Kanons

Līdzīgi klājās krokodilu mazulim, kas sapņoja, lai viņu tā mīļi un pa draugam sabučo. Bet nu zobi! No tiem visiem bija bail... Psihoterapeitiskajā Džona Rova grāmatiņā par ezi un krokodilu Samīļojiet mani, lūdzu! vienīgā radība, kas saprata atraidītā zobenzobu rāpuļa vientulīgās sirsniņas ciešanas, bija asā mētelīša valkātājs ežuks. Kad abi zvēru bērni satikās, ezis pažēloja krokodilu un nobučoja, krokodils aiz saviļņojuma draugu apskāva un — nekādas sāpes netika nodarītas. Eža kažociņš nebija ass, krokodila zobi — bīstami. Protams, šis aizkustinoši neticamais stāsts nav tikai par aizspriedumu varu un labo gribu, kas ļauj to varu uzveikt. Tas nav arī tikai par mīlestību, kā pirmo, varbūt pirmatnējo impulsu, kas mājo katra bērna un, jādomā, cilvēka sirdī. Varbūt tas drīzāk ir stāsts, kas māca nebaidīties no dzīves un riska? Es allaž brīnos, kādēļ sabiedrībā ar aizdomām uztver cilvēkus, kuri atļaujas atzīties, ka ir laimīgi. Tieši pārējo aizdomīgums ir iemesls, kādēļ pie mums nav pieņemts publiski plātīties, ka tu esi laimīgs. Tāpēc mēs ar dziļu skepsi uztveram, piemēram, amerikāņu nācijas ikdienas saziņas kultūrā ieaudzināto atbildes dežūrfrāzi I"m fine (man klājas labi). Kad cilvēks apgalvo, ka ir laimīgs, parasti tas vairākuma uztverē nozīmē — ak, droši vien viņam ir kaut kas aiz ādas... fleitē vien tālāk... nu, kaut kā tā. Latvijas kultūrtelpā drīzāk kā dabiska tiek akceptēta cienījamā žurnāla Rīgas Laiks šaurā intelektuāļu pulciņa, manuprāt, tomēr absolūti destruktīvā indeve dzīvi pozicionēt ar to apnicīgo jautājumu par nāvi. Dzīvot — nozīmē gatavoties nāvei. Nē, nē un vēlreiz nē. Dzīvot — nozīmē baudīt un justies laimīgam. Katru dienu sevi apsveikt ar to, ka viss izdosies un būs labi. Paskāls Kinjārs klasiskajā tekstā Sekss un bailes/Le sexe et l"effroi (1993) brīdina: "Jā, nāves ideja saasina drudžainas alkas dzīvot. Taču domas par dzīvošanas baudām nenovēršami vedina saprātu pie viņa izcelsmes noslēpuma, kurš galu galā izrādās Dievs, vēl vairāk neiepazīstams par nāvi." Tad nu lūkojiet, kas labāk — sēdēt grāvja malā un gauži raudāt par to, ka "mani neviens nemīl", vai svempties vien pekās un — kā katram ezītim — sameklēt savu krokodilu. Apskaut un sabučot. Lai jums drošs un laimes priekā svētīts šis gads! Nebaidieties mīlēt sevi, tad citi jūs mīlēs.