Labi, ka ir

Balvai tiek izvirzīti mākslinieki, kas veidojuši latviešu laikmetīgās mākslas darbus. Uzvarētājs, ko izvēlēsies starptautiska mākslas profesionāļu žūrija, saņems Ls 20 000 naudas balvu, bet visi nominētie mākslinieki piedalīsies kopīgā izstādē. Faktiski balva pretendē kļūt par vienu no pamanāmākajiem un potenciāli arī prestižākajiem apbalvojumiem vizuālajās mākslās Latvijā. Saistībā ar balvu sabiedrisko attiecību aģentūra P.R.A.E. rīkoja jomas speciālistu sarunu. Tajā piedalījās mākslas zinātnieces Laima Slava un Solvita Krese un Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe. Sarunu vadīja žurnāla Studija galvenais redaktors Vilnis Vējš, uzdodot jautājumus par sabiedrības, mākslinieku un mecenātu ieinteresētību projektā, kā arī pieskaroties sabiedriskā telpā izskanējušajām bažām par ar balvu saistītām ētikas problēmām, ņemot vērā, ka SIA Alfor nodarbojas ar azartspēļu biznesu. Kultūras Dienā apkopoti plašākas sarunas izvilkumi. *** Laima Slava, mākslas zinātniece Balva ir viens no elementiem, kas mākslai Latvijā noteikti nepieciešama, jo mums taču tādu vairs nav. Varbūt tā nav pirmā nepieciešamība, vairāk nepieciešamas vietas, kur izstādīties, finansējums mākslas tapšanas procesam, bet tā ir iespēja māksliniekiem sajust sacensību, parādīt sevi. Visā pasaulē šādas balvas ir radījušas sabiedrībā vērā ņemamus procesus. Balvas var patikt vai nepatikt, tās var uzskatīt par populismu, taču tās reāli virza mākslas procesu. Noteikti gribu uzsvērt to, ka Purvīša balvai līdzi nāk pretendentu izstāde. Ja mēs paskaitām, cik mākslinieku ir izvirzīti Venēcijas biennālei… Tātad — cik tad mums vispār ir tādu, kas sevi ir redzējuši nopietnā kontekstā, ar nopietnu finansējumu? Lūk, šī balva dod māksliniekiem iespēju sevi cienīgi parādīt. Un tā ir arī labs veids, kā dot signālu ārpasaulei par vārdiem, ko ievērot. Balva mobilizē. Ja nebūtu balvas, nebūtu tādas darbošanās, jo nevienam jau nav pienākuma sekot līdzi tam, kas notiek. Ir skaisti dzīvot brīvā dabā, bet māksliniekam tomēr gribas reizēm apzināties, ka viņš ir kāda veseluma daļa, ka viņu iekļauj kādu kritēriju lokā. Nedomāju, ka balvai būtu jābūt valsts iedibinātai. Valstij paliek ordeņi par nopelniem, jo citādi būs kā padomju laikā — piešķir nopelniem bagātā nosaukumu, ja esi paklausīgs kultūras politikai. Valsts ir radījusi lielisku instrumentu — Valsts kultūrkapitāla fondu, sistēmu, kā sadalīt naudu. Nedomāju, ka valstij būtu vairāk jājaucas iekšā. Protams, ir speciālas programmas, kas uztur nacionālās valsts pamatvērtības, bet pārējais ir brīvs radošs process, kur sacensība ir tikai apsveicama. Privātās balvas ir neatkarīgas, kaut arī tām, protams, ir savi mērķi. Kolekcionāru un balvu pastāvēšana nozīmē, ka māksla tomēr ir prestiža. Atbalstītājs sevi pozicionē kā noteiktu sabiedrības līmeņa daļu. Mēs zinām uzņēmumus, kas atbalsta Nacionālo galeriju, Teitu… Tas pats notiek arī Latvijā. Ja tu sevi pozicionē kā laikmetīgās mākslas procesa atbalstītāju, tas nozīmē, ka tu sevi sabiedriskā statusa ziņā nostādi ļoti augstu. Īpaši svarīgi man liekas, ka šī balva ir laikmetīgās mākslas balva. Vēsturei atbalstītāji vienmēr būs, bet laikmetīgai mākslai… Tā ir naudietilpīga, to nevar pārdot. Šī balva varētu izskanēt plašāk, ārpus šaurāka loka, radot sabiedrībai nepieciešamību sekot līdzi mākslā notiekošajam. Mākslinieku jau naudas avots neietekmē. Viņš darbu ir radījis, kā Edgars Vērpe teica, badā, neatkarīgi no balvas. ***Solvita Krese, mākslas zinātniece Piekrītu Laimai Slavai — protams, svarīgāka būtu infrastruktūras sakārtošana, procesu nodrošināšana, lai māksliniekiem būtu iespēja strādāt un būtu ko rādīt. Bet arī balva tomēr ir nozīmīgs impulss. Latviešu mākslinieki netiek īpaši lutināti ar atzinību; mākslas kritikas vai komunikācijas telpā, man šķiet, nav iespējas dabūt atpakaļ sajūtu, ka esi ko veiksmīgi izdarījis. Tas, ka Latvijā nav vienas visaptverošas balvas, man liekas labi. Mākslinieki paši jau sen neidentificējas ar vienu organizāciju, un lauks ir tik ļoti segmentēts. Tāpēc ir apsveicami, ka veidojas dažādi vektori, kādos māksla attīstās. Rudens izstādē, piemēram, ir pavisam citādāka māksla. Balvas ir arī vēstures rakstīšanas instruments. Novērtējums paliek. Mēs skatāmies, piemēram, kas ieguvis Tērnera balvu, un zinām, ka tās ir vērtības, kas ir novērtētas un iekļāvušās laikmetīgās mākslas vēsturē. Tas nav mazsvarīgi. Ja runājam par PR, atceros — 80. un 90.gados mākslinieki bija galvenie mediju tēli, viņi piedalījās sabiedrības procesos. Ja tagad paskatās, kas ir mediju tēli… Sabiedrības viedokli veido realitātes šovu varoņi. Varbūt, ka ar šādas balvas palīdzību var vairāk uzmanības pievērst māksliniekam kā radošai personībai, novirzot smaguma centru prom no kaut kādiem realitātes šovu tēliem. Piekrītu Edgaram Vērpem — runāšana par slikto naudu tiešām ir liekulība. Nevar likt māksliniekiem uzņemties atbildību, ka sabiedrība dzer, pīpē un spēlē azartspēles. Atsakoties no šādas naudas, sabiedrībā neko nemainīsim. Drīzāk domāju, ka uz to var skatīties no otras puses — šīs nozares veicina atkarības, kas pasliktina mūsu dzīves kvalitāti, un tieši tāpēc tām ir pienākums uzņemties atbildību. Tā ir pasaules prakse, mēs neizgudrojam riteni. ***Edgars Vērpe, VKKF direktors Man liekas, ka māksla nav sacensība. Tie, kas nominēti balvai, liekas interesantākie nominēšanas brīdī. Taču rezultāts — mākslinieks, kas saņem balvu… Domāju, ka jebkura balsošana ir politika. Bet man liekas, ka šī balva ir svarīga vērtēšanas procesa un izstādes dēļ. Kurš no astoņiem nominētajiem balvu saņem, tas ir veiksmes jautājums, bet nominantu izstāde ir patiesi svarīga. Šī balva ir vērtīgs PR mākslas procesam — tas tiek vērots, aprakstīts, par to tiek diskutēts. Ja balvas nebūtu, mēs par pēdējo divu gadu mākslu runātu mazāk. Jo ar kritiku ir tā, kā Solvita teica, — tā neizskan. Ļoti labi, ka šī ir privāta nauda. VKKF finansētā balva iznīka, jo neviens negribēja ar to strādāt. Zinu, kā balva radās — VKKF nodibināja septiņas nozares, un visi mākslīgi taisīja balvas, ko paši sev dalīja. Balvai īsti nebija jēgas. Ja nauda ir privāta, cilvēkiem taču ir skaidrs, kāpēc viņi iegulda. Uzņēmēja ieinteresētībai balvā jābūt tikai vienai — tam, ka uzņēmējs atbalsta kultūru. Tā ir ziņa, ko uzņēmums, ziedojot naudu, grib paust — mēs pozicionējamies kā kultūras atbalstītāji. Ja viņam būs vēl kādas citas intereses, balvai vienkārši jāmirst. Ir virkne uzņēmumu, kas atbalsta, piemēram, sportu. Hokeja izlasei uz vēdera rakstīts, kas viņus atbalsta, un es neredzu nekādu problēmu. Tieši tāpat šeit māksliniekiem uzrakstīs uz vēdera Alfor. Un viss. Savukārt, ja mākslinieku izmanto PR kampaņā, tā vairs nav ziedošana un par to nepienākas nodokļu atlaides. Vienīgais, ko drīkst gūt ziedotājs, ir viņa labā slava. Nekādas tur smukākās Bite gleznas. Visa tā muldēšana par to, kas ir labs un kas slikts (mecenātisma) jomā, ir tāda liekulība, ka var tikai brīnīties, ka cilvēki, kas sevi uzskata par inteliģentiem, var atļauties... Ja Latvijā eksistē uzņēmums, kas maksā nodokļus, ir legāls, tad viņiem ir tiesības pēc likuma daļu savu nodokļu novirzīt tur, kur viņiem liekas labāk. Vai novirza kultūrai šādā veidā vai iemaksā valsts kasē, nauda ir tā pati — bez smakas. Ja valstij liekas, ka kāds uzņēmējdarbības veids ir slikts, tas ir jāslēdz. Mēs esam novilkuši strīpu, ka varam pīpēt, dzert, spēlēt azartspēles, bet narkotikas netirgosim. Holandieši to novilkuši bišķi tālāk — tirgo un iekasē nodokļus… Bet, ja bizness ir legāls, muldēt, ka tā ir sliktā nauda, ir liekulība. Neviens nesaka, ka ir slikti šādu naudu izmantot skolu uzturēšanai. Es par to esmu ļoti nikns, jo uz šādas muldēšanas bāzes pirms dažiem gadiem tika likvidēta VKKF neatkarība — Repšes valdība un vesela čupa deputātu stāstīja: nu, jums tagad vairs nebūs sliktā nauda, dabūsiet naudu no budžeta. Redzam tagad, cik bija sliktās un cik tagad labās naudas… Es nešķirotu valsts un privātu ieguldījumu. Noteikti ir kāda valsts atbildības sfēra, bet tā atkarīga arī no valsts rocības. Mēs esam viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm. Kad būsim Šveices līmenī, valsts atbalsts būs daudz bagātīgāks. Bet tad vairāk dos arī privātās struktūras. Nevar pateikt — valsts darīs to, jūs ejiet tajā un tajā lauciņā. Bet augot valsts pārticībai, tas regulēsies. Arvien vairāk radīsies bagātie cilvēki, kas gribēs atbalstīt sev interesantas lietas. Ja šo vienu tagad nories, pēc brīža nākam ais jau domās, vai viņam to vispār vajag. Vai tad auto bizness ir labāks par azartspēlēm? Ar autiņiem katru dienu Latvijā trīs cilvēki dabū galu. Bankas, nekustamie īpašumi, farmācija… Tāpēc es robežām nesaskatu jēgu. Ja kāds grib ko atbalstīt, tas ir pozitīvi.