

Čehovs ir tāds krievu kanārijputniņš — Berlīni viņš pameta pirms Hitlera, Rīgu — ar Ulmani, kura nākšanu pie varas uztvēra caur savu krievu pilsoņu kara pieredzi. Anglijā viņš palika līdz brīdim, kad tika noslēgta Minhenes vienošanas. Kad karš viņu sasniedz Amerikā — iesauc amerikāņu aktierus — viņš brauc uz Holivudu. Un iedomājieties, šodien teātra rakstniecības līmenis ir tāds, ka, lai uzsvērtu Čehova nozīmīgumu, raksta — viņš pasniedza pāris stundas Merilinai Monro un viņa viņu vēlāk atcerējās! Dieva dēļ — kur ir Čehovs un kur Monro? Nožēlojama aktrise un ģēnijs…