Taču viss nav tik vienkārši. Nobela prēmijas netiek piešķirtas tādēļ vien, ka "pasaules sabiedrība" to dikti grib. Nobela prēmiju piešķiršanas reglaments paredz, ka jebkura persona vispār var tikt iekļauta šajā kandidātu sarakstā tikai tad, ja to izvirzījusi persona, kurai ir šādas tiesības (parasti tās ir jau Nobela prēmiju saņēmušie un pasaulē prestižākās naudas prēmijas komitejas biedri).
Savukārt, to, vai Maikls Džeksons ir ticis izvirzīts Nobelim, viņa fani varēs uzzināt tikai pēc 50 gadiem – tāds ir noilguma termiņš, kuru pēc tradīcijas ievēro Nobela komiteja, atslepenojot savas organizācijas dokumentus, kad var uzzināt gan visu kandidātu vārdus, gan to, kā un kurš balsojis, lai 1 miljonu zviedru kronu vērto godu kādam ierādītu. Tā ka Džeksona fani var savākt kaut vai desmitiem miljonu parakstu, slavenākajam zviedru Alfrēdam un šaujampulvera izgudrotājam Nobelim no tā – ne silts, ne auksts.
Jābrīnās, kādēļ Maiklu kvēli mīlošie fani vēl nav satraukušies, saniknojušies un dikti dusmīgi, ka viņu favorīts gandrīz jau mēnesi guļ kāda Losandželosas morga ledusskapī un nav guldīts zemes klēpī. Tas tomēr šķite pārāk aizdomīgi, ko tie tiesu medicīnas eksperti un policija "muhļī"... Ak, nu, ja – tikai TV seriālos CSI Lasvegasa un/vai Maiami, vai Ņujorka rāda, ka tiesu medicīna Amerikā dara brīnumus un par cilvēku pāris minūšu laikā uzzina absolūti visu. Kur nu vēl par līķi.