Krīze un kultūra

Nakotne = Kultura Bez taa esam dzivnieki. Shis pamatas laikam piemirsies taukumuuljiem un citiem, kuriem vajadzeja prasties atzit savas kluudas pilniibaa un ierosinaat pilniigu varas mainju.

Diemžēl tā ir, ka varai nerūp nākotne. Un anekdote par latviešiem, kuru nebūs pēc gada, saskaņā ar Godmaņa solījumiem, var būt skumja realitāte.

Labs teksts. No sirds.

Izlasīju gan N.Naumaņa rakstu, gan visus iepriekš rakstītos komentārus. Un mani patīkami pārsteidza, ka tiek komentēts patiesi noderīgs un reālistisks raksts ar ļoti pamatotiem un kulturizētiem komentāriem, tāpēc tas liek apšaubīt, ka šobrīd (es runāju tikai par šo brīdi) Latvijā cilvēki neinteresētos par kultūru un tās sastāvdaļām. Tas ir būtiski. Tiek runāts arī par investīcijām - gan īstermiņa, gan ilgtermiņa. Kultūra ir tā sfēra, kas pasauli mainījusi jau kopš sendienām, tā pati par sevi ir ilgtermiņa būtība, tāpēc nebūtu gudri tagad to mēģināt iedalīt īstermiņā un ilgtermiņā. Kultūras sastāvdaļās, jā, tās gan var mēģināt iedalīt termiņos, jo katrs veidotais kultūras darbs ietver sevī laiku, efektivitāti un atdevi, lai gan viens a r otru iet roku rokā (piemēram grāmata, kino un teātris - ne vienmēr, bet tie tomēr ir savienojami savā starpā, it sevišķi, ja to grib izdarīt entuziasts). Komentētāji piemin aizgājušos 80.gadus (žēl, ka man neizdevās saprast to laiku būtību, jo biju vēl mazs un 80-tie noteikti ir mans laika posms, kuros es vienmēr esmu gribējis dzīvot un šeptēties), kad Latvijā risinājās spēcīgs "Kultūras laikmets", kas diemžēl ātri vien tika aizmirsts. Un tapēc arī domājams šobrīdējā situācija ir tāda. Negribas pieskarties vārdam "krīze" (to vien uz ielām dzird), jo kultūra ir sfēra, kurā var piedzīvot tikai un vienīgi radošo krīzi, bet kultūra ir diferencēts pasākums, tāpēc vienmēr vajadzētu rast arī diferencētus risinājumus jebkādos apstākļos. Un es tik tiešām esmu vienisprātis ar N.Naumani par ministriju apvienošanu. Tas būtu kā milzīgs darvas pleķis mazā medus mucā, no kura jāēd katram sevi cienošam latvietim, bet diez vai kāds vēlēsies ēst darvainu medu. Es arī ne. Kultūra ir atsevišķa nozare, par kuru jācīnās, kura jāaizstāv un kurai ir jāļauj attīstīties. Tā ir vienīgā iespēja šobrīd izdzīvot ne tikai radušajos apstākļos katram cilvēkam, bet valstij kopumā. Daudzi no mums ir noguruši no ikdienas skrējiena vāveres ritenī, tāpēc gribas atpūsties un atrast kādus izklaides veidus - vai tas būtu kino vai teātris, vai koncerts, opera utt. Tā ir vienīgā iespēja pastāvēt modram garam, visas tautas apziņai. Lai nu kā - es šobrīd esmu starp tiem skeptiķiem, kas raugās uz Latviju kā nevēlēšanos palīdzēt sev un savam tuvākajam. Rodas pārliecība, ka Latvijā nav vajadzīgi cilvēki, kas ir gatavi aizstāvēt savu kultūras manotjomu, bet gan drīzāk ar lūdzošām acīm no valsts augstākajām amatpersonām izskan aicinājumi - aizbrauciet un sūtiet naudu par saviem paņemtajiem hipotekārajiem kredītiem, jo mums jau arī neinteresē kā katram no jums iet tur, kur jūs būsiet. Vienīgā un lielākā kļūda šajā pārliecībā ir tā, ka esot "kaut kur ārzemēs" cilvēks tiek uzskatīts par cilvēku, nevis monstru, no kura var izžmiegt visu pēdējo labo un kulturālo, kas cilvēkā ir sagalbājies.

pilnigi piekriitu Normundam Naumanim!!!!! uz entuziasma jau gan ilgi neiztureet padosies kadai citai naacijai,jo dariit to kas patiik jau gribas un rukaat tikai riishanai ar negribaas jaa jaateic bij prieks par augosho kino attiistiibu muusu valstii, bet re kaaa.. Primitivi apshji tai saimaa

It kā skan labi, bet nedaudz ģeķiski un reversi. Lietas nakārtojas no otra gala. Mētelim izirušus diegus nesalāpīsi bāžot tos atpakaļ. Un kur tad sākas cilvēku attiecību kultūra..? Tak jau ģimenē. Uz likumiskumu var iedvesmot tad, ja ir sajūta unndarbi, ka valdība un saeima domā par katru atsevišķī nevis sadala sabiedrību brutāli - abstraktās grupās, kuru vajadzības pabalsta formāli nevis pielāgojot cilvēciskām kategorijām. Piemēram mikro-biznesam latvijā ir tādi pat biznesa noteikumi kā vidējam uzņēmumam - absurds ! Nodokļu politika ir tik brutāla, kā mēs dzivotu tūkstoš fabrīku un simtu tranzitu un ostu valstī. Bet mēs dzīvojam mazo iniciativu valstī un lielās nozares ir uz vienas rokas pirksta saskaitāmas. Godmaņa ķirbis to nesaprot un uzliek presei lielāku nodokli situācijā, kad varētu samazināt. Kehris rubī ekonomiku un paralēli visu saprot, bet tam nez kapēc nav nekāda saikne ar Godmani - grūti saprast kur tur var raties plaisa - kapēc ?! Protams, ka mums nestāsta ne pusi no tā, kas mums útu jāzin... un tapēc šitā paaudze ir jāizsvilph nafig ! Jo viņi mīž. Viņiem bail no tiem, ka viņus vada. Ja jau tagad mēs faktiski esam bankrotējuši - ko vēl var zaudēt ???? Tikai godu un to jau Godmanis citīgi dara.. kopā ar Zatleru. Tāti lūk garnējumi mūsu tortei.

Jā. Palasīsim un papētīsim 60-80 gadu kultūras presi un tagad pieejamās refleksijas (piemēram Džemmas Skulmes) par tiem laikiem un sapratīsim cik liela nepārvērtējama nozīme bijusi atsevišķiem inteliģentiem, kas nereti bija arī spēcīgi intelektuāļi. Un tas, iedomājieties, tajos laikos, kad cenzūra kā tāds pūķis-māksla tika savā ziņā apieta un vēstijums vienalga tika nodots, lai arī visus gadus visai triviāli vienāds, bet tomēr katru reizi atjaunojošs - pats svarīgākais. Šobrīd vienīgais ko vajag apiet ir bailes no finansējuma atņemšanas. Tik vien !!!! Un izrāds, ka tas nav tikvien... Izrādās, ka visiem kājas astē iežmiegtas. Kur ir ideālisti un kur paši ideāli. Nerunājot par harizmātisku balsi, zem kuras Godmanim butu jāsarkst no sava raupjuma. Cik atceros kadu Tīrona interviju ar kādu smalku krievu intelektuāli un sākumā viņš teica viņai, ka viņam viņa vienmēr likusies tik spēcīga, bet tīra un trausla, ka pietuvoties nav tik vienkārši - tatad varena. Tāpat atdceros Dzemmas skulmes stāstu par izstāžu zāles Latvija likteni un to, kā viņa ar sevi panāca kustību tik stagnātiskajā birokrātiskā kabinetā ! Utt. kur stradiņš, kur citi.. ko viņi gaida.. kas viņus baida.

Ļoti jauks skatu punkts. Pārāk jau dramatizēts, bet pilnībā iejutos. Just līdzi ..? nezinu. Domāju, ka vislabāk ir tad, ja tevi ceļ citi, bet tomēr ir arī tā, ka tik vienkārši nav. Ne visi grib lai viņus ceļ un ne visi grib kaut ko precīzu. Daži zin tikai to, ko vajag priekš paša tuvākā, nākamā brīža, bet nav īsti gatavi tam, kas var pavērt lielus un plaukstošus plānus. Un tas jau ir ļoti latviski. Nav tās "sinerģiski vērstās vīzijas un nojausmas cik tas ļoti paceltu arī daudzus, daudzus citus. Doma, ka mums šeit uz vietas ir ļoti daudzi pavisam jau izcili izpildītāji, mākslinieki utml ir patiesa. Un tas kapēc tie nav redzamākie ir komplicētāks jautājums kā izskatās. Piemēram tik fleksibla institūcija kā VKKF noteikti VAR iekustināt to, ko nekad nevarētu daudz noslēgtākas institūcijas. Un viņi to nedara, jo nez kapēc lidz šim ir pārāk formālās attiecībās. Laikam tak jau bailēs no korumpēšanās, kas ir sviests, jo mākslas joma nav par standartiem un attiecību formalizēšana ir tieši nevēlama savā ziņa ir jāiet pretējais ceļš. Pamatdoma, ko es vēlējos teikt, ka no laika gala kulturas institūcijas, kas pārvalda resursus, nerkoncentrējas uz personībāb, bet gadijumiem. Un tas ir dimbā !

Pirmkārt, salīdzinājums ar musulmaņu valstīs piekopto precību praksi - neprecīzs un situācijai Latvijā nepiemērots, jo musulmaņu valstīs laulības ir Līgums (kontrakts), ko slēdz uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem; kur abas iesaistītās puses stājas līgumattiecības SAGATAVOTAS savām laulāto draugu (līgumā nospraustajām) lomām - intīmo dimensiju ieskaitot. Līdzīgā kārtā, salīdzinājums ar pērkamām padauzām ir neizdevies, jo arī pērkamā/-ais padauza stājas līgumsakarā ar klientu, proti, sniedzot to pakalpojumu, par kuru ar klientu noslēgta mutiska vienošanās un par kuru klients maksās. Morāle: cilvēku saskarsmē - vai tās būtu izkārtotas (aranžētas) laulības vai prostitūtu pakalpojumi - ir jāvalda kaut kādai kārtībai, struktūrai, likumiem, noteikumiem, atskaites punktiem. Mīļajā Latvijā ir beidzot jāievieš šis pamatprincips - LIKUMISKUMS; tas jāievēro, jāciena un jāpilda. Visiem. Ir jāsāk ar cilvēku savstarpējo attiecību kultūru, kas aptver arī valsts pārvaldes kultūru un politisko kultūru, profesionālo un personīgo ētiku... [Kino, teātris, koncertzāles - tie ir garnējumi uz tortes. Torti nevar sākt ar garnējumu, vai ne?]

Piekrītu Jānim - "Latvijā nav inteliģentu grupas-a ar to diskursiem un varu". Grūti iedomāties, personības, kuru rakstitajā, sacītajā vārdā mēs klausītos tā ,kā 60-tajos klausījās Vācietī vai Belševicā, tā kā 80-to beigās lasija inteliģences domas žurnālā "Avots" vai "Literatūrā un Mākslā". Un atbilde uz jautājumu - kāpēc tā noticis? - ir skumja - inteliģences kolaboracionisms pēdējos gados ir lielāks kā padomju laikā. Drausmīgu nožēlu izraisa demakovas roku bučotāji, kuri paši sev mēģina iestāstīt, ka tā nav korumpētas, stulbas varas atbalstīšana. Tajā skaitā laikraksts Diena, kurš vienmēr atbalstījis gan stikla kalna būvi gan melno zārku čupu uz AB dambja. Nevērtīgas ir visas augstajās skolās iegūtās izglītības, ja inteliģence nespēj saprast visvienkāršāko cēloņu-seku likumsakarību, kuru reiz zināja katrs latviešu zemnieks - "Ko sēsi, to pļausi".

Esam tāda tauta, kas atzīst tikai tos savus māksliniekus, kuri dzīvo ārzemēs, un te nu nav pavisam svarīgi viņu panākumi, vai to pilnīgs trūkums. Atceros, kad Ave Sol zālē 90-to gadu sākumā, parādoties uz skatuves Rasmai Lielmanei, publika kā uz diriģenta mājienu, uzcēlās kājās, tā godinot mākslinieci vien par to, ka dzīvo jau labu laiku Meksikā vai vēl kur citur. Tādu piemēru ir daudz. Un runa nav par to, ka Rasma laba vai slikta, vien par to, ka te, uz vietas, ir DAUDZ tikpat labu vijolnieku, pianistu, pūtēju u.c. Savējos noniecinam, ārzemnieku priekšā liecam ceļus. Lietas, ko no cilvēku apziņas izskaust neizdosies, liekas, nekad... Un cik ir piemēru, ka, nedod Dievs, mūziķi atgriežas Latvijā. Tad nu viņiem nevar piedot to, ka mācījās vai strādāja ārzemēs. Tagad nu parādīsim, cik tu labs... Zinu ne vienu vien, kas spiests strādāt pavisam citā jomā, konkursus neiztur (paņemsim labāk savējo!), parādīsim viņam, kur vēži mājo...Un zinu arī tos, kas gatavi kost elkonī visu atlikušo dzīvi, jo, piem. ASV tika augstu novērtēti, bet šeit pēc atgriešanās... zaudēja darbu. Neviens te nav pietiekami novērtēts, vienīgi varbūt tie, kas draudzējas un atrodas vajadzīgo vīru aizgādībā. Tie laiku velti netērē saviem kolēģiem, jo aizvien tiek pie jauna darba, kas noteikti būs labi atalgots. drīz būs apaļš gadu skaitlis visnīstākajai padomju laikos pianistei - Talantīgajai un ļoti savdabīgajai Jautrītei Putniņai. Varu galvot, ka neviens to pat nepieminēs, jo nav draudzējusies ar vajadzīgajiem, tikai vien spēlējusi. Spēlē arī tagad, jo NEVAR nespēlēt...

sīkumainība reiz beigsies kad !?

ir jābeidz slienāties un priecīgas sejiņas rādit par katru mūsu necilās tautiņas panākumu pasaulē - ir jārūpējas par ģeniju klātesamību šeit. Jāinvestē tajā. Nevis ēkās, bet grāmatās un personībās.

Normund, Te Tev Jånis raksta. Visu smuki pasaki. To tu māki. Vai nav ienacis pratā, ka tajā lpp, kuru aizpildiji šobrīd varētu būt "da jeb kas". Latvijā nefunkcionē autoritātes viedoklis. Un pats autoritates institūts .. kur tas izplēnējis. Latvijā nav inteliģentu grupas-a ar to diskursiem un varu. Pat stils kādā raksti nemainās, lai arī viss ir mainijies. Un stils kādā šobrīd kulturāļi paniko par savu industriju ilustrē tikai iekšēju bezspēcību un apjukumu. Un no drošiem avotiem zināms, ka apjumus ir īsts, jo pietrūkst izglītības un veselīgas iepriekš-uztrenētas distancētības ( kā drošības josta / ar actiņām lūdzu - nekādus pirkstus ! ). Dēļ panikas top gūzmām vestuļu, kuras nu jau ir tik lielā skaitā visapkārt, kā tādi veci sateliti drīz saskriesies un uzsprāgs. Ja redzam kāds "efekts" bija pēc 600 000 cilveku balsojuma par ļoti konkrētu jautājumu, tad 600 kulturāļu parakstīta vēstule ir bezspēcības dzejolis. Jo pierāda traģikomisko - piemēram šajās divās ministrijās strādājošie, lai arī NN citējot ir paveikuši miilzu progresu pēdējos gados, nebūs lojāli saprāta idejai, bet gan savam tiešajam priekšniekam, algas devējam, tātad sanāk, ka viss birokrātu aparāts ir smagnējs un nespējīgs adaptēties, vai arī vaina ir pāris vadītājos ( piem. Godmanis ). Tas pats ar VKKF. Ja viss ir tik slikti, tad kapēc nav tik konsekventas darbības. Kapēc iesaistitos nedzird un kapēc viņi ir joprojām tur, kur ir. Sanāk nedaudz, ka viņi ļauj sevi d...t. ? Sak' mums jau ļoti nepatik šāda situācija, bet kā būs būs, dzīvos tālāk - tad nepatīk pa īstam, vai kas... . Arī VKKF vadītājs pierādītu sevi, kā izcilnieku tieši šajā situācijā. Vēl kāda maza nianse. Mūsu publicisti kulturāļi mūžīgi izliekas, ka skaitļi un politika ir kaut kur aizkulisēs. Neatceros pat vienu publikāciju, kur tiuktu runāts par kultūras lietām no saimnieciskā un politiskā skatu punkta. Arī Kulturas Rondo to dara tikai tagad panikas atmosfērā un dara ļoti neveikli. Un pēdējā nianse. Naumani, saki ko gribi, bet nauda kultūrai IR jāuztver kā investicijas. Kas nozīmē vienu ļoti butisku lietu, kuru Latvijā ļaudis ignorē. Investīciju efekti nav šodienai. Un investēt mākslā tikai nedaudz atšķiras no investēt mašīnrūpniecībā. Atšķirība būs tikai iejūtībā un tajā, ka nebūs saukšana pie atbildības un zaudējumu aprēķināšana. Bet tas neatbrīvo no atbildības, ka kultūras industrijās investētajam IR JĀNES AUGĻI. Un atnestie augļi ir jānotur pie sevis to ir jānobauda un jāsargā. Latvieši nespēj piesaistīt SEV jaunos ģēnijus, kas brīvi izplūst pasaulē, kur tie tos saņem par pusvelti. Latvija ir maksājusi par Hermani, par Nelsonu, par Garanču un nav maksājusi gana labi un nespēj to darit tagad. Tātad lidz šim visi tie vairāki simti milijoni latu, kas investēti kultūras industrijā līdz šim nenes mums atpakaļ neko ! Tapēc arī būs bankrots ! Vai ar šo viss ir kārtībā... utt.

Saturīgs raksts izdevies Naumaņa kungam. Tautas (daļas) uzticība Godmaņa kungam pat šobrīd nebalstās viņa kompetencē, bet skarbajā izturēšanās veidā - tas rada informētības un ciestgatavības iespaidu, ar ko tik gatavi solidarizēties ir nabaga cilvēki, cerot ka - tas ir tik slikti cik ir, un sliktāk vismaz nebūs. Tomēr Godmaņa visaptverošās un radikālās darbības ir nepamatotas. Varētu vēl norādīt uz divām lietām Naumaņa kunga rakstā: Latvijas kultūras akadēmijā pagaidām vēl tiek mācīti studenti nevis entuziasti, vai ne? Lai gan pēc finansējuma atņemšanas studiju procesam, iespējams, tos korektāk būtu dēvēt par entuziastiem. Savukārt Selindžers ir dzimis 1919. gadā, un publicēties sāk pēc Otrā pasaules kara.