Laime nelaimē

(..) Man ir aicinājums būt radošam. Nekāda aizvainojuma. Gluži otrādi - teātris man radījis tikai prieku. Dzīvesprieku." (no intervijas ar aktieri Ģirtu Ķesteri, Māksla +, 2008, nr.4) Braukt "uz Kroderu" Vizīte Valmierā pie Oļģerta Krodera man vienmēr ir svētki. Gadījums ar Evitas Sniedzes jaunās lugas Līdz Araratam, kas VDT tapusi par izrādi Līdz pavasarim, premjeru nebija izņēmums. Atzīšos - braukt "uz Kroderu" man nav nekāds profesionālais rituāls, bet dziļa cilvēciska interese: nav pat svarīgi, vai viņa sastrādātā izrāde sniegs pilnestīgu mākslas gandarījumu (neviens režisors, pat stratēģiski funktierējošs teātra ģēnijs, nespēj garantēt mūžīgās veiksmes), vienkārši man ir svarīgi būt Krodera radošās enerģijas laukā un domāt, kāpēc šoreiz ir tieši tā (šī luga, šāda forma, šāds uzstādījums, šie jautājumi?). Jo Kroders mākslā nešauj pa tukšo. Protams, izgāšceturtdien pats krāšņākais teātra piedzīvojums Valmieras teātra apmeklējumā bija pēcpirmizrādes tradīcijā - allažiņ jaukajās pasēdēšanās teātra direktores kabinetā - no Krodera dzirdētais pastāsts par neseno pirmo Valsts prezidenta vizīti šajā teātrī, kurā toni noteikusi prezidenta kundze ar sarunām par sunīšiem. Par mākslu un kultūras diskursu nē. Kaut, nenoliedzami, arī suņu kopšana ir sava veida māksla. Mums gan ar cienījamo režisoru, latvju inteliģences "zelta fonda" dārgumu, vairāk sanāca apspriest teātru virtuves lietas - piemēram, kas atšķir talantīgu vīrieti (aktiera tipu, ko var dēvēt par varoni, un kādi Latvijā, šķiet, izmiruši kā suga) no vienkārša izpildītāja. Būs vien kādreiz smalkāk jāuzraksta par Krodera palienēto formulu, vārdā "fauna smaka"... Tā, lūk, atšķirot varoni - publikas elku no "tikai aktiera". Tāds jau viņš ir - šķelmis Kroders, kuram nopakaļ velkas "leģenda" par meistara vieglprātīgo dabu. Arī Līdz pavasarim, jūtams, tapis kā vasaras atvaļinājuma darbs, tomēr arī šajā spilgtajā "karakteru spēlē" viss notiek pa īstam - izrāde ir dzīva, traģikomiska, pretrunīga, izkāpināta, un, rādās, būs publikas mīļota. Jā, un vēl tā liek domāt arī par to fauna smaku un vientulību. Ziepene latvju gaumē Sniedzes lugas sižetiskā situācija vienlīdz ir piederīga klasiskas "ziepenes" žanram (provinces pilsētiņā no "āras zemēm" atgriežas visās nozīmēs bankrotējušais Stefans un cer "atsist" lokālo daiļavu, skolotājas Vijas meitu Beatrisi/Betu, kura Stīva prombūtnes laikā paspējusi ieskatīties arī lieliskā daktera Valtera acīs; ap šo mīlas trijstūri vērpjas romantisku cerību un noklusējumu intrigas, kuras izspēlē gan vietējās maķen komiskās populācijas pārstāvji, gan galveno personāžu "skeleti skapī"; bet visiem pa vidu regulāri maisās laicīgās dzīves reliģiskais inspektors Jānis un folkloriskā "Baltā māte" - drusciņ prātu pakūkojusī sirmgalve/gaišreģe Ziemiņa). Taču tikpat labi lugu Līdz Araratam var uztvert kā atpazīstamās realitātes detaļām apbārstītu līdzību spēli par cilvēku semantiskajām bailēm no vientulības, kurā mūslaiku vide ir vien fons banālu situāciju paradoksālam izvērsumam - šķiet, tieši šis maigais paradoksālums (katra dramaturģiskā situācija paliek "atvērta") pievilinājis režisoru. Lugas vārdi neparedz "bezierunu paklausību" un tos ir ērti "uztupināt" uz gluži kardināli atšķirīgām situācijām (kā izrādē noticis ar ģeniālo "desertu" starp Osi un Mariannu vai divdomīgo situācijas - meitene pie gardznieka - erotiski daudzsološo apspēli). Nu, un, šaubu nav, puķaini košu raksturu demonstrēšanas iespējas, uz kurām valmierieši nav ar stibu jākūda. Tā ka rezultātā sanākusi, es teiktu tā - eksistenciālā ziepene latvju gaumē. Pietiekami serioza, lai lieku reizi saprastu, ka dzīve nekad nav bijusi un nebūs rožu dārzs, ka dzīvot varam tikai to vienīgo pašu sacūkoto dzīvi un pietiekami vieglprātīga, lai noģiestu, ka vienīgā izdzīvošanas recepte tautai ir vieds un tomēr tik bezjēdzīgs padoms - "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās". Nekāda valdība, nekādi prezidenti (pat šajā miestā slimnīcas bufetes sienu rotā cilvēka ar "zelta rokām" - slavenā daktera Zatlera - fotoportrets) nelīdzēs. Paši pūta - paši deg (cieš). Groteski, tak spīvi ļaudis To, ka Kroders sliecas prom no tikai sulīgas raksturu traģikomēdijas, apliecina uzkrītošās "formālās nobīdes" izrādes sižeta virskārtā. Vispirms jau - neērtību raisošais Apaļās zāles tuvplāns, kas liek domāt par skatītāju kolektīvu lūrēšanu pa atslēgas caurumu - tieši tādu pašu glūnēšanu, kādu pa trauku savākšanas lūku sienā piekopj slimnīcas efektīgā bufetniece - vietējā klaču kule, līdz riebumam sirsnīgā Marianna. Un Marianna - šī Skaidrītes Putniņas ukrainiski baltā "pojene" burtiski izstaro pirmssabrukuma ēras seksapīlu, kas spējīgs notriekt no kājām pat tik glumi rafinētu "štukotāju", kāds ir viņas nocopētais sētnieks alias vietējais uzpisējs Osis - Agris Māsēns. Šis aktieru pāris kopā ar Regīnas Devītes nožēlojami aizkustinošo, filigrāni precīzo "mūžīgās Solveigas" - ar tik nepiemēroto karalienes vārdu aplaimotās nolemtās vecmeitas Regīnas un Ilzes Pukinskas orkāniski graujošo "sievišķību kā lāstu" Silvijas tēlā pieder pie izrādes visspožākajām raksturlomu virsotnēm. Un ļauj lieku reizi priecāties, ka vismaz teātrī latvieši neatgādina mazspējīgus nīkuļus, lai arī itin visi (visas) ir lielā mērā nožēlojami groteski, tak spīvi ļaudis. Vēl - O.Kroders kopā ar šiem aktieriem liek aizdomāties arī par kādu profesionālu aktiertehnoloģijas jautājumu - kā tieši tiek būvēti spilgti, efektīgi raksturi, nezaudējot ar tiem cilvēciskas empātijas spēju un nekļūstot par kariķētu spēli uz publiku? Jautājumus, kas tikpat intensīvi, tikai gluži citām metodoloģijām nodarbinājis, piemēram, V.Kairišu Mērnieku laikos vai A. Hermani Latviešu mīlestībā. Otrs - Mārtiņa Vilkārša perfektā scenogrāfija - izrādes darbības vides vienība (caurvējaina tipiska "nekādā vieta" - slimnīcas bufete) - kalpo kā zīme pretdabiskai satiksmei: nabaga mazpilsētas ļautiņi savā veidā "degradējušies" tik tālu, ka tieši bufetē notiek viņu privātās dzīves publiskā daļa. Jāņem vērā tenkas, "visi visu par visiem zina" faktors, kas bieži vien šo dzīvi padara neciešamu (un šie motīvi lugā skan pulksteņa regularitātē). Pat savveida "postmodernais akcents" - manipulējams TV, kurā demonstrē Blaumaņa Purva bridēju ar "visu laiku vīrišķības simbolu" Uldi Pūcīti kā zīmi, cik tālu tagad "nogājušies" (vai varbūt jāsaka "nojājušies"?) ir latviešu vīrieši, kalpo par režisora ironiski skarbu komentāru tai pašai formulai - "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās". Jo - un tas ir konkrētās izrādes paradokss - šajā sabiedrībā hroniski trūkst tās baltās, navainīgās, "garīgās", tiklās Kristīnes, kas spēs visus vazaņķus (kāds būtībā ir "labais" dakteris Valters, kas izrādās aizmucis no sievas un tāpat nevar īsti apjēgt, ko viņš grib, un kuru Tālis Lasmanis spēlē ar elegantu, pašcieņas pilnu "noslēpumu sevī") un dzērājus (Stefans, kurš Krišjāņa Salmiņa precīzajā fizioloģiskajā izpausmē vietumis pat iedzen klīniskas bailes - katrā ziņā šis džeks ir neprognozējams un bīstams sociopāts, kurš turklāt slimo ar "nepiepildītās mīlestības māniju", liekot visiem justies vainīgiem, ka viņš, maita, ir tāds apbižotais nabadziņš) celt no dubļiem! Krodera nežēlīgi komiskā versija par latviešu sabiedrību loģiski noslēdzas ar fiasko: pati "Kristīne/Solveiga" Beta jaunās aktrises Ingas Siliņas nedrošajā sniegumā ir parādība, kura, jā, alkst pēc "cēlā, nezināmā", bet - ja godīgi jāatzīstas - pati neapjēdz, ko īsti grib, ielaizdamās sakaros gan ar Stefanu, gan Valteru, gan, pilnīgi iespējams, katoļu mācītāju Jāni (Ģirts Rāviņš) un žēli īdot "es gribu tikai mīlēt". Nu, mīl jau ar" - kā māk un kā kuro reizi sanāk. Galvenais - gaiši smaidīt, lūkoties nedabūjuša suņa acīm un lepni nest savu kupli glīto "bisti" - kā to precīzi demonstrē kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones efektīgās vienādā "pāķu fasona" abas Betas kleitas ar izteiksmīgo krūšu volānu - tak jau skaidrs, ka Sekss un lielpilsēta stila standarti šajā Latvijas kaktā nespīd. Par tādām betiņām saka - vot, tipiska učenes meita, tāda šķīstā klaidaļa, kas pa kluso izrādās "aplekusi" visus ciema neimpotentos večus (gan jājautā vai mamma - Daces Eversas enerģiskā cietēja skolotāja, arī precīzs tipāžs iz dzīves - tagad strādā par medmāsu slimnīcā pēc skolas likvidēšanas?) Smaidu uzdzen arī Ligitas Dēvicas klīrīgā pensionāre Ziemiņa un viņas pestelīgā putrošanās - te lauku māmiņai no kalna gala pašas kaķītis pārtop par sunīti, te govs mirusi, te teļš piedzimis, kas nedēļas laikā par govi izaudzis un vienmēr viņas rīcībā ir autobuss uz mājām - šai laiks plūst pēc vajadzības. Vārdsakot, arī tautas gudrību sargs/-dze mums ir ku-kū. Tā teikt - ar sveicienu. Tipiski latviski. Krodera ciniskais optimisms ir apbrīnas vērts - viņam dižu ilūziju par ļaužiem nav. Varbūt tieši tāpēc Evitas Sniedzes lugas nosaukuma garīgais atskaites punkts - Ararats, vieta, kur Noasa plosts patvērās grēku plūdos - pārtapis piezemēti prozaiskajā, tak tomēr bišku cerīgajā pavasarī? Krodera plāns - iestudēt Čehova Ķiršu dārzs, ko režijas rakaris sauc, - baigā luga par mānīšanos un krāpšanos. Un vēl, domāju, tas Firsa motīvs - visi mēs baidāmies tikt ieslēgti. Pat pavasarī.