Lesinga publisko savu korespondenci

Piemēram, 1992.gadā britu valdības pārstāvis viņai piedāvājis Dāmas titulu, ko viņa noraidīja ar argumentu, ka Britu impērija vairs neeksistē. “Paldies, ka piedāvājat man šo godu, esmu ļoti glaimota. Taču es kādu laiku esmu gribējusi saprast, kur ir tā Britu impērija? Protams, ka tādas nav. Un tagad es redzu, kas neesmu vienīgā, kura to saka. Prēmijām, kas dotas neeksistējošas impērijas vārdā, piemīt kaut kas no farsa,” raksta slavenā romāniste. Vēl Lesinga (89 gadi) vēstulē raksta, ka jaunai esot, viņa darījusi, ko vien varējusi, lai “grautu to daļu britu impērijas, kurā es atrados, tas ir, veco Dienvidrodēziju (bijusī britu kolonija, tagadējā Zimbabve - red.). Personai, kura  pieņem balvas no institūcijas, kurai viņa uzbrukusi, jauna esot, piemīt kaut kas nepatīkams.” Vēstule beidzas rotaļīgi, - “Un tomēr...  Cik glaimojoši būt dāmai! Es to dievinātu. Kāda dāma es būtu? Britu dāma? Britu salu dāma? Britu nāciju sadraudzības dāma? Vēl kaut kāda dāma? Neņemat galvā. Piedodiet manu sarkasmu. Es tiešām atvainojos, tiešām.” Vēstules aptver laika posmu no 1969. līdz 2007.gadam un tā ir sarakste ar literārajiem aģentiem, tulkotājiem un citiem rakstniekiem, kā Mjūrelu Spārku, Airisu Mērdoku, Kurtu Vonnegūtu un Ingmāru Bergmani.  Daudzas no vēstulēm tika sūtītas kādam gaisa spēku virsniekam laikā, kad viņš dienēja Dienvidrodēzijā, kur arī dzīvoja Lesinga. Rakstniece norāda, ka šīs vēstules ir no “veca mīlas romāna kara laikā”.  Tajos skartas tēmas kā grūtniecība, kļūšana par māti, pēdējā grāmata, ko viņa lasījusi, darbība Dienvidrodēzijas Komunistiskajā partijā (ko Lesinga vēlāk publiski nožēloja). Mīlas vēstules sastāda lielāko daļu no Lesingas sarakstes un tās esot ļoti garas.