Laimes nesējs

Kā izrādās, viņš tomēr nav krievu zēns, kurš kara laikā pazaudējis vecākus, bet ebrejs, kura piederīgie gājuši bojā holokaustā un kuram pašam tikai brīnumaini izdevies palikt dzīvam. Mazo zēnu 1942.gada vasarā izglāba 18. (Kurzemes) latviešu policijas bataljona karavīri. Paradokss, bet tieši šā bataljona dalībniekus Latvijas PSR Augstākā tiesa 1961.gadā notiesāja par ebreju iznīcināšanu Baltkrievijas pilsētā Slonimā. Lai gan vēsturnieks Andrievs Ezergailis vairākkārt ir uzsvēris, ka šī prāva bija čekas safabricēta, toreiz piecus no viņiem nošāva, bet četrus sodīja ar 15 gadiem ieslodzījumā. Kaut arī M.Kurzems pateicas A.Ezergailim par atbalstu, kas palīdzējis labāk izprast latviešu policijas uzbūvi un darbību vācu okupācijas laikā, daudzi grāmatā aprakstītie notikumi rāda, ka autoram tos saprast ir izdevies tikai daļēji. Ir jānoraida apgalvojums, ka U.Kurzemnieku savās rindās uzņēma cilvēki, kas, ļoti iespējams, pirms tam bija nogalinājuši viņa ģimeni.Mūsdienu vēstures pētniecībā ir noskaidrots, ka ar ebreju, komunistu un citu "kaitīgo elementu" iznīcināšanu Baltkrievijā nodarbojās vācu drošības policijas un SD operatīvā grupa (Einsatzgruppe) "B", bet 1000 (pēc citām ziņām — 1920) Koidanovas ebrejus 1941.gada 21.oktobrī nošāva 11.vācu rezerves policijas bataljonam pakļautā lietuviešu palīgpolicijas vienība. Pastāv gan arī versija, ka daļa Koidanovas ebreju jau 1941.gada vasaras beigās nonāca geto Minskā. Tāpēc pilnībā nav izslēdzama iespēja, ka U.Kurzemnieks varēja izmukt arī no Minskas geto 1942.gada pavasarī, jo gandrīz fantastiska liekas viņa spēja tik mazam izdzīvot vienam vairākus mēnešus mežā bargajos ziemas apstākļos.Arī 18. policijas bataljona kara laika dokumenti skaidri parāda, ka tas no Rīgas uz Minsku izbrauca tikai 1942.gada 4.maijā, jau vairākus mēnešus pēc ebreju iznīcināšanas Koidanovā. Baltkrievijā 18. bataljons pildīja sardžu dienestu un piedalījās cīņās pret padomju partizāniem (daļa no tiem bija ebreju tautības formējumi) Naļiboku, Derevno, Stolbcu un Hanseviču apkārtnē. Ir tiesa, ka laikā no 19. līdz 22.augustam 18. bataljons uzturējās Slonimā, kur atsevišķas tā apakšvienības bija iesaistītas Slonimas geto ārējā apsardzē, kad tika nogalināti 400 no tajā vēl dzīvi esošiem ebrejiem. Tomēr, saskaņā ar A.Ezergaiļa pētījumiem, vienīgie latvieši, kas tieši būtu saistīti ar slepkavībām Slonimā, drīzāk varēja nākt no latviešu SD vienībām, kas atradās Minskas rajonā.Pats U.Kurzemnieks, sazvanīts pa tālruni Melburnā, savulaik apgalvoja, ka Baltkrievijā redzējis vairākus bataljonus, ne tikai latviešu, bet arī vācu, ukraiņu, ungāru, baltkrievu, lietuviešu un citus: "Kuri šāva cilvēkus, es precīzi nevaru pateikt. Tā bija, ka to darīja arī latvieši, taču es domāju, ka tur šāva partizānus, ne ebrejus."Pēc atgriešanās Rīgā 18. policijas bataljonu 1943.gada 1.jūnijā iekļāva Latviešu leģiona 2. brigādes 2. (40.) kājnieku pulkā (komandieris — pulkvedis Kārlis Lobe), un tas piedalījās frontes cīņās no Volhovas purviem līdz pat Kurzemes ielenkumam. Savā grāmatā M.Kurzems nekritiski atkārto jau padomju propagandas izdevumos atrodamās apsūdzības pret K.Lobi un nepamatoti uzskata, ka viņš piederējis latviešu nacistu elitei un bijis SS organizācijas loceklis, kurš atbildīgs par vairāku desmitu tūkstošu ebreju iznīcināšanu Slonimā un Rumbulā, kā arī komandējis 18. bataljonu vai pat kādu latviešu policijas brigādi Baltkrievijā. Kaut gan K.Lobe 60.—70.gados, dzīvojot Stokholmā, bija spiests gan sniegt liecības dažādām izmeklēšanas instancēm, gan vērsties tiesā ar prasību par neslavas celšanu par viņa apvainošanu kara noziegumu veikšanā, viņa tieša līdzdalība tajos nekad netika pierādīta.Savulaik, iztaujājot U.Kurzemnieku, viņš uzsvēra, ka vienmēr ir teicis, ka ir pateicīgs latviešiem par savu izglābšanu: "Man nav nekas pret latviešiem, bet te daudzi saka, ka latvieši ir slikti. Taču tas, ko es varu atbildēt, ir tas, ka pret mani viņi vienmēr izturējās labi. Viņi man bija tēva un mātes vietā."Tajā pašā laikā M.Kurzemam, pietiekami neizprotot patieso noskaņojumu latviešu sabiedrībā, tēva kara gados nēsātais formastērps acīmredzot ir bijis par iemeslu, lai kļūdaini rakstītu, ka latvieši tā flirtējuši ar nacismu. Ne mazāk absurdi ir arī citi grāmatā lasāmie apgalvojumi. 1918.—1920.gada Brīvības cīņu un Latvijas armijas simbols — uzlecoša saulīte — te nosaukta par latviešu SS emblēmu, Lāčplēsis (domāta Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība) par latviešu fašistu organizāciju, latvieši dēvēti par nacistiem un antisemītiem, kuri apsveikuši vācu okupāciju, bet viņu došanās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara noslēgumā notikusi ar nolūku "slēpt pēdas" un līdzdalību kara noziegumos.Nākas konstatēt, ka Laimes nesējs ir prasmīgi un interesanti uzrakstīts stāsts par kādu netipisku holokausta pārdzīvotāju, kas neapšaubāmi var izraisīt lielu interesi Rietumu sabiedrībā. Tas, šķiet, arī ir bijis šīs grāmatas mērķis — ne tikai atklāt U.Kurzemnieka kara laika pieredzi, bet darīt to pēc iespējas dramatiski un sensacionāli. Tomēr M.Kurzemam bieži vien ne tuvu nav izdevies objektīvi izprast kara laika notikumus Austrumeiropā. Vāji pārzinot un maz izmantojot latviešu izcelsmes vēstures avotus, kas vismaz daļēji būtu varējuši mainīt viņa priekšstatus par notikušo, autors bieži vien sniedz ļoti subjektīvu un vēsturiskai realitātei tikai daļēji atbilstošu skatījumu par sava tēva kara laikā piedzīvoto.Diemžēl daudzās kļūdas un faktu nepareizības ne tikai samazina grāmatas satura kvalitāti, bet arī nepamatoti met ēnu uz latviešu sabiedrību. Paradoksāli, bet, kaut arī latviešiem un Latvijai šajā stāstā ir veltīts daudz vietas, ne jau 2002.gadā uzņemtās dokumentālās filmas demonstrēšana Latvijā, ne grāmatas izdošana latviešu valodā, nemaz nerunājot par Latvijas vēsturnieku iesaistīšanu diskusijā par grāmatā skartiem kontraversiāliem jautājumiem, tās autoriem līdz šim nav šķitusi pietiekami pievilcīga.