Krišjāņa Valdemāra noliktais termiņš ir beidzies
Ar valodnieku Jāni Kušķi sarunājas rakstnieks Mārtiņš Zelmenis un valodniece Gundega Vētra
Apgāds Antava nesen laidis klajā filoloģijas maģistra J.Kušķa grāmatu Mūsu valoda, bet diviem viņa bijušiem studentiem nācis ausīs, ka pašam autoram izdevums sagādājis maz prieka. Grāmata tomēr ir noderējusi, lai viņi sastaptos un pārrunātu gan Mūsu valodu, gan mūsu valodu.
MZ. Nesen laista klajā jūsu grāmata Mūsu valoda, bet rezultāts neapmierinot. Kāpēc?
JK. Pavirša korektūra. Salikumu deva pārlasīt, bet es esot lēni lasījis, pietrūcis laika labot.
MZ. Vecos laikos, ja grāmatās bija kļūdas, piedrukāja klāt lapiņu Kļūdu labojums.
JK. Kļūdu labojums būtu gandrīz tikpat garš, cik grāmata pati. Ir daudz pieturzīmju kļūdu, burtu kļūdu, vārdi sajaukti vietām, jēga nav saprotama utt.
MZ. Izdošanas problēmas jums nav jaunums.
JK. Padomju laikā prof. M.Rudzīte rakstīja par izloksnēm un viņa bija izmantojusi trimdas valodnieku darbus. Man kā redaktoram manuskripts bija jānes cenzūrā uz GLAVLITu; V.Agafonovs pavēlēja ārzemniekus svītrot laukā. Izloksnes nevar aprakstīt, ja nav karšu, un kartes nedrīkstēja publicēt. Es plēsos trīs gadus, un rezultāts ir šāds [rāda karti]. Vajadzēja būt izlokšņu tīklam, bet kartē parādījās šausmīgas ķecerības, piemēram, Dobele, kur bija armijas pilsētiņa. Agafonovs lika Dobeles vietā rakstīt "Bauska", Bauskas vietā "Dobele", bet tas nozīmētu vietām mainīt dažādas izlokšņu grupas! Nebiju ar mieru. Tad viņš ļāva izloksnes apzīmēt tikai ar svītrojumu, izlokšņu nosaukumi u.c. bija jāatmet.
Līdzīgi notika ar prof. A.Ozola grāmatu Veclatviešu rakstu valoda. Trimdinieki bija atraduši senus izdevumus, kas mums nebija zināmi, un nevar rakstīt zinātnisku grāmatu, kurā neņem vērā jaunākās publikācijas — bet arī no tās lika svītrot ārzemju latviešus.
MZ. Ne tikai viņu vārdus, citātus arī?
JK. Citātus varot atstāt, bet lai mēs liekot kā savus. Iebildu: "Tad mūs sauks par zagļiem!" — "Tas nekas," Agafonovs atbildēja. Pirmo A.Ozola Latviešu tautasdziesmu valodas izdevumu neļāva publicēt, jo nebija izmantoti Ļeņina darbi; tad Ozols atrada, ka Ļeņins rakstījis "Žučka jestj sobaka": "Žučka ir suns", un grāmatā ir runa arī par gadījumiem, kad gan teikuma priekšmets, gan izteicējs ir izteikts ar lietvārdu. Ielika to piemēru, Agafonovam tur iebildumu vairs nebija, bet neesot uzsvērta latviešu un krievu valodas tuvība, vajadzēja ierakstīt, ka bijusi baltu un slāvu kopvaloda (tādas nav bijis), un sameklēti vārdi, kas pie tās piederot. Vārdnīcās gan redzams, tie ir indoeiropiešu valodai kopīgi vārdi.
Tā strādāja GLAVLITs. Bet vai esat redzējuši šo? (Rāda grāmatu Latviešu valoda 15 neatkarības gados.) Lasi un brīnies; te ir socioloģiski pētījumi, bet, ja "latviešu valodas" vietā ierakstītu "igauņu", tikpat labi tie attiektos uz igauņu valodu, piemēru gandrīz nav.
MZ. Re, I.Druviete raksta: "Valoda vispār nevar būt "pareiza" vai "nepareiza"" (Latviešu valoda 15 neatkarības gados, 371.lpp.).
JK. Latviešu valodai esot "tieksme vārdus noslēgt ar līdzskani" — vai esat manījuši tādu tieksmi? Tādas nav, bet A.Veisbergs tā raksta; mums esot ksenofobiska attieksme pret aizguvumiem un novecojusies, pūristiska valodas kultūras izpratne; valodas kultūra esot arhaizējošs pūrisms.
GV. Viņam ir stipri izteicieni.
MZ. Vai tagad ir daudz pūristu, kā saka Veisbergs?
JK. Pašreiz? Tas trakākais pūrists esot es.
MZ. Ā! Nu zinām, ar ko mēs runājam. Labi … Citi nav redzēti?
JK. Nezinu …
MZ. Man nesen stāstīja par tādiem. Paziņa, muitas speciāliste, bija baltās šausmās, ka censoņi mēģina "eksportu" un "importu" pārdēvēt par "izvešanu" un "ievešanu" (šiem terminiem muitas jomā jau ir konteksts, piem., "ievešana / izvešana pārstrādei"). Tas, manuprāt, ir īsts pūrisms.
JK. Mīlenbahs ir rakstījis, ja labu vārdu maina pret citu, tas tikai rada sajukumu. Izglītības ministrija domā, ka skolēni un studenti būšot jāsauc par "izglītojamiem" un skolas —
MZ. Par "izglītotavām"?
JK. Apmēram tā, "skola" un "skolnieks" esot nederīgi vārdi.
MZ. Tātad pūristi ir arī Izglītības ministrijā. Bet nopietni, vai mums tiešām ir īstenticīgi pūristi?
JK. Pūrisms ir bijis pirms gadiem 80, kad, piemēram, mēģināja latviskot ģeometrijas terminus. "Kateti" gribēja saukt par "stāvmali", "hipotenūzu" par "slīpmali" un "diagonāli" par "iešķērsi" utt. Ja tie vārdi būtu parādījušies vēl gadus 50 agrāk, tad būtu ieviesušies, bet svešvārdi jau bija nostiprinājušies. Tādos gadījumos nevajag skaust svešvārdus, tāpat "eksportu" un "importu" tagad.
GV. Juristi ir izdomājuši, ka personvārdi dokumentos jālieto tikai nominatīvā, un draudzene juriste man lūdz uztaisīt tādu teksta paraugu. Es salieku konstrukciju, kurā personāžs X kādam Y kaut ko novēl, un viens nepilngadīgais Z, kura aizbildnis N … "Paskaties, vai šim teikumam ir jēga?" — "Nav, bet dators prasa …"
JK. Ja "Kalniņš" vietā sakot "Kalniņam", juristi nevarot saprast, vai tas ir tas pats cilvēks.
GV. Es lielai valodniecei prasīju, kāpēc, piemēram, vēstules beigu frāzē "Ar cieņu direktors" ar lielo burtu jāraksta "direktors"? Atbilde: "Tāpēc, ka dators tā izlabo." Preses izdevumos vairs nav atstarpes starp gadskaitli un vārdu "gads", jo datori pēc punkta un atstarpes automātiski liek lielo burtu.
JK. Šķiet, daži domā, ka arī padomju laiku aplamības jāņem nopietni. No kurienes grābts likums, ka latviešu valodā grūti izrunāt vārdus, kas beidzas ar "-rs"? Nevarot teikt "eirs", jāsaka "eira", jo, pēc V.Skujiņas domām, "eirs" nevar izrunāt.
MZ. Kas vainas "eiro"?
JK. "Eiro" nav lokāms.
MZ. "Peso" arī nav lokāms.
JK. Angļu vienskaitlis "euro" atšķiras no daudzskaitļa "euros". Mums nav starpības.
MZ. Cik būtiski tas ir? "Eiro" bija iegājies, kāda jēga mainīt uz "eiru"? Septiņdesmitajos gados V.Skujiņa ar A.Blinkenu sāka valodā haosu, mainot "sālij" dzimtu. Kas liedza iemācīties, ka ķīmijā ir "sāļi", tikai "vārāmā sāls" ir sieviešu dzimtē?
JK. Atis Kronvalds rakstīja, ka "valodas kopšana nedrīkst būt valodas taisīšana", un ka "latviešu valodai nedrīkst uzbāzt to, kas latvietim nepiederas", bet valodas taisīšana ir modē. Gan "eiro", gan "sāls" gadījums ir tipisks valodas taisīšanas piemērs. Bija "termināls", tagad "terminālis"; kāpēc? Kāpēc "Nobelis" vietā ir "Nobels" — gluži pretēji? Īpašvārdiem uzspiestas pārmaiņas iet vienā virzienā, sugas vārdiem otrā?
GV. Nemeklēsim loģiku!
JK. Valodas taisīšanas dēļ neviens lāga negrib valodniekiem ticēt, viņus uzskata par muļķiem, un es sabiedrību saprotu.
MZ. Cilvēki jūt, ka t.s. valodnieki patiesībā nezina, ko dara, rada jucekli, un jucekļa nevienam negribas. Terminoloģijas komisija ir paradusi strādāt — "ja tā ir krieviski vai angliski, tulkosim vārda daļas un tulkojumus liksim kopā". Tā saviesušies "diskdziņi" u.c. nejēdzības.
JK. Tā ir viena Terminoloģijas komisijas tieksme. Padomju laikā vārddarināšana ir pamesta novārtā, lai gan 1959.gada Akadēmiskā gramatikā tai atvēlēta liela vieta. Reizēm vārdi nav jākalko, bet teikumi jāveido, lai tādi vārdi nebūtu vajadzīgi.
GV. Paiet laiks, visi aprod ar kādu apzīmējumu. Tad uznāk valodnieki: "Cik nesmuki jūs to saucat! Mēs tam dosim citu vārdu!"
JK. Un tad nekas vairs nav izdarāms!
MZ. Ir izdarāms! Kam bija vajadzīgs "zīmols"? Bija labs vārds "marka", tagad ir lieks aizguvums "brends" un lieks jaunvārds "zīmols", jo entuziasti vārddarinātāji nezina, kādu jēdzienu apzīmējumi valodā jau ir.
JK. "Valsts varas zīmolis" ir Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcā. Tur ir arī "apdalīt", kas nozīmē "dāvināt, piešķirt daudz dāvanu", bet ko lieto ar krievu nozīmi "atstāt tukšā". Visi domā, tā ir pareizi, jo skolā maz māca latviešu valodu.
MZ. Labi, stundu ir maz, bet vai izglītības sistēma apzināti neparedz iemācīt vajadzīgo?
JK. Daudz tāda, ko man mācīja 4.klasē, padomju laikā izmeta no skolu programmām. Kāpēc "tēvi" jāsaka ar platu "ē", kaut gan seko šaurinātājskaņa "i"? Tāpēc — agrāk forma bija "tēvai" un "e" ir plats "i" priekšā, kas cēlies no "ai". Kāpēc tagadnē saka "vedu" (ar platu "e") un pagātnē "vedu" (ar šauru "e")? Tāpēc, ka agrāk pagātnē teica "vežu"; tagad to liek iekalt bez skaidrojuma. Pat augstskolā vēsturisko gramatiku māca bez sakara ar reālo valodu. Skolu programmās nav atlikts atpakaļ nekas, kas atvieglotu valodas formu izpratni.
GV. "Nedrīkst pārslogot bērnus, viņiem ir ļoti grūti".
MZ. Nedrīkst mācīt vajadzīgas lietas? Ja skolu programmās joprojām trūkst elementu, ar ko valodas mācības padarīt interesantas, rusifikācija turpinās. Žēl, mācību programmu sastādītāji nesaprot, ka tas pieder pie padomju plāna iznīdēt mazās valodas; ja nemāca valodas iekšējās sakarības, latvieši dzīvo un mirst ar pārliecību, ka viņu valoda nav sistēma, tajā var visu atļauties.
JK. Mēs skolā iemācījāmies lietot mīksto "ŗ", bet V.Skujiņu pārņemot šausmas, ja tas būtu jāmācās. Vai pirms piecdesmit gadiem pamatskolnieki bija gudrāki nekā akadēmijā valodnieki? Mīkstais "ŗ" nav sarežģīts, tas labi iekļaujas valodas sistēmā. Man ir raksts, kurā es pierādu, ka novecojusi ir mākslīgā padomju valoda. Nav jāraksta un jārunā kā pirms 1940.gada, valodā daudz kas ir mainījies, nākuši jauni vārdi u.c., bet absurdi ir apgalvot, ka viscaur vajadzētu palikt pie padomju laikos uzspiestā.
MZ. Pastāv viedoklis, ka tauta esot valodas normu noteicēja, valodniekiem tikai jāfiksē valodas stāvoklis — kā tas sader ar viegli pārbaudāmo faktu, ka visās mazās valstīs ir struktūras, kas gādā par valodas kultūru?
GV. "Puķu dārziņš valoda" jābeidz mocīt ar ravēšanu, jāļauj tam "netraucēti attīstīties"; nezāles aug ātri, dārzniekam, t.i., valodniekam, prieks skatīties un tās fiksēt! Kultūras tautu pazīme vēl joprojām ir literāra valoda, un literāras valodas pamatnosacījums joprojām ir normēta valoda. Ja noliedzam normas, mums jāpārvācas atpakaļ kokos. Īstenībā daudzi grib runāt un rakstīt pareizi, bet nevar rast atbildes uz konkrētiem jautājumiem; informācija ir pretrunīga, nav skaidrs, kam uzticēties.
MZ. Runā pasprūk lietas, ko rakstos viegli nosvītrot, bet ko uzskatīt par valodas kļūdu lietišķos tekstos? Vai drīkst teikt, ka Izglītības ministrijas, universitātes dokumentos, interneta lapās u.c., ir daudz tāda, ko citās valodās dēvētu par kļūdām?
JK. Ne tikai citās valodās, arī latviski tās dēvē par kļūdām.
MZ. Kā tas sader ar attiecīgo iestāžu statusu — un ar to, ka "pareizas" un "nepareizas valodas" neesot, kā saka I.Druviete?
JK. Mums uz katedru tādus rakstus nes skolotāji. Reiz atnesa lappusi garu rīkojumu par skolēnu konkursu, tur katrā rindiņā bija pa kļūdai. Šķiet, Izglītības ministrija tādus apkārtrakstus sūta joprojām. Komati tur bija nepareizi, garumzīmes nepareizi...
GV. Eksāmenu lapās ir kļūdas.
JK. Droši vien kļūdas ir arī tur. Skolotāju trūkst; no skolām nāca uz Filoloģijas fakultāti, vai neesot kādi studenti, kas gribot mācīt. Kas 1.—2. kursa students par skolotāju! Bet gāja un mācīja. Kad vēl bija obligātā norīkošana darbā, nebija skolotāju, ko dot Rīgai un Rīgas rajonam, kur nu vēl Latgalei.
GV. Skolotājiem ir grūti panākt, lai skolēni mācās; latvieši it kā mākot latviski runāt.
MZ. Kur radusies iedoma, ka "valoda iedzimstot"?
JK. Padomju laikā, lai attaisnotu pastiprinātu krievu valodas mācīšanu, apgalvoja, ka latviešu valoda neesot jāmācās, to visi protot no dzimšanas.
GV. Ir arguments: "Manas cilvēktiesības ļauj runāt un rakstīt, kā es gribu".
MZ. Tas ir skolā?
GV. Tas ir universitātes sagatavošanas kursos! Viņš maksā mācību naudu, es izlaboju uzrakstīto un dabūju dzirdēt šādu tekstu: "Manas cilvēktiesības ir runāt un rakstīt, kā gribu; jūs nedrīkstat mani labot!"
MZ. Kā sader "cilvēka individuāla valoda", kurš patur "cilvēktiesības runāt un rakstīt, kā grib", ar "cilvēku kopuma saziņu"?
GV. Vai viņu interesē saziņa? Ja katrs runā un raksta, kā grib, viņu interesē tikai izpausties pašam.
MZ. Tad rusifikatori gandrīz ir panākuši savu? Latvieši nemācās savu valodu, jo tas ir grūti un pretrunā cilvēktiesībām, toties, piemēram, mācīsies likt dažādas pēdiņas? Paga, arī pēdiņas var aizskart kāda cilvēktiesības!
GV. Vidusskolās ar valodu var nenodarboties. Viena skolotāja sašutusi sūdzējās: 9.klases programmā pusgadu ir "saziņa". Viņa saka, "kā var sazināties, ja nesaprot vārdus un to nozīmi?"
MZ. Vai nav jauki, ka "valoda ir tā attīstījusies", ka nozīme vairs nav svarīga? Kāpēc jāturpina Endzelīna sāktais, ja var deklarēt, ka "tauta tā runā, ko jūs lienat ar savām gudrībām"?
GV. Ērtāk ir nelikties zinis un ļaut, lai ūdens tek. Ir cilvēki, kas Endzelīna mācīto spēj loģiski salikt kopā ar to, kas valodā nostabilizējies pēc viņa un nav peļams, un rādīt ceļu, kurp virzīties; svarīgi ir palīdzēt saprast, kuras konstrukcijas ir valodas sistēmā iederīgas jeb latviskas, kuras svešas, jo neiederīgas, kuri vārdi ir latviski, kuri kalkoti. Informācijai jābūt vienuviet, tāpēc sāp sirds, ka Kušķa kunga grāmata ir samaitāta.
MZ. Padomju laikos ar valodu bija saistīta dzīvā tautas pašapziņa, kur tā ir palikusi? Tagad ir valsts, ir tauta, bet valoda nevienu īsti neinteresē?
JK. To interesi Blinkena ar Skujiņu ir skaudušas, cik varēdamas, jo līdz 1950. gadam oficiāli valdīja marrisms, mācība, ka padomju iekārtā viss ir citāds, arī valoda …
MZ. Atvainojos, ka pārtraucu, vai marrisms tiešām ir dzīvs un plaukst?
JK. To es gribēju teikt, marrismu oficiāli likvidēja 1950.gadā, bet pie mums tas pastāvēja arī pēc tam, un tagad arī pastāv.
GV. Vajag valodas izjūtu, ko neņem vērā vai pat noliedz. Jaunieši krievu valodu neprot, bet, domādami, ka runā latviski, runā krieviskām konstrukcijām, angļu valodas iespaids nav tik liels. Ja cilvēkiem, kas ir beiguši padomju laiku augstskolu, ģimenē nebija valodas kultūras izjūtas, viņi tolaik mācīto uztver kā absolūtu patiesību.
Precīzi saka Jānis Peters, to es nupat izlasīju žurnālā, varu nocitēt: "Vai jūs esat ievērojuši, cik netīrā latviešu valodā mēs runājam, cik daudz rusicismu tajā ir? Tik piesārņota valoda mums nekad nav bijusi! Lietojam vārdus, nemaz nezinot vārdu jēgu. Valsts prezidents saka "dotajā brīdī". Eksprezidente saka "jāpieņem mēri". Jaunieši saka "pa lielo", "rubīt fišku" ... Un bērni lamājas krievu vārdiem, pat nezinot to jēgu, un tas jau ir bīstami."
MZ. Vai neprasās definēt, kas ir tās "nevajadzīgās normas"?
JK. Norma ir "no valodas lietotāju vairākuma valodas secināts likums". Likumi ir tagad, ir bijuši agrāk, laika gaitā tie var mainīties, bet nevajag grābt normas no zila gaisa. Ja tagadējo valodu sāktu ņemt par avotu valodas normēšanai, tas nozīmētu bojāeju, jo mūsu valoda pieder pie valodām, kam valodniecības klasiķi ir izstrādājuši normu pamatus, un pati latviešu valoda tagad ir normu pamats — ja vien neņem vērā sārņus. Latviešu literārā rakstu valoda ar latviešu valodas darbinieku pūlēm ir tapusi kopš XIX gadsimta vidus; tagad grāmatā Latviešu valoda 15 neatkarības gados ir nosauktas kādas desmit komisijas, to uzdevumi; nav gan teikts, ko tās izdarījušas. Man liekas, neko nav izdarījušas, turklāt ik gadu dibina jaunu komisiju.
MZ. Tās rotē? Pārvēršas?
JK. Tās pat nerotē. Visās komisijās ir vieni un tie paši cilvēki, un klīst runas, ka dibināšot "valodas komisiju koordinācijas komisiju". Tikām dažādi apgādi un avīzes lepni pavēsta — "mēs esam pieņēmuši rakstīt tā", un dažādos izdevumos vienu un to pašu vārdu raksta dažādi vai pieturzīmes vienādos gadījumos raksta dažādi.
MZ. Vēl viens pierādījums, ka nedarbojas vienoti valodas likumi? Ja valodas formas un normas nav vienotas, var runāt par valodas noārdīšanos, un tad mūsu valodas stāvoklis angliski saucas "in flux". Kā tas būs latviski?
GV. Konvulsijas? Agonija?
MZ. Nē, tas ir stāvoklis pirms tam — valodas likumi vairs nedarbojas, tai zudusi stabilitāte, tā ir zaudējusi imunitāti pret svešām ietekmēm. Latviešu valodas likumi vēl strādātu, tikai cilvēki, kam tā būtu jāuztur vesela un spēcīga, tos apzināti neievēro?
JK. Tā ir.
MZ. Kādas ir latviešu valodas izredzes, cik paaudzēs latvieši runās samērā latviski?
JK. Izredzes ir bēdīgas, ja turpināsies, kā šos piecpadsmit gadus ir gājis. Valentīna Skujiņa gan apgalvo, ka pēc 200 gadiem latviešu valoda būšot tāda pati; Andrejs Veisbergs domā, ka pavisam citāda.
MZ. Citāda gan — krieviskas konstrukcijas no angļu vārdiem.
JK. Viņš gan 14.maija laikrakstā Diena raksta — progress latviešu valodas apguvē esot noplacis, 2000.gadā pieņemtais jaunais valsts valodas likums neveicinot latviešu valodas nostiprināšanos, ka redzama lēna ieslīdēšana divvalodībā, ka valodas ziņā Latvijā bieži jūtamies kā Maskavā vai Rjazaņā, ka pazeminoties latviešu valodas kvalitāte. Krišjānis Valdemārs XIX gadsimtā teica, ka latviešu valoda pastāvēšot vismaz 150 gadu. Nu, 150 gadu tā ir pastāvējusi, diez, kā būs tālāk.
***
jānis kušķis
- Dzimis 1930.gada 14.novembrī
- 1955.gadā beidzis LVU Filoloģijas fakultāti, tad aspirants
- No 1955.gada — lektors LU Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedrā
- Publicējis pāri par 1000 rakstu par valodniecības jautājumiem, veidojis vairāk nekā 900 valodniecības raidījumu radio
- Kopā ar Dz.Paegli 1994.gadā izdevis grāmatu Tā latvietis runā
- Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, ieguvis Luža Bērziņa lielo balvu, Teodora Reitera fonda lielo balvu, Kārļa Mīlenbaha balvu
- Aizraujas ar latviešu mūzikas skaņuplašu kolekcionēšanu
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
skolotāja