Droši vien kaut kas psihoanalītisks, kas vēl tagad izpaužas idiosinkrātiskās uzvedības īpatnībās. Te gan jāpiemin, ka arī no koru koncertiem man vislabāk prātā palikuši koristi ar Lāčplēša cepurēm galvās un koristes, kas bija apkārušās ar smagām "senlatviešu" ķēdēm. Tagad gan saprotu, ka mamma uz šiem koncertiem gāja tāpēc, ka tur dziedāja viņas paziņas, un, ja tā padomā, viņas motivācija nebija neko labāka par manējo.
Korī esmu dziedājis tikai pamatskolas laikā. Kādā slejā jau veldzējos atmiņās par vidusskolu, kad nelielās grupās tikām sūtīti pie kora jaunā diriģenta uz noklausīšanos. Vienkāršā tautasdziesma, kurai saskaņā ar anonīmā komponista ieceri bija jāskan jautri, mūsu kompānijas izpildījumā bija tik drūma, ka kormeistars patiešām izskatījās nelaimīgs. Viņš izteica nožēlu par to, ka kordziedāšanas tradīcijas Latvijā acīmredzami piedzīvo pagrimumu, un, lai gan viņš skaidri nepateica, vai vēlas mūs redzēt savā korī, nojautām, ka mūsu ierašanās nav obligāta. Tā bija atbrīvojoša sajūta.Jā, un vēl bija Ināras Kunigas vadītās arheologu nometnes. Dažkārt vakaros notika sēdēšana ap ugunskuru, kas visā visumā bija ļoti jauki, vienīgi Kunigai bija niķis mierīgu pasēdēšanu pārvērst pārdesmit dziesmu garā pašdarbnieku koncertā. Visnepatīkamākais bija mirklis, kad bija jāizvēlas un, vēlams, jāiesāk dziesma, un tā nedrīkstēja būt dziesma par Kaupēnu, kas, protams, bija mūsu pirmā izvēle. Lai gan Pūt vējiņi man tīri labi patīk un toreiz mēs to arī daudz dziedājām, tomēr, ja man būtu teikšana, Dziesmu svētkus noslēgtu dziesma par asiņaino dunci un mums, kas "pavisam bijām četri", turklāt saturiski neredzu īpašu atšķirību, jo abās vēstīts par deklasētiem elementiem, kas nepamatoti tiek apbrīnoti. Arī himna abos gadījumos iedarbotos vienādi atskurbinoši.
Ir daudzi plusi tam, ka esi pieaudzis, piemēram, tev ir nauda un vari nopirkt mantas, ko šajā mirklī gribas (viena no galvenajām pieauguša cilvēka pazīmēm), vari atļauties nebūt draugos un salti atraidīt visus, kas nez kāpēc vēlas, lai tu tur būtu, un vari neiet uz pasākumiem, par kuriem ir aizdomas, ka tajos varētu būt cilvēki, kas grib, lai tu dziedi vai ej rotaļās (spēja nojaust programmu šeit ir ļoti būtiska, lai gan garantija nekad nav simtprocentīga — droši vien ikviens ir piedzīvojis mirkļus, kad pasākumā, kam, pēc visām pazīmēm spriežot, vajadzētu būt saprātīgam, pēkšņi, kā no zila gaisa, uzrodas cilvēki, kas domā, ka ir, teiksim, budēļi, un nez kāpēc vēlas, lai apkārtējie ņem dalību viņu sagrozītajā realitātē, un no visas sirds nespēj noticēt, ka viņu izpratne par jautrību nav universāla).
Es nekad neesmu bijis uz Dziesmu svētku atklāšanas vai noslēguma koncertu. Ne jau programmatisku apsvērumu dēļ — vienkārši neesmu mēģinājis tajos nokļūt un nejauši nav sanācis. Mani neuztrauc tas, ka daudzi netika pie Dziesmu svētku biļetēm, jo, manuprāt, šie svētki nav koncerti un priekšnesumi, bet kopā sanākšana tiem, kas tik ļoti mīl dziedāt un dejot, ka gatavi pavadīt daudzas stundas, apgūstot jaunas dziesmas un mēģinot jaunus dejas soļus. Es neesmu viens no viņiem, bet man patīk, ka tādu cilvēku ir tūkstošiem un viņi gūst prieku neatkarīgi no tā, vai latviešu tauta šajos svētkos ir 100% vienota un vai kāds nav izsprucis savu patību neapliecinājis.