Kūku Marija

, u.t.jpr. Un tas viss ietverts kaleidoskopiskā, fragmentārā formā, kurā grūti nolasīt, kas tad tai dzejolī galvenais un kas — autores kaprīzes diktēts ornaments.Šāds stils saistās sevišķi ar Gailes dzeju — viņa ir viena no visspilgtākajām tā radītājām un iemiesotājām. Arī viņas trešajā krājumā Kūku Marija ir vairāki šāda tipa dzejoļi. Atkal viņa mūs ved savā pasaulē, kurā "ir vieta ūdens sūkņiem, sālītiem gurķiem, kamīniem, četrzvaigžņu konjakam, bārkšainām sedziņām, kotlešu pilnai bļodai, šādā pasaulē volvo, cements un zemes gabalu cenas…" (14.lpp.).Tomēr, kā jau labam dzejniekam pieklājas, nevar īsti saprast vai šis kataloga princips ir Gailes dzejas defekts vai efekts. Tas ļāvis arī radīt dzejoļus, kuri pieskaitāmi pie labākajiem grāmatā, piemēram, Receptes (62.lpp.), kurā šarmanti un haotiski uzskaitīts viss, ko mēdz darīt viens jauns, mazliet infantils cilvēks, lai padarītu savu dzīvi tīkamāku, kā arī brīnišķīgo kad mēs visi esam bēdu apzīmogoti… (69.lpp.), kur visi pagātnes piedzīvojumi kārtīgi un ironiski saskaitīti.Drudzis un vieglumsGrāmatu padara interesantu tieši tās daudzveidība — līdzās garajiem uzskaitījumu blāķiem redzamas arī godīgi atskaņotas četrrindītes, viens otrs pavisam mazs dzejolītis, kā arī vairāki krievu valodā sarakstīti dzejoļi.Manuprāt, izcilākais grāmatas dzejolis ir emocionāli surdinētais un tad viņa apsēdās tev blakus… (52.lpp.), kurā Gaile gudrā sievišķībā izzīmē situāciju, ļaujot runāt tikai atsevišķām detaļām. Arī grāmatas pēdējais dzejolis Uz dzejas lasījumu atnāca eņģelis… (74.lpp.), šķiet, ievelk kādu jaunu aprisi Gailes veidotajā pasaulē, tās daudzveidību skatot nevis "drudža sakarsētā prātā, kam vajag rakstīt dzeju" (42.lpp.), bet cēlā maigumā un vieglumā, ar alūzijām no Vitmena līdz Blokam.Īpašu uzmanību pelnījis arī garais dzejojums ibiorio (72.lpp.), tāda kā pasaka par liriskās varones bērnību (kāda sagadīšanās, arī viņu sauc Inga!), kura, izgājusi cauri dažādiem pārbaudījumiem un bērnības traumām, beigās sāk mācīties mīlēt šo pasauli.Arī daudzi citi krājuma dzejoļi rāda, ka Gaile atskabargainā tiešumā pamazām virzās projām no savas agrīnās dzejas sārto buru romantikas un maigo gurnu erotikas. No vairākām citām dzejniecēm viņu atšķir spēja nenogrimt savu skaisto asociāciju gūzmās, vajadzīgajā brīdī pārcērtot sentimenta un jutekliskuma slavinājumus ar kādu skarbāku disonansi, kura izprovocē uz lielajiem jautājumiem par dzīvi, nāvi un mīlestību.Marija un vīriešiKas tad īsti ir šī Kūku Marija, kas, vakarkleitā tērpusies, tik brīnumdaiļi mūs uzlūko no Vladimira Leibgama zīmētā grāmatas vāka? Tā laikam nebūs jaunava Marija, kuru savā dzejā piesaucis ne viens vien mūsdienu latviešu dzejnieks. Varbūt tā varētu būt kāda Marija no Jēkabpils rajona Kūku pagasta — daudz izcietusi un pieredzējusi sieviete, kura gatava gan "pagulties apakšā tankam" (7.lpp.), gan mūžīgajā dzimumu karā "sevi pretiniekam tā kā balvu nest" (56.lpp.).Pretinieks, respektīvi, vīrietis, šajā grāmatā attēlots visai pieticīgās krāsās — sākot ar liriskās varones tēti, kam "bieži, bieži ir grūti" (72.lpp.), turpinot ar citiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuri redzami pamodušies "pēc vairāku dienu žūpošanas" (39.lpp.), vai arī izrāda interesi par meiteni, čukstēdami: "nāc pie manis, nāc, atpogā blūzīti, paver kājas" (41.lpp.). Pilnīgi saprotams, ka šādi vīrieši tiek apdzejoti ar gluži puicisku agresivitāti.Kā jau uz grāmatas vāka redzams, Marijai vienā rokā ir kūka, bet otrā — paprāvs nazis (cita šo kontrastu variācija sastopama kādā dzejolī, kur "mīlestība šļūkā pāri ledum/ar neļķēm un ar motorzāģi rokā", 51.lpp.). Gailes dzejā vienmēr blakus saredzami abi šie kontrastējošie pretpoli. Varbūt tāpēc viņa šobrīd ir spožākā savas paaudzes dzejniece un viņas jaunā grāmata ir viens no skaistākajiem šā gada dzejas notikumiem.