Un reizēm intervijas drusciņ stilizētas "pod pļonku" (imitējot sēpijas toņa saskrāpētu filmu — hroniku) — tieši tā, kā tas notiek arī Kokaru dziesmu svētkos, kur ekrānā ir gan brūnganas, gan melnbaltas epizodes — mistifikācijas, gan arhīvu materiāli (Kokarus gan kā diriģentus Mežaparkā, gan Ave Sol un citu leģendāro koru vadoņus padomju laikos filmēja itin bieži), gan konkrēti šīs "filmas" vajadzībām veidota krāsu reportāža — jūtīga un aizkustinoša saruna par to, ko nozīmē būt dvīņubrāļiem. Turklāt visas šīs dažādā stilistikā un hronoloģijā tapušās "filmas" tās "galīgās filmas" kā kopsumma rada tādu kā trīskāršas mistifikācijas iespaidu, kad jau pilnīgi viss sāk atgādināt fellīniska teātra uzvedumu, inscenējumu, kas ļoti labi atbilst brāļu Kokaru ekscentriķu izpausmēm — sākot jau no brauciena ar auto pa dzimtajām vietām un laikpalaikam braucamajā nofiksētajām mākslinieku meņģēšanās — pūcēšanās epizodītēm, turpinot ar kapsētu apmeklējumiem, ražošanas apspriedēm par vēl kādu citu filmu, kuru (tā izskatās) paši par sevi nolēmuši veidot Kokari, asprātīgam hepeningam līdzīgo cierēšanu uz remonta darbos ieslīgušo Mežaparka estrādi, beidzot ar kadriem no "filmas filmā" ar abu brāļu kategorisku paziņojumu, ka tāda, kā šī — Grūbes/Rašenbaumas filma —viņiem nu nekādi nav pieņemama. Kas tas bija?
Kokaru dziesmu svētki. Filmu studija Mistrus media
Kas tas bija? Kārtējā Ginta Grūbes un Dainas Rašenbaumas portretautorraidījums no cikla Vakara intervija, jubilejas priekšvakarā uzrunājot Latvijas kordiriģēšanas leģendāros varoņus — dvīņubrāļus Gido un Imantu Kokarus? Svarīgu izglītojošu kultūrmisiju pildošās LTV1 sērijas Portretu izlase kārtējais laidiens, ko šoreiz producējusi filmu studija Mistrus media? Vai tomēr "īsts kino"?
Pasaules praksē, attīstoties kino/televīzijas/video/ciparu tehnoloģijām, jautājums par notikumu fiksēšanas (informācijas nesēju) formātu jau pasen ir likvidējis arhaisko jēdzienu dokumentālā filma. Pirmkārt, tāpēc, ka sen ir skaidrs, ka dokuments uz ekrāna ir nonsenss — tiklīdz fiksētājs izmanto montāžu, fakts pārvēršas kolāžā — jēdzienu interpretācijā, tātad dokumentāls nekas nevar būt ... jo vienkārši nevar būt. Otrkārt, tieši šajā kino nišā ērtības labad visātrāk tiek pielietoti tehnoloģiskie jauninājumi — pat līdz ekstrēmajām (tikai uz īsu laiku) idejām "filmas" veidot ar mobilā telefona kameru palīdzību. Tādēļ Latvijā, kur katrs sprukstiņš uzskata, ka viņš tiesīgs veidot dokumentālu filmu, situācija šajā, nosacīti runājot, kino nozarē ir ārkārtīgi sačakarēta. Rupji runājot, kad Latvijas valsts finanšu līdzekļi tiek dalīti "filmām", nedrīkst absurdi uzskatīt, ka visa tā vizuālās informācijas plūsma (turpmāk — VIP), kas te, uz vietām, tiek saražota, būtu saucama par dokumentālo kino, jo vairāk — par filmindustrijas nozari (kad vienreiz beigsies šī idiotiskā lielīšanās, kas šad tad skan pat no kultūras amatpersonu mutēm, ka, redz, uz Kristapiem mums ir pieteiktas simt un cik tur filmas! Tās taču nav filmas!).
Grūbes un Rašenbaumas gadījums ir lielisks piemērs, kas ļauj maldus par "dokumentālo filmu" ekstrapolēt līdz absurdam — visās nozīmēs. Ja konkrēto VIP — Kokaru dziesmu svētki — analizē pēc būtības, nevis tikai mīļi konstatē, ka sanākusi jauka, kaut arī skumīga, elēģiska dāvana abiem jubilāriem un viņu talanta cienītājiem, tad režisoru tandēms savā darbā vienlaikus spēlējas gan ar mītu par brāļiem Kokariem, gan mītu par latviešu dokumentālo kino — dekonstruējot i vienu, i otru un novedot līdz fundamentālam jautājumam par documentary kā jaunu mākslas žanru Latvijā un par tā attīstības iespējām. Protams, var diskutēt, vai brāļu Kokaru portretēšana bija īstais brīdis, kad šādu problēmu cilāt. Manuprāt, jā.
Jo. VIP Kokaru dziesmu svētki ar tās ekscentriskajiem varoņiem kā ideālajiem aktieriem — protagonistiem "atmasko" dokumentālā kino fiktīvo dabu: nu, kur vēl reālajā dzīvē atrast superīgākus džekus par šiem — everģēliskie skolas gadi ar veiklu personības dubultošanās tēmu (pie tāfeles divreiz atbild viens un tas pats dvīnis, vienreiz saņemot 4, otrreiz nopelnot 5 — par to pašu vielu, un gan jau ka arī mīlas lietās neiztika bez dvīņu dāvātajām priekšrocībām!), karošana divās frontēs (Imants sarkanarmietis un Gido — mežabrālis, nerealizētā, bet arī nenožēlotā ideja bēgt uz Rietumiem laivā pār jūru — nu, tipisks "latviešu stāsts"), tēma par padomju gadu režīma morālideoloģiskajām kroplībām, kam Imanta un Gido liktenis ir burtiski hrestomātisks paraugs (viens ir režīma upuris, otrs — varonis...), slava un triumfs Dziesmu svētkos kā tautas mīlestības augstākā forma (varbūt pat labi, ka "filmā" jeb VIP"ā neiekļuva šī gada Dziesmu svētku Noslēguma koncerta fināla akords ar brāļu Kokaru godināšanu un lieliskās, joprojām nezaudētās diriģēšanas mākas demonstrējumu). Viss šis divu ciešām asinssaitēm savažoto laimīgo cilvēku liktenis ir tiklab ekselenta viela mītam (varbūt — tai filmai, par kuru paši brāļi runā Kokaru dziesmu svētkos?), cik skaudrām faktūrām skaldīta latviešu stāsta — XX gadsimta dokumenta viela. To visu VIP jeb "filma" kā tāds htonisks nezvērs sagremos un aprīs, kombinējoties visdažādākajās variācijās par tēmu.
Pāri tāpat paliek galvenais stāsts — par cilvēka dzīvi vienmēr vienā trajektorijā — no pirmā kliedziena līdz pēdējai nopūtai. Jo filma ir arī par vecumu, par to, ko īsti nozīmē banālais teiciens par to ūdens krūzīti. Par nāvi, kuru gribētos kopā — jo "mēs esam kopā kā naži". Šai ziņā brāļu Kokaru cilvēciskajā atvērtībā kameras priekšā nav nevienas falšas nots. Daži portreti — tuvplāni liek apklust un raudāt. Kad nerunā balss, bet acis — dzied.
Galu galā — abiem taču absolūtā dzirde, kas "vārdos nevar izstāstīt, kā šis instruments — balss — strādā". Lai arī Gido un Imants iespēj veidot tikai duetu, viņu personības ir viens milzīgs koris, par ko arī jādomā, lūkojoties Grūbes/Rašenbaumas autorraidījumā.