Šis teksts ir kā smilšu grauds pērlenē — ap to ir izaugusi pērle, radušies citi, latviešu literatūrā dažādos laikos patiešām būtiski teksti — tā par Andreja Pumpura Lāčplēsi saka Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes asociētais profesors Ojārs Lāms. Vienam no latviešu literatūras vēsturē nozīmīgākajiem tekstiem šogad aprit 120, un O.Lāms par godu šim notikumam Letonikas projektā Kultūra un vara rīko konferenču ciklu Lāčplēša ceļš pasaulē: latviešu eposs un Eiropas eposu tradīcija. Pirmā jau 20.jūnijā Burtniekos.
"Nosaukums, protams, ir metaforisks un ar ļoti plašu nozīmi," konferences referātu tēmas komentē O.Lāms. Tiks lasīti referāti gan par Lāčplēsi latviešu kultūras pasaulē, gan par Lāčplēsi citu tautu episko tradīciju gaismā. Bet galvenokārt par Lāčplēša recepciju — citos mākslas veidos, citos literāros darbos, arī ikdienas uztverē.
Otrā konferences daļa notiks 26.septembrī Lielvārdē, trešā — Rīgā, Lāčplēša dienā. "Rudenī būs viss, ko var vēlēties. Savā ziņā gadatirgus," smejas O.Lāms. Pats gan nereferēšot, neesot laika un "par Lāčplēsi referēju arī tad, kad nav apaļas gadskārtas".
Eposs — performance
Jautāju — vai jums pašam Lāčplēsis kā literārs teksts patīk? "Sarežģīts jautājums. Kā pētnieks mēģinu skatīties atsvešināti, bet kādu impulsu jau devis." Interese par Lāčplēsi gan sākusies no "traumas skolas laikā". "Atceros Pumpura sāncenša Lautenbaha padomju laika reputāciju… Man bija diplomdarbs par Lautenbahu, un tad nācās konstatēt, ka, jā, Lautenbahs ir tāds…," ar aprauto teikumu O.Lāms liek nojaust ne īpaši glaimojošo attieksmi. "Bet Latvijas laikā ir pat sava veida Lautenbaha kults. Tad nonācu pie Pumpura un konstatēju, ka XIX gadsimta beigas ir pilnas centieniem radīt eposu. Aspazijai ir idejas, Rainis grib rakstīt eposu. Lāčplēsim nepiemīt izteikts māksliniecisks spēks, no mūsdienu viedokļa tas īpaši nevaldzina, bet tas tomēr ir palicis. Raimonds Briedis stāsta, ka katru gadu aptaujā studentus, meklējot, ko visi ir lasījuši — un Lāčplēsi zina."
Lāčplēša fenomenu veicina arī neskaitāmie teksti, ko, iedvesmojoties no A.Pumpura, vēlāk rada latviešu literāri. "Jau Raiņa laikā Pumpura teksts faktiski vairs nav aktuāls, bet ar savu jauno tekstu Rainis radīja interesi par to." Un tā saglabājas. "Pats teksts šodien ir arhaisks. Bet tā ir eposa specifika — eposs vienmēr ir teksts un performance. Un latviešu literatūras kontekstā performance ir arī daudzie teksti. Eposa īstumu jau drīzāk nosaka nevis tas, vai eposs atbilst mitoloģijai, bet drīzāk tā funkcionalitāte. Protams, nevar teikt — ja nebūtu Lāčplēša, nebūtu mūsu. Bezjēdzīga spekulācija. Bet šis teksts veido nacionālo identitāti."
Interese par konferencei esot pārsteidzoša. "Varētu likties — naftalīns, bet cilvēki redz Lāčplēsī simbolu, arhetipu. Ierauga aktuālo." Piemēram, Māras Zālītes tekstos — viņas un Z.Liepiņa radītā rokopera 20.jūnijā pēc 20 gadu pārtraukuma skanēs Burtniekos. "1988.gadā tas derēja kā kulaks uz acs. Pagājuši 20 gadi, un izrādi gaidu ar dalītām jūtām, jo šodien 80.gadu estētika šķiet naiva. Bet rokoperas motīvi — par krustcelēm, par dzirdēšanu — šodien varbūt ir vēl aktuālāki nekā 80.gadu beigās. Jo tad bija skaidrs, pa kuru ceļu ir jāiet. Šodien…"
Iekļaut kanonā?
Guntis Berelis savā Literatūras vēsturē raksta — Lāčplēsis ir strupceļš. "Seko Sodums, Rainis, Niedras Kangars, Zālīte un vēl daudzi citi. Tāpēc tas ir dīvains apgalvojums — šis teksts ir viens no tiem, kas visvairāk ietekmējuši latviešu literatūru, kaut arī varbūt pats no šodienas viedokļa nemaz nav šedevrs." Vai tas nozīmē, ka Lāčplēsis ir nacionālā kanona sastāvdaļa? "Man ir sveša šī kanona ideja — tas liekas kaut kas pēc klasicisma smaržojošs. Un ļoti nepateicīgs uzdevums kanona veidotājiem. Bet lai kā ņemtos, Lāčplēsi ārā atstāt nevarēs." Kaut vai tāpēc, ka šis ir viens no nedaudzajiem latviešu literatūras darbiem, kas ārzemēs ir zināms. "Esam atzīmējušies. Kaut tā man liekas murgaina ideja — nacionālo kultūru vērtēt pēc konvertējamības. Īstās nacionālās vērtības ir tieši tās, kuras nevar iztulkot. Taču mūsu kultūrā galvenais šobrīd ir atpazīstamība ārzemēs. Arī kultūras projekti tiek veidoti ar tādu mērķi, un tas liekas iešķībi. Mākslai, kas top Latvijā, vispirms ir jāuzrunā Latvijas cilvēki. Ja pamanīs ārzemēs, tas ir papildu bonuss, jauki, bet pēc tā nevar vadīties." Tādēļ, pēc O.Lāma domām, kanonā noteikti būtu jāiekļauj Kornēlija Apšukrūma — viņas popularitāte ir "fenomenāla". Varbūt arī šī iemesla dēļ var konstatēt, ka latviešu lasīšanas ieradumi sastinguši 70.gados. "Ar studentiem braucam vasarā praksēs un aptaujājam cilvēkus. 70.gados teksti cilvēkus acīmredzot uzrunāja, tie, kurus novērtēja kritika, aizgāja arī līdz lasītājiem. Šodien neaiziet, tas nozīmē, ka atpazīstamība ir snobiski elitārā publikā.