Mēļo, ka vācu kūrvietā Bādenveilerā, uz kurieni dakteris un rakstnieks Čehovs, pēc paša skarbas izteikas, aizbrauca "nosprāgt kā traks suns", desmit minūtes pirms nāves palūdzis atnest šampanieti. Iztukšojis kristāla štūbi, diloņslimnieks smaidot nopūties — cik burvīgi burbuļi! Un nomiris. Viņa piezīmēs atrodu: "Nāve ir baismīga, bet vēl briesmīgāka ir apziņa, ka dzīvosi mūžīgi un nemirsi nekad."
Savu pirmo stāstu krājumiņu astoņpadsmitgadīgais ambiciozais students nosauc Aušības. Tēvs brāļus bieži per, bet piespiež arī mācīties mūziku un svešvalodas — grib, lai dēli izaug izglītoti. Puisis jau agri iepazīst, ko nozīmē ar lineālu apdauzīti asiņaini pirksti par neglītu rokrakstu kaligrāfijas stundās, ko — septiņas stundas tupēt uz sāls čupas ģimnāzijas klases kaktā: skolas īpašnieks grieķis izrādās sadists. Kopmītņu naktīs zēnu starpā plaukst netradicionālas attiecības, kaut arī pats Antoša Čehontē, kā viņš sevi pseidonimē pirmajās žurnālistiskajās publikācijās Taganrogas presē, nevainību zaudējis četrpadsmit gadu vecumā ar sievieškārtas prostitūtu — vārdsakot, topošais rakstnieks elpo dzīvi tās visvaravīkšņainākajās izpausmēs...
Čehova dzīves pieredze ir tik krāšņa, lai viņa lugās, kas krievu literatūru un drāmu iecēla XX gs. pasaules jaunās drāmas (absurds + traģigroteska + sirreālisms) saulītē, katrs, pat visnetalantīgākais režisors un aktieris, varētu ko nebūt pasmelties savu sīko ambīciju apmierināšanai.
Krodera Ķiršu dārzs, protams, nav šis bēdīgais gadījums. Valmieriešu izrāde ir tik pagalam smeķīga un jēgbieza, tortiska (kārtaina) un smieklīga savā surdinētajā, nepārtraukti — nenorimti zumošajā dzīves galīguma un veltīguma apjēgas traģismā, ka balta skaudība piemetas — nu, gandrīz kā tas nolādētais triperis, ko XIX/XX gs. mijā praktiski neārstēja, nācās vien samierināties: "Dzīve atšķiras no filosofijas — nav iespējama laime bez dīkdienības, jo patiesu baudu garam sagādā tikai tas, kas ir nelietderīgs." Tad ziniet — Ķiršu dārzs ar visiem "pārmaiņu laikos" iesprūdušajiem cilvēciņiem ir absolūti nelietderīgs — kā piemērs, kam varētu līdzināties. Nu nav te, izrādes šaurajā, lietotām stila mēbelēm piehlamotajā telpiņā, kur cits citam ne tikai grūžas, bet pat elpo virsū, nekādu pozitīvo varoņu — viens lieko cilvēku bars, kurā pat nav spējīgs uzšķilties drūmais konflikts starp romantiskajiem un pagalam teatrāli pompozajiem "vecās mīļās cilvēcīgās" dzīves aizstāvjiem (Raņevska & Co) un pretīgi pragmatisko "jaunā laika" cilvēku Lopahinu, kurš tak izrādās vēl derdzīgāks iznirelis par Smoļnija un Ziemas pils piegānītājiem sarkanajiem revolucionāriem (tēmas par vecās un jaunās — racionālās — dzīves kārtības konfliktu, kas reiz vilināja V.Maculēviču un pat E.Nekrošu), jo pats no sūdu bedres — nabadzības un gara stulbuma — izkārpījies. Kroders ir gudrāks par vienas taisnības karotājiem — viņš ļaujas dialektikai un vitgenšteiniskai ironijai, pat sarkasmam. Pastāvēs, kas pārvērtīsies? Kādas blēņas! Visām radībām ir tiesības uz eksistenci — pat tām vismuļķīgākajām (nesaukšu personāžus, lai nelaupītu prieku izbaudīt Valmieras teātra ansambļa saspēli; ja nu vienīgi JRT Zilākalna Martas aktieru grupa vēl ko līdzīgu debesu sfēru harmonijai šosezon piedāvā).
Pirmajā izrādes pusstundā šķiet, ka tradicionālais teātris ar savu maķenīt uzspēlēto "tuvplāna centību" svinēs treknu uzvaru — aktieri kā mušiņas un tarakāni cits citam stumjas virsū un lien dvēselēs, apbrīnojami svaigi izrunādami Čehova hrestomātiskās replikas. Lūk, Raņevska (Ieva Puķe krāšņa un smieklīgi valšķīga kā pārplaukusi puķe, par kuru visi skaļi jūsmo, bet kur tad tādu — lieku kundzīti ar, šķiet, tieksmi melot un artistiskām pretenzijām — bāzt?) garāmejot izplosās pie bērnistabas skapja, spekulēdama pat ar sava dēliņa nāvi; lūk, Kārļa Neimaņa briļļainais students Petja kā aptracis tīnis mācas virsū meitiešiem un pats nejēdz, kamdēļ; lūk, Māra Siliņa stomīdamās kaut ko dikti grib no dzīves un vīriešiem, un tas ir tik dabiski, ka nav pat neērti... Lūk, kā parodija par Mocartu pūderētā, tak paplukušā parūciņā klaiņo apkārt nelaimīgais "mamma" — kalps Firss (izrādes visperfektākā loma, ko sastrādājis Rihards Rudāks), lūk, uzmācīgi smieklīgs un nožēlojami spītīgi pie savas asinssūcēja piedzīvotāja sīkās dvēselītes kā pēdējās kapeiciņas turas izcili nodancotais Aigara Apiņa skruļļotais iznirelis Jaša... Un kāds prieks par Tālivalža Lasmaņa apjomīgo, psihofiziski tik precīzo "staigājošo nelaimi" — Raņevskas brāli, kurš ne strādāt, ne īsti filosofēt prot, ka taisnība vien būs — tādam vieta vēstures mēslainē, taču žēl cilvēciņa... Prieks arī par Krišjāni Salmiņu, kurš varonīgi kā Donkihots cīnās ar sev netipisku lomu — "nesēž" uz viņa Lopahins, bet aktiera pūles pārvērš šo personāžu par lielāko monstru, kāds šosezon teātros redzēts. Dvēseļu slepkava — riktīgs proletārietis, kas "šitādas raņevskas" smaidot āliņģos slīcināja. Mārtiņa Vilkārša krāmu bodītē šie "žurki — peļi — vabuļi" izraisa spēcīgas žēlsirdības lēkmes skatītājā, kurš līdz mielēm bauda pārmaiņu laikus Latvijā. Vienīgā iebilde — interesanti iecerētie Ilzes Vītoliņas kostīmi — visiem pielāgot vecķiršu un duļķu krāsas tērpus — atduras pret nekvalitatīvo audumu, kā dēļ aktieri izskatās kā lupatlaši. Nepārliecinoši un pārāk falši.
Pie visa Krodera virpuļos savērptā lieliskā "ķiršu — ķiploku kompota" — cilvēcisko skumju un traģikomisko stāstu galerijas, ko uzskatu par Talanta dāvanu latviešu tautai, pamanāms arī, ka režisors zina: "Māksla rakstīt — tā ir māksla atteikties un nežēlīgi īsināt." Lūk, atkal Čehovs. Gudri cilvēki, kad viņi ir pazemīgi pret muļķiem, kļūst ārkārtīgi simpātiski — šo izteiku tūkstošprocentīgi var attiecināt uz O.Kroderu, kurš zina, ka nekas uz pasaules, sevi ieskaitot, nav pilnīgs, tāpēc Ķiršu dārzā apzināti izvairījies no konceptualizēšanas un nav centies kā zarnu no zivs līķa izvilkt kādu centrālo domu — par ko tad īsti ir izrāde? Par dzīvi! Jo, ieklausieties — aiz laimīga cilvēka durvīm stāv kāds ar āmuriņu, kurš regulāri paklaudzina un atgādina — uz zemes ir arī nelaimīgie un pēc katra mums atvēlētā īsā laimes mirkļa seko nelaime. Tā ka ar lineālu bērnībā Čehovs ne velti sists.