Krizantēmu sniegs: Austra Skujiņa atcerēs, apcerēs, versijās

Jaunais dzejnieces piemiņai veltītais rakstu, atmiņu fragmentu un vēstuļu krājums turpina viņas mīta uzturēšanu, turklāt atklāj dažādus visai pretrunīgus veidus, kā iespējams raudzīties uz viņas leģendu.Gara un miesas klupieniBūdama piederīga latviešu XX gadsimta 20./30.gadu jaunromantiķu saimei, Skujiņa, šķiet, arī savā dzīvē iemiesojusi to pašu duālo pasaules izjūtu, kura tik raksturīga šāda veida dzejai: mūžam tiek pretstatīta košā sapņu pasaule un pelēkā ikdiena, jaunības ideāli un apnicīgās dzīves bezcerība, dvēseles daiļums un miesas nīcība. Katrs lasītājs drīkst izvēlēties, vai jūsmot par dzejnieces īso, traģisko mūžu, neremdināmās sirds alkām un gadu desmitiem ilgo leģendas slavu vai arī censties paraudzīties uz Skujiņas dzīvi ar vēsu prātu, nemēģinot katru klupienu un kritienu attaisnot ar gara mūžīgajām kustībām.Grāmatā sakopoti gan fragmenti no Skujiņas dienasgrāmatām, gan dažādi agrāk publicēti un nepublicēti raksti par dzejnieces dzīvi un dzeju. Krājumam asumu piešķir tās atmiņas, kas tiecas dzejnieces dzīvi vērtēt visai kritiski, ignorējot tendenci to poetizēt.Piemēram, prozaiķis Kārlis Fimbers rakstījis: "[Mani draugi] apstiprināja, ka Skujiņa patiešām dzīvojot pusbadā, bet jūtami iespaidojoties no narkotiskām vielām. Jā, pēc narkotiķes viņa patiešām arī izskatījās, un es vēl teikšu: viņas uzvešanās Šīrona restorānā neko neatšķīrās no ielasmeitas izturēšanās." (83.lpp.)Arī vecais dekadents Pāvils Gruzna savos memuāros Austru sabāris: "Spītīga un untumaina, mazizglītota, mūžam drūma meitenīte [..]. Narkotiķe un daudzmīlētāja, allaž netīrās kurpēs, nobrāztās zeķēs un netīriem, nemazgātiem pirkstu galiem. [..] Nekā gaiši pozitīva, progresīvi aktīva nevaru viņas figūrā un intelektuālā sejā atzīmēt. Un no šādiem negatīvi atbaidošiem siluetiem lai mūsu mākslas dzīve ir pasargāta!" (124.-125.lpp.)Ja arī netop skaidrs, kāpēc XX gadsimta sākuma latvju vadošais zoofilijas apoloģēts dzīvē un dzejā par katru cenu vēlas skatīt tikai "progresīvi aktīvas" sejas, šādi fragmenti visai daiļrunīgi parāda, ka ne jau visus latviešu literātus Skujiņas pašnāvība toreiz aizgrābusi. Turklāt dzejnieces nāvei sekoja skandāls ar kāda viņas cienītāja, iesācēja dzejnieka Friča Erlata simulēto pašnāvību un augšāmcelšanos, kuras gaitas attēlojums avīžu lappusēs pārvērtās absurdā farsā. Arī šis notikums jaunajā grāmatā jo smalki aprakstīts.Lasot šādas atmiņas, pamazām jānonāk pie secinājuma, ka Austra Skujiņa bijusi uz mata tāda, kādai jābūt pilnasinīgai sievietei mūsdienu kultūrā: narkotiķe, palaistuve, kreisi un depresīvi noskaņota, varbūt pat biseksuāla (dienasgrāmatā atrodama jūsma par klasesbiedreni Martu, kuru četrpadsmitgadīgā Austra salīdzina ar kvēlojošu uguni) - nu, pasakiet, vai tā nav mūsu Frīda Kālo un Dženisa Džoplina, Virdžīnija Vulfa un Marianna Feitfula vienā personā?! Kāpēc dumpīgi jaunieši vēl nenēsā krekliņus ar viņas attēliem?!Noraujot plīvurusCiti autori šai grāmatā mēģinājuši paskatīties uz Skujiņas daiļradi objektīvi un analītiski. Šai sakarā jāpiemin trimdas literatūrzinātnieces Intas Ezergailes plašais raksts, kurā dzejnieces darbi aplūkoti bez tradicionālajiem stereotipiem: "Man viņa jāattīra no vairākām kārtām ciniskas un virspusīgas interpretācijas: traģiskā meitene, kas mira mīlas dēļ, nožēlojamais kapitālisma upuris, ne gluži korektā revolucionāre [..], izaicinošā bohēmiete ar izmisīgu bravūru, kas dzēra un pīpēja daudz cigarešu kafejnīcās." (193.lpp.)Visumā piekrītot autores uzmanīgajam Skujiņas dzejas un vēstuļu lasījumam, kas atklāj dzejnieces identitātes meklējumus un cīņu par pašrealizāciju, gribas tomēr piebilst, ka Skujiņas dzejoļos figurējošie "zārki, kapi, cietumi" (205.lpp.) ir ne tikai viņas individuālās vīzijas, bet arī tā laika literārā mode. Arī, piemēram, Skujiņas liktenīgais vīrietis dzejnieks Valdis Grēviņš mīlēja dainot par kapu smiltīm, tomēr pārdzīvoja gan ulmaņlaikus, gan Sibīriju, nelēkdams upītēs.Arī cits trimdas kritiķis Rolfs Ekmanis rakstā par 1978.gada Skujiņas izlasi tiecas noraut dzejniecei padomju gados uzsegtos plīvurus, kritizējot viņas dzīves un dzejas marksistiskās interpretācijas. Lasot abu trimdinieku rakstus, pārņem kluss apmierinājums: nu var taču rakstīt par leģendāro Austru arī racionāli un lietišķi, izvairoties no apnicīgajām "ak, vai" un "cik žēl" nopūtām. Laikam jau tajās Rietumu universitātēs tomēr kaut ko iemāca.Austra ir mūsu vidū!Vistiešākajā kontrastā ar nule pieminētajiem rakstiem ir grāmatas kulminācija: žurnālistes, bohēmistes un literātes Daces Žogotas rakstu kopa, kurā viņa pārspēj visus iepriekšējos dzejnieces apjūsmošanas un leģendu producēšanas mērogus, paziņodama: "Es esmu Austra Skujiņa!"Viss ir pavisam vienkārši: tā kā Austra priekšlaicīgi beigusi dzīvi pašnāvībā, viņas dvēsele, mieru nerazdama, atgriezusies uz zemes un iemiesojusies citā latvietē. Žogotai par to vēstījušas daudzas sakritības: rādījušies zīmīgi sapņi, kuros skatīti Austras radi un draugi, nejauši uzrakstījusies dzejas rinda par izplēnošu sveci (nu gluži kā Austrai!), arī viņai Vecāķu pludmalē gadījies draiskoties ar nūdistu jaunekli, arī viņai paticis staigāt pa krogiem un nelaimīgi iemīlēties, arī viņa dievina sociāldemokrātiju (viņa raksta: "pats vārds "sociāldemokrāts" mani vienkārši fascinēja", 235.lpp.). Šo teoriju atbalstījuši arī vairāki ievērojami kosmosa noslēpumu pārzinātāji.Šī rakstu kopa ir bezgala amizanta, un to komentēt nav jūsu padevīgā kalpa spēkos. Vienīgi jāizsaka nožēla, ka Austras dzejnieces dāvanas pazudušas kaut kur starp abām inkarnācijām.Tas tad arī būtu viss par jauno Austrai Skujiņai veltīto grāmatu. Viņas leģendai tā piemetusi dažas dzirkstījošas un spirkstījošas pagalītes. Prieks, ka tās ir tik daudzveidīgas.