Krievu orbīta

Daudziem krieviem būtu liels pārsteigums, uzzinot, ka te eksistē vietējie krievu dzejnieki, domā Artūrs Punte un Sergejs Timofejevs

Vai krievu dzejai Latvijā piemīt kas atšķirīgs no Krievijas krievu dzejas?

S.T. Kā fenomens lokālā krievu dzeja parādījās 80.gadu otrajā pusē, laikā, kad arī sākās demokratizācija, cīņa par neatkarību. Tā nebija saistīta ar padomju literatūras sistēmu, Maskavas centralizāciju. Tas viss radās diezgan skaistos apstākļos. Protams, tā paaudze, kas bija drusku pirms mums (Orbītas), kā rakstnieki un dzejnieki izauga padomju laikā, bet tā nopietni sāka rakstīt 80.gadu otrajā pusē, agrīnākie no viņiem 80.gadu pirmajā pusē. Man pašam pirmā publikācija bija 80.gadu beigās žurnālā Rodņik, tā kā es piederu vēlākai paaudzei. Principā tai dzejai piemita varbūt kaut kāda brīvības izjūta, arī sava veida eiropeiskums, orientācija uz Eiropas kultūras vērtībām. Arī varbūt ne tik daudz uz krievu literāro tradīciju, bet uz tādu kā vietējo sajūtu un modernisma un postmodernisma izpausmēm.

Vai tad kas līdzīgs nenotika arī Krievijā 80.gadu otrajā pusē?

A.P. Dīvainā kārtā ne. Taču šī Latvijas krievu dzeja bija radniecīga Krievijas pagrīdes dzejai. Te ātrāk nekā Krievijā šādu dzeju sāka publicēt normālā presē. Ja skatās krievu literatūras neseno vēsturi, tad pēkšņi tā pagrīdes literatūra, kas līdz tam nebija zināma lasītājam, izlauzās ārā. Tas pilnīgi mainīja literāro ainavu; Latvijā tas notika ātrāk. Turklāt Krievijā nevarēja notikt tas, kas notika šeit — krievu literatūru ietekmēja latviešu literatūra. Cilvēki sēdēja vienā Rakstnieku savienībā, pazina vietējos māksliniekus un viņiem nebija tik svarīga Krievijas vide.

Kas bija pirms tam? Arī tad taču Latvijas krievi rakstīja dzeju?

S.T. 60.—70.gados? Nevar runāt par pārmantojamību, par nopietnu kultūras vidi. Nekas daudz nav palicis ne grāmatas, ne kādas liecības.

A.P. Piemēram, Andrejs Ļevkins, Latvijas krievu žurnāla Rodņik redaktors, rakstīja, ka viņa paaudze labprāt iekļautos kādā tradīcijā, ja šeit tāda eksistētu.

Bet bija, piemēram, Roalds Dobrovenskis.

A.P. Nu, bet viņš jau ir prozaiķis. Varbūt atšķirība bija tāda, ka — tā ir mūsu hipotēze — 70.gados principā bija vienalga, kur tu atrodies, Rīgā vai Pēterburgā. Tikai 80.gadu vidū parādījās šis izšķirošais moments -— tāda dzeja varēja rasties tikai te.

Vai var runāt par pēctecību attiecībā pret Latvijas pirmskara krievu literatūru?

S.T. Nē, bet šeit bija viens no krievu kultūras centriem, vismaz preses ziņā. Piemēram, žurnāls Dļa Vas, avīze Segodņa.

A.P. To lielā mērā noteica krievu bēgļu tranzīts uz Rietumiem.

S.T. Dļa Vas vispār bija interesants. Man no vecākiem ir saglabājies viena gada sējums, šķiet, 1937.gada. Dīvaini bija, ka krievu valodā tajā laikā varēja eksistēt tāds žurnāls, kas raksta par Parīzes modēm, miljonāriem, viņu dzīvesstilu un turpat publicē kaut kādas ārzemju ziņas ar Hitlera un Staļina fotogrāfijām (smejas)... Salīdzinot ar to, kas tolaik notika Padomju Savienībā, kaut kas pilnīgi nereāls.

Kāpēc jūsu antoloģijā tieši tiek izcelta Rīga un Ferganas skola?

S.T. Tikai par Rīgu un Ferganu var teikt, ka tur parādījās dzejnieku grupas un paaudzes, kuru stilistika bija atšķirīga no tā, kas notika Krievijā. Ferganas gadījumā tā bija grupa, kur bija gan krievu dzejnieki, gan uzbeku dzejnieki. Viņi rakstīja krieviski, un uzbeku dzejnieki tādēļ nekādi nesajuta sevi kā daļa no krievu dzejas. Viņi izmantoja krievu valodu kā pasaules valodu, meklēja savas poētiskās saknes itāļu, franču, grieķu, Vidusjūras dzejā, plaši izmantoja brīvo pantu jeb verlibru.

A.P. Kad es derviņdesmito gadu beigās mācījos Maskavā Literatūras institūtā, biju pieradis pie tā, kas notiek Rīgā, un biju pilnīgā šokā, ka var ļoti nopietni vairāku semināru garumā apspriest, vai brīvajam pantam ir tiesības pastāvēt... Kad es mēģināju iebilst, ka izcili dzejnieki jau sen tā raksta, mani apsauca — tu neesi īstais, kam par to runāt. Latvijas Universitātes Literatūras katedrā tas nekad nebūtu bijis semināra jautājums. Pat Krievijas pagrīdē, kur interesējās par alternatīvo literatūru, galvenais varonis bija Brodskis, kas izmanto klasisku, modernisma stilistiku, protams, to ļoti paplašinot un iedvesmojoties no Rietumu literatūras. Bet tomēr viņš bija no klasiskā modernisma tradīcijas. Viņam varbūt ir kādi pieci dzejoļi verlibrā. Šeit tai pat laikā astoņdesmitajos gados raksta Oļegs Zolotovs, kuram rindiņa ir tādā garumā, ka, lai izdotu grāmatu, tā jāapgriež vertikāli, un nevar saprast, kāds tur pantmērs īsti tiek izmantots. Viņam tāds autors kā Uldis Bērziņš un Jānis Rokpelnis bija realitāte, kamēr nevienam Maskavas vai Pēterburgas dzejniekam šie vārdi neko neizteica.

Jūs rakstāt, ka 80.gadu Rīgas krievu dzejnieku paaudze piedzīvo vilšanos 90.gadu Rīgā.

S.T. Varbūt ne tā ka vilšanos, bet līdz tam bija cerība, ka Rīga ļoti īsā laikā kļūs par kaut ko līdzīgu Prāgai... Par tādu Austrumeiropas reģiona kultūras centru.

A.P. Jā, bija ilūzija par multikulturālisma iespēju. Skaidrs, ka daudz aktuālāk vietējā situācijā bija nacionālās valsts projekts. Varbūt, ka tā ilūzija varēja pastāvēt tikai vietējo krievu autoru vidū, jo viņiem likās — forši, tur latvieši, tur krievi.. Un nesaprata, kad tas viss beidzās.

S.T. Tolaik vēl nebija robežu, visu varēja ļoti viegli noorganizēt. Notika literāri pasākumi un avangarda mākslas festivāli, kur piedalījās daudzi no Krievijas, no bijušās Padomju Savienības.

A.P. Piemēram, žurnālu Rodņik, kas iznāca Rīgā, varēja pārdot desmitiem tūkstošos eksemplāru ārpus Latvijas. Viņiem droši vien likās, ka ies tikai labāk — droši vien uz Rietumiem arī varēs tagad pārdot... Kad saproti, ka reāli šeit izdot žurnālu vairāk nekā tūkstoš eksemplāros nav vērts, viss mainās.

S.T. Lielākā abonentu daļa bija ārpus Latvijas. Viss kļuva daudz dārgāks, un viņi vairs nespēja ekonomiski to pavilkt. Tā nauda, ko viņi dabūja par abonēšanu uz gadu, pēc pusgada vairs nebija nekas. Daudzi no viņiem arī nebija gatavi tai situācijai, ka vajag kaut kā pelnīt naudu, tāpēc, ka padomju sistēmā eksistēja mistiska iespēja izdzīvot un būt māksliniekam. Pat vistalantīgākie nespēja pielāgoties, pelnīt ar kaut ko. Piemēram, Aleksejs Ivļevs mēģināja, viņš zīmēja tādas naivas kartītes, kurās pār Rīgu lido kaķi. Kaut kāda vilšanās bija visai vietējai krievu inteliģencei. Viņiem bija sajūta, ka arī viņi bija iestājušies par demokrātiju un neatkarību, bet pēc kāda brīža viņi pat vairs nebija pilsoņi šajā valstī.

A.P. Vladimira Lindermana biogrāfija to ilustrē — viņš bija Tautas frontē, bet pēc tam kļuva par nacionālboļševiku.

Jūs gan nevainojami ieslīdējāt jaunajā sistēmā.

A.P. Mēs nācām vēlāk.

S.T. Bet ar Lindermanu, man liekas, ir citādāk, viņš ir tāds revolucionārs pēc būtības.

A.P. Jā, viņam jābūt opozīcijā. Kamēr pornogrāfija bija aizliegta un seksa nebija, viņš bija arī porno izdevējs. Viņam tāds dzīves scenārijs.

S.T. Reiz es biju klāt vienā viņa sarunā ar kādu žurnālistu no Holandes. Viņš jau bija nacionālboļševiks, un es viņam pajautāju: "Labi, bet kas būs, ja jūs vinnēsiet?" Nekādu atbildi viņš nedeva.

A.P. Jā, tas ir paradoksāli ar tiem nacionālboļševikiem. Šodien nacionālboļševiku līderis Eduards Ļimonovs Krievijā ir viens no retajiem demokrātijas aizstāvjiem, kaut arī pēc būtības nacionālboļševiku ideoloģija ir kas cits, bet pašlaik ir tā, ka viņš ir par demokrātiskām vērtībām, godīgām vēlēšanām utt. Viņi ir mākslinieki — gan Ļimonovs, gan Lindermans.

Vai tagad krievu literatūrai Latvijā ir iespēja normāli pastāvēt, vai arī šī ir pārāk nacionāla sabiedrība?

A.P. Noteikti ir, tas varbūt ir tikai labi, jo tad to nepadara par kaut kādu valstiski nozīmīgu nodarbošanos, bet ir iespēja pastāvēt nišā... Galvenais, lai nevajā.

S.T. Šeit ir cita lieta — vai tas viss ir nozīmīgi vietējai krievu sabiedrībai? Viņi ir pieraduši dzīvot bez krievu kultūras. Pat ja viņiem ir saite ar to, tad tā viņiem ir kaut kur Maskavā, Pēterburgā, tur, kur var dabūt grāmatas, filmas... Šķiet, tādas plašas sabiedrības daļas intereses par krievu kultūru nav. Diemžēl tas saistīts arī ar mediju politiku. No latviešu mediju puses tomēr ir daudz lielāka atsaucība par to, ko mēs darām, nekā no krievu mediju puses.

Literatūrai tomēr nevajadzētu ignorēt sabiedriskas norises, bet nav dzirdēts, ka Latvijā būtu kāds literāts, kas ekspluatētu šejienes multietnisko situāciju un rakstītu, kā šeit ir būt krieviem, kā — latviešiem. Piemēram, indieši Lielbritānijā par to raksta, un viņus sadzird, jo tas ir interesanti.

S.T. Es nezinu, vai tas realizēsies, bet es rakstīju dzeju Intara Busuļa albumam un domāju, ka uz tā pamata varētu veidot izrādi. Ja tas izdotos, tad laikam tas būtu pirmais tāda veida darbs. Ir diezgan daudz tādu krievu kā es, bet nav centra, ap kuru kaut kas varētu veidoties, institūcijas, masu medija. Bieži runājam par krieviski runājošo vidi, bet tā ir ļoti dažāda.

A.P. Atšķirība ir tāda, ka pat, tā teikt, nekulturālam latvietim ir skaidrs, ka Latvijas kultūra atrodas šeit. Tai pat laikā daudziem krieviem būtu liels pārsteigums, uzzinot, ka te eksistē vietējie krievu dzejnieki.

S.T. Mums pat negribas sūdzēties par dzīvi vai situāciju. Mēs arī nejūtam, ka baigi jāsūdzas. Ja tu gribi realizēt kādu projektu, izdot grāmatu, tas viss ir iespējams.

A.P. Daudz raksturīgāk ir tas, ka ik pa brīdim dzirdi — kāds ciemojoties ārzemēs ir dzirdējis pieminam Orbītu.

Kultūra mūsdienās lielākā mērā ir kļuvusi par nodarbošanos pēc izvēles, zaudējusi savu misijas statusu. Droši vien dzejnieki jūt, ka ir zaudējuši savu romantisko oreolu. Droši vien, ka pateicīgāk ir būt prozaiķim.

S.T. Man liekas, ka bija liels uzmanības kritums ap 90.gadu vidu. Tad bija citas lietas par ko domāt. Tomēr no 90.gadu beigām interese atkal pieaug diezgan normālā līmenī. Gan Londonā, gan Maskavā, gan Rīgā vidusmēra dzejas grāmatai ir apmēram vienas un tās pašas tirāžas. Dzeja tagad ir pilnīgs andergraunds. Ja mūzika un filma ir uzņēmušās kaut kādu izklaidējošu lomu, tad dzejniekiem joprojām ir diezgan svarīgs statuss. Viņi, teiksim tā, nav vēl pārdevušies... Bet neviens jau arī nemēģina nopirkt...

A.P. Vienīgie mēģinājumi nopirkt ir nedēļu pirms vēlēšanām, kad mums ir zvanījuši un vaicājuši — vai jūs negribat izdot dzejas grāmatu?

S.T. Par vietējo krievu dzejnieku izdošanu Latvijā — šeit tomēr daudz grūtāks ir starts. Ja tu esi pilnīgi jauns autors un tu raksti latviski, protams, ir vieglāk startēt — daudz vairāk uzmanības un resursu.

A.P. Ja tu esi latviešu dzejnieks, vispirms tev jābrauc uz Aicinājuma nometni, pēc tam jāiestājas Jauno literātu apvienībā, tad Rakstnieku savienībā. Ja tu esi krievu dzejnieks, tev jāizdomā, ko darīt. Daži izdomā pavisam citus scenārijus. Piemēram, Daugavpilī tik aktīvais hiphopa periods patiesībā bija tāda dzejas mutācija, kas neatrada sev institucionalizētās formas un pārvērtās par tautas izpausmi.

Piemēram, populārais rakstnieks Aleksandrs Gaross pārcēlās no Rīgas uz Maskavu.

A.P. Kad viņš vēl strādāja kultūras nodaļā avīzē Čas, Latvijas kultūras notikumi bija ārpus viņu redzesloka. Ja palasīja kultūras lapu, nevarēja saprast, kur tā avīze iznāk — kaut kur Voroņežā vai Rīgā.

Nez, tas ir apzināti, vai neapzināti?

A.P. Man liekas, ka tas ir apzināti. Vieglāk taču ir uzrakstīt par Kirkorovu, nekā atrast kaut ko šeit. Tas ir biznesa optimizācijas modelis, tur pat nav nekādas ideoloģijas aiz tā, kā, starp citu, to dažreiz mēģina pasniegt latviešu presē, ka krievu prese ir tendencioza. Tā optimizē resursus kā visas biznesa struktūras.

Senāk dzeju lasīja vairāk?

A.P. Tā nevar teikt. Par Oļegu Zolotovu, piemēram, ļoti maz, kurš zina. Labi ja nopirka 30 viņa grāmatu. Semjonu Haņinu izpirka visu metienu. Ar Rodņik bija tā — pirms tam viss bija liegts un, kad sāka kaut cik brīvi izteikties, tad jālasa bija viss, viss, viss. Tagad daudz ko tādu nelasītu nemūžam, piemēram, kaut kādus Kastaņedas murgus. Tagad situācija ir daudz veselīgāka nekā 80.gadu beigās. Tā nevar teikt — tad lasīja, tagad nē. Ja paskatītos, cik Imanta Ziedoņa dzejas krājumiem 70.gados bija metiens. 70 000 eksemplāru droši vien. Un kāds tagad? Vai var teikt, ka Ziedonis ir zaudējis savu auditoriju?

S.T. Ja man būtu izvēle būt dzejniekam 70.gados ar metienu 70 000 un tagad ar metienu viens tūkstotis, tad tomēr, ja mēs runājam par dzeju, nevis par politiku, vai sociālu ietekmi, tad pēdējais variants ir taisnīgāks un pievilcīgāks.

Vai šodien Orbītas dzejā jūt Latvijas krievu specifiku?

S.T. Pēdējos astoņus gadus krievu jaunajā dzejā ir daudz vairāk brīvo pantu. No vienas puses ir interese par to, kas notiek šeit, bet es nevaru teikt, ka stilistiski tas atšķiras no tā, ko raksta Krievijā.

Kāpēc šejienes literatūrā neizmanto multikulturālās sabiedrības tēmas? Kāpēc Lielbritānijā vai Vācijā to izmanto?

A.P. Šeit ir dabīgi sevi apliecināt kā nacionālu valsti.

S.T. 90.gadu vidū veidojās nacionālās struktūras, saprašana, kas ir patstāvīga latviešu literatūra. Tagad, kad ir vairāk saprašana pašiem par sevi, varbūt arī ir vairāk interese par citu.

Visinteresantākie kultūrā bieži ir tie vēstījumi, kuriem ir kaut kāda universāla vērtība.

S.T. Vēl neeksistē kaut kāds romāns par to, kā vietējais krievu izcelsmes rīdzinieks redz Rīgu un uztver lietas.

A.P. Andreja Ļevkina romāns, kas vēl nav izdots, ir uz Rīgas materiāla balstīts. Viņš gan dzīvo Maskavā, bet diezgan bieži uz šejieni brauc.

S.T. Viņš gan arī raksta par Rīgu drusku citādāk kā par sociālu vidi. Vairāk par kaut kādām metafiziskām pilsētas izpausmēm. Bet proza par vienkārši kaut kādu Maskačkas džeku neeksistē.

A.P. Tas, ko jūs ieminējāties par universālām vērtībām, ir nākamais solis, jo jau tagad vietējā kultūras vide ir šā jautājuma priekšā, ir aktīvs kultūras eksporta posms. Latvijas mākslinieki brauc uz ārzemēm izstādīt darbus, rādīt ārzemju izdevējiem savas grāmatas. Tāds izolēts lokālais materiāls vairs nav tik aktuāls.

S.T. Vēl ir daudz nerealizētu iespēju, jo pat latviešu lasītājiem būtu interesanti paskatīties uz savu vidi ar krievu acīm. Es gan nevarētu teikt, ka mēs, no Orbītas, par to rakstām...

Varbūt tas arī drusku sakārtotu attiecības starp krieviem un latviešiem, ja šeit veidotos īpaša Latvijas krievu kultūra, kas, iespējams, veidotu lielāku piesaisti un lojalitāti Latvijai.

A.P. No politiskā viedokļa visgudrākais, protams, būtu "piesavināties" vietējos krievus, aizliegt skatīties Pirmo televīzijas kanālu, kas ir totalitārās valsts propaganda (smejas), aizliegt ceļot uz Krieviju bez vīzām...

Krievija arī ierunājusies par krievu izcelsmes pilsoņu laišanu uz Krieviju bez vīzām...

S.T. Tas ļoti aktualizēja jautājumu, kas ir vietējie krievi šajā valstī. Ja viņi tomēr paliek tā kā nostāk no Latvijā notiekošā, Krievija ļoti izmanto savu ietekmi.

A.P. Par šo jautājumu varētu cīnīties.

Problēma jau nav tikai ar krievu piederību, bet arī to, kā sekmēt latviešu identifikāciju ar šo valsti. Ja skatās, cik daudzi cilvēki ir aizbraukuši projām...

A.P. Vai nebūs vairāk kā 40.—45.gadā? Varbūt tas latviskums, kas oficiāli tiek piedāvāts, ir ļoti idealizēts un atšķiras no reālās dzīves.

Ja tas būtu bagātāks un neizpaustos tikai tā, ka sapulcētu tūkstošiem cilvēku tautastērpos, varbūt tad jauns cilvēks varētu saprast, kas ir mūsdienīgs latvietis un varētu vieglāk ar šo ideju identificēties. To tiešām vajag kaut kā aktualizēt.

S.T. Kad mēs sākām rosīties, bija sajūta, ka nupat esam pie robežas, pirms mums bija tikai padomju paaudze, un mēs jau bijām tie, kas brīvā, neatkarīgā Latvijā kaut ko veidojam. Nākamā paaudze vietējo krievu būs eiropieši, kas ar Eiropas vērtībām saistīsies, skatīsies to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Bet tas nenotika. Tāpēc, ka liela sabiedrības daļa ir atstāta pašplūsmā. Tāpēc nekas nemainās, bet laiks nestāv uz vietas.

***

Artūrs Punte

- Dzimis 1977.gadā Rīgā. Beidzis M.Gorkija Maskavas Literatūras institūtu. Dzejnieks, strādā reklāmā. Almanaha Orbita un www.orbita.lv redaktors.

Sergejs Timofejevs

- Dzimis 1970.gadā Rīgā. Beidzis LU Filoloģijas fakultāti. Dzejnieks, dīdžejs, reklāmas tekstu autors, žurnālists. Almanahu un multimediju izdevumu Orbita redaktors. Līdzās Puntem ir viens no poētiskā video festivāla Word in Motion organizētājiem.