Jāņa Baltvilka balvai ilgtermiņa pārmaiņas — no šī gada tā ir starptautiska. Turpmāk balvu ik gadu piešķirs arī ārzemju autoram un tulkotājam, kas viņa darbus latviskojis. Godu būt pirmajām izpelnījušās igauņu rakstniece Aidi Vallika un tulkotāja Maima Grīnberga. Romāniem Kā tev klājas, Anna? un Ko darīt, Anna? (izdoti arī latviešu valodā) jau nākamgad pievienosies trešā romāna tulkojums. Visticamāk, tulkots tiks arī ceturtais, vēl neuzrakstītais cikla romāns. Latvijas pusaudži, tāpat kā vienaudži Igaunijā, A.Vallikas grāmatas iemīļojuši — abas tulkotās grāmatas izpelnījušās Latvijas Bērnu žūrijas atzinību, savukārt Ko darīt, Anna? pērn ieguvis arī Lielo lasītāju balvu tulkoto bērnu grāmatu grupā.
Skolā — gadu vai divus
Kā radās iecere rakstīt romānus par pusaudžu ikdienas problēmām — attiecībām ar vecākiem, klasesbiedriem, alkoholu un narkotikām, pirmo mīlestību, jautāju A.Vallikai. Grāmatas iecere esot radusies, jaunajai rakstniecei strādājot par igauņu valodas un literatūras skolotāju. "Kad pabeidzu universitāti, kā skolotāja nejutos, bet darbu vajadzēja. Domāju — nostrādāšu gadu vai divus. Bet man ļoti ātri iepatikās, jo man iedeva 7.—12.klasi. Tas ir visinteresantākais vecums." Saviem bijušajiem skolēniem, daļa šo desmit gadu laikā kļuvuši rakstniecei par tuviem draugiem, A.Vallika esot pateicīga par stāstiem, ko viņi par sevi rakstīja domrakstos. Tas daudzējādā ziņā atvēris acis. "Tikai pateicoties viņiem, uzzināju par šīm problēmām. Uzināju, ko viņi domā. Tie stāsti manī kaut kur aizķērās līdz es sapratu, ka jāraksta. Līdz tam biju rakstījusi tikai dzeju," rakstniece, kuras radošajā biogrāfijā ir ne tikai trīs dzejoļu krājumi, bet vairāki romāni un stāstu krājumi dažāda vecuma bērniem un jauniešiem, atzīst, ka sākt garu prozas darbu bijis ļoti grūti. "Man likās, ka romāns — tam jābūt ļoti grūti."
Pirmais romāns tika aizsākts 2000.gadā un stāsta par uzticēšanos un draudzību starp vecākiem un bērniem. "Esmu pārliecināta, ka daudzas problēmas sākas ar neuzticēšanos. Cilvēki nerunā cits ar citu, bet ir jārunā. Vajag uzticēties tiem cilvēkiem, ko mīlat," iesāk rakstniece. Pusaudži uzticēšanās jautājumos īpaši jūtīgi, tādēļ viņiem rakstīt neesot viegli. "Es spēju uzrakstīt romānu, jo strādāju skolā, katru dienu biju viņu pasaulē. Tagad jau četrus gadus esmu tikai rakstniece, un liekas — ja šodien sāktu jaunu grāmatu, tik viegli nebūtu." Rakstniecei gan esot pusaudze meita, bet "tas ir jautājums par mērogu — cik plašu ainu jūs redzat. Katru dienu satikt četrdesmit sešdesmit dažādu pusaudžu un klausīties nav tas pats, kas vērot meitu".
Vienalga morāle
Vai romānu veiksmes pamatā, kā rakstīts reklāmas tekstos, ir spēja "nemoralizēt"? A.Vallikas romānos, kā saka autore, morāles ir daudz. "Bet jauniem cilvēkiem tas patīk. To es skolā redzēju — viņiem ir vajadzīgs padoms, atbalsts, bet viņi to nespēj pieņemt, ja uzspiež." Iespējams, tas arī bijis viens no stimuliem rakstīt. "Mēģinu rakstīt par lietām, par kurām, zinu, viņi interesējas. Par to, ko, man liekas, viņi gribētu pajautāt." Piemēram. "Vienā romānā galvenā varone zaudē nevainību — satiek jauku puisi, iemīlas, tad viņš vienkārši pazūd. Tā notiek tik bieži, un daudzām jaunām meitenēm šādā situācijā ir ļoti grūti. Visām jau šķiet, ka kas tāds notiek pirmo reizi un tieši ar viņu. Tāpēc es gribēju par to rakstīt. Ir jāskaidro, kā un ka šādas lietas var notikt. Un tad meitene vai puisis paši var izlemt, kā rīkoties, var analizēt situāciju skaidrāk."
Otra būtiska romānu iezīme — tie piedāvā lasītājam vairāk nekā tikai vienu skatu punktu. Pirmajā grāmatā blakus titulvarones stāstam iepītas viņas mammas pusaudža gadu dienasgrāmatas, otrajā — tiek risināts Annas tēva stāsts. Trešajā grāmatā Anna iepazīšoties ar jaunu draudzeni no pavisam citādas ģimenes ar citādu stāstu. Šī grāmata gan esot arī traģiskāka — vairāk savstarpējo nesaprašanos, nesatikšanos. "Mani ļoti interesē dažādi viedokļi, un patīk, ka grāmatās varu izdzīvot dažādu cilvēku dzīves. Jāņem arī vērā, ka dzīve ļoti mainījusies. Problēmas bija globālākas. Mūsu vecvecāki atcerējās brīvību, un mēs par to sapņojām, kaut arī 80.gadu vidū neviens neticēja, ka Padomju Savienība sabruks. Šodienas pusaudži jau uzauguši brīvā Igaunijā vai brīvā Latvijā." Dzīve kļuvusi arī bīstamāka. "Manā bērnībā nebija tik daudz iespēju kā šodien. Jā, bija narkotikas, bija daudz alkohola, bet šodien tas ir daudz pieejamāks. Pirms 20, 25 gadiem jūs varējāt Tartu nopirkt kaņepes no Vidusāzijas iebraucējiem vai čigāniem, ja zinājāt, kur. Šodien narotikas ir skolās, dīleri ir paši skolēni. Pirms 20 gadiem mēs varējām pieļaut kļūdas, bet vienmēr bija iespējams tās izlabot. Tagad, ja pusaudzis pieļauj kļūdu, sekas ir daudz smagākas."
Vallikai šķiet, ka bērni nav mainījušies — daži lasa daudz, daži — nemaz. "Cita lieta — ja gribat, lai bērns sāktu lasīt, jābūt uzmanīgam, ko viņam dot. Igaunijā skolu programmās iekļauta klasiskā literatūra — 12 gadu vecu bērnu tā neinteresē. Nezinu nevienu, kas gribētu lasīt neinteresantu grāmatu, bet tīņi ir vēl asāki — ja grāmata uzreiz nav interesanta, to aizver un nekad vairs neatvērs. Viņi grib lasīt ko tādu, kam būtu saikne ar pašu dzīvi, bet, lai lasītu klasisko literatūru, jau jābūt lasīšanas pieredzei. Vērtības tur ir, bet, ja tā ir trešā grāmata, ko mūžā lasa, tā iespējams būs arī pēdējā."