Starp dalībniekiem nav bijuši mūsu tēvi, šoferi un mehāniķi, sagādnieki un vadītāji, toties piedalījušās mūsu mātes — skolotājas un koru vecākās, dziedājušas māsas, spēlējušas kokles. Mēs arī vienreiz gandrīz piedalījāmies, bet vai nu nokavējām speciālo trolejbusu vai nepietika apņēmības iestāties vīru korī. Starp dalībniekiem nav bijuši arī mūsu sievastēvi, viņiem vienmēr vairāk paticis džezs un blūzroks, turklāt viņi ir krievi. Toties vienmēr ar savu Maskavas latviešu biedrības kori uz svētkiem braukusi Anna, pēc tautības krieviete, kas 30 gadu dzīvo Maskavā, un šoreiz ar raianēr pie sava kora uz svētkiem atlidoja Daina, kura tagad dzīvo Anglijā. Šie ir vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kurus cauri laikiem nesušas sievietes, vīriem palīdzot.
Dziesmu svētki kā sociāla parādība
Latviešu Dziesmu svētki ir nozīmīgi ne tikai kā kultūras, bet arī kā sociāla parādība. Mēs tos analizējām 2002.gadā veiktajā un 2007.gadā atkārtotajā pētījumā Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē.* Abos pētījumos bija viena galvenā hipotēze: svētku pamatfunkcijas — mākslinieciskā, ideoloģiskā, pilsoniskā un nacionālā — ir vēsturiski noturīgas, taču dažādos laikos un politiskajās sistēmās mainās to svars. Šīs funkcijas var saukt arī par dziesmu svētku aspektiem, vērtībām, svētku procesā iesaistīto sabiedrības grupu un organizāciju interesēm, tikpat labi tās var uzskatīt par uzdevumiem, ko svētki pilda, un kas ir pamats to pastāvēšanai. Pamatfunkciju kopums izveido svētku "kodolu", kas ir relatīvi stabils un veido paaudzēs pārmantotu vienojošu priekšstatu par Dziesmu svētkiem. Katram var būt sava svētku definīcija un vērtējums, taču visiem ir līdzīga izpratne par to pamatnozīmēm. Tas liecina, ka Dziesmu svētki ir latviešu kultūrā un sabiedrībā dziļi iesakņoti.
2007.gada pētījumā mēs svētku funkcijas papildinājām ar ekonomisko un nedaudz pārsaucām to vārdus: par māksliniecisko pusi svētkos liecina repertuārs, izpildījuma līmenis, a cappella dziedājums, diriģentu un vadītāju prasmes, koru kari; par svētku komunikatīvo dabu liecina pašdarbība, gājiens, kopības sajūta, satikšanās ar draugiem; svētku ideoloģisko misiju apliecina nacionālās idejas piesaukšana, valstiskuma simbolu lietojums, varas pārstāvju klātbūtne, atskats vēsturē, latviskās identitātes pārdzīvojums, piederības sajūta, optimisms; uz izklaidi svētkos norāda šova elementi, popmūzika, populāri izpildītāji, neformālie pasākumi, sadziedāšanās; savukārt par ekonomikas klātbūtni atgādina finanses, mārketings, sponsoru darbība, svētku organizācija. Salīdzinot 2003. un 2008.gada svētkus un prognozējot to nākotni, eksperti atzina, ka mākslinieciskais līmenis un svētku ideoloģiskā un nacionālā nozīme saglabājas augsta, taču spēcīgāka kļūst ekonomiskā, komunikatīvā un izklaides funkcija.
2008.gada svētku modelis?
Kā šie teorētiskie pieņēmumi izskatās aizvadīto Dziesmu un deju svētku gaismā? Dziesmu svētki ir viens no lielākajiem un masveidīgākajiem notikumiem valstī. Šoreiz tajos piedalījās lielākais dalībnieku skaits vēsturē — trīsdesmit astoņi tūkstoši — bija liela sabiedrības, īpaši jaunatnes, interese. Pirmo reizi atjaunotās republikas vēsturē dalībniekos, skatītājos un klausītājos bija jūtama tik spēcīga, vārdos grūti definējama garīgā tiecība. Mūzikas speciālisti atzinīgi vērtē koru un deju kolektīvu māksliniecisko sniegumu. Koru līmenis nemazinās, kaut gan sarūk pašdarbības kustības masveidība.
Par daudzām lietām tika teikts: "Pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē" — pirmie lieldraugu ziedojumi, jauninājumi svētku organizācijā, aktīva reklāmas kampaņa. Zināmas bažas radīja nebijusi privāto ekonomisko interešu ienākšana — vai sponsori nediktēs savus noteikumus, neizvirzīs prasības, kas būtiski ietekmēs svētku saturu? Liekas, ka tā nenotika. Līdzīgi bija ar reklāmu medijos, kas radīja svētkus pirms svētkiem, bet nesabojāja gaidīšanu. Ekonomikas klātbūtne bija iespaidīga: svētku lieldrauga alus monopols Mežaparkā, cita dziesmu svētku lieldrauga — LMT konkurenta Tele2 asprātīgie atbildes gājieni, valsts un pašvaldību ieguldījumi sabiedriskā transporta nodrošināšanā, finansējums ielu rekonstrukcijai, Rīgas skolu nodošana svētku dalībnieku rīcībā…
Acīmredzama svētku funkcija bija komunikācija, vajadzība satikties un prieks par kopīgu piedzīvojumu: "Dziesmu svētki ir lielākais, kas mums ir, jo īpaši svarīgi tas ir valsts deviņdesmitās jubilejas gadā". Komunikatīvā funkcija nebija mākslīga, tās pamatā ir pašdarbnieku vēlme darboties savas dzīves vai darbavietas, skolas kolektīvā, satikties ar draugiem, biedroties ar līdzīgiem kolektīviem, laiku pa laikam uzstāties publiski. Svarīgs ir valsts atbalsts šādām pilsoņu aktivitātēm. Savukārt skatītājiem un klausītājiem bija svarīgi piedalīties svētkos, būt klāt.
Inteliģence vienmēr skeptiski raudzījusies uz izklaidi Dziesmu svētkos, iespējams, tādēļ daļai ir rezervēta attieksme pret padomju laikā ieviesto deju svētku tradīciju, kuri savukārt patīk jauniešiem. Dejošana tautas deju ansambļos joprojām ir populārākais kolektīvās pašdarbības veids, un dalībniekiem būtiska ir komunikācija, izklaide, dejošana kā dzīvesveida elements, viņi nepārspīlē estētiskos kritērijus. Šie Dziesmu svētki piedāvāja arī tautasdziesmu apdares šovu. Noslēguma koncertā sadziedāšanās bija veiksmīgs atradums, kā pāriet no mākslinieciski izdziedātas idejas un priekšnesuma uz cilvēku brīvu saskarsmi, priecāšanos un dziedāšanu tautas pulkā. Tādējādi tika piedāvāts risinājums spriedzei, kas jau ilgāku laiku veidojas starp svētku klasiski izsmalcināto repertuāru un formu un vienkāršas sadziedāšanās pasākumiem.
Divi iespaidi bija pilnīgi negaidīti un varbūt subjektīvi — likās, ka svētku laikā 11.maršruta tramvaji kursē retāk, nekā iepriekšējos svētkos, un Mežaparka ieliņās vairs nevarēja dzirdēt kopkora balsis. Varbūt vienkārši kopējā transporta plūsma ir kļuvusi lielāka un vējš uzpūta no citas puses.
Aizvadītajiem svētkiem bija plašas žanriskās robežas, bez tradicionālā atklāšanas gājiena, koru kariem, koncertiem, deju uzvedumiem notika arī simfoniskās mūzikas koncerts, lietišķās mākslas tirdziņi, pašdarbības teātru izrādes, citi pasākumi. Tie paplašināja svētku telpu un auditoriju, taču uzdeva jautājumu, cik tālu var dažādot svētku saturu?
Nākotnes scenāriji
Teorētiski iespējami trīs Dziesmu svētku nākotnes scenāriji: vienotības, dažādības un daudzveidības scenārijs. Šie scenāriji ir ideāltipi, dzīvē kaut kas ir no katra, taču tie palīdz labāk saprast zīmīgas tendences. Vienotības scenārijā lielākai daļai sabiedrības ir kopīga izpratne par svētkiem, to autentisko formu, pašdarbnieku, klausītāju, skatītāju lomu. Pastāv arī institucionāli vienota izpratne un sadarbība starp izglītības, kultūras un pārvaldes iestādēm. Vienotības modelis ir vēsturiski sākotnējais, tas veidojās pirmās atmodas un latviešu nācijas tapšanas laikā ap vērtībām un idejām, tādām kā nacionālā identitāte, valstiskums, kordziedāšana, kopkoris, kas apliecina tautas vienotību, pašdarbības kustība kā pilsoniskās sabiedrības organizēšanās forma. Tika likti pamati arī repertuāra "zelta fondam". Vienotības modelis nostiprinājis latviešos atziņu, ka Dziesmu svētki ir nozīmīga, simboliska vērtība, iepotējis vēlmi piedalīties. Daudzviet Eiropā šādi kopīgi dziedāšanas svētki sen jau atmiruši. UNESCO atzinība Dziesmu svētkiem un to iekļaušana pasaules nemateriālās kultūras mantojumā ir apliecinājums vienotības modeļa dzīvotspējai. Sākumā to aizstāvēja latviešu inteliģenti, komponisti, tautskolotāji, kuri izveidoja repertuāru, vienotu dziedāšanas kustību, masu svētkus, mūsdienās to uztur pašdarbnieki, diriģenti, klausītāji, dalībnieki, valsts un pašvaldības.
Dažādības scenārijs nozīmē vairāku būtisku, tomēr atšķirīgu mākslas procesu un veidu, kā arī sociālo un profesionālo interešu savienošanu svētkos, piemēram, dziesmu un deju svētki, pūtēju un simfoniskie orķestri, masveidība un meistarība, klasiskais repertuārs un jaundarbi, mākslinieki un organizatori u.tml. Dažādība balstīta pieņēmumā par atšķirīgu elementu savienošanas iespēju, apzinoties arī interešu un motīvu pretišķības iespējamību. Tomēr svētki nezaudē integritāti, gluži otrādi — pateicoties dažādības radītai spriedzei, tie attīstās un mainās. Galvenās personas šajā modelī ir diriģenti, virsvadītāji, mākslinieki, komponisti, pašdarbnieki. Dažādības scenārijs ir jau ilgstoša prakse, piemēram, lielās pašdarbības kustības organizēšana "no augšas" un atsaucība no pašdarbnieku puses. Vadītāji ir akadēmiski izglītoti profesionāļi, kuri cenšas ievērot robežu starp mākslu un izklaidi. Viņu maizes darbs ir kultūras kopšana, bet iekšējā vēlme — augstvērtīgs priekšnesums, "tīrā māksla". Dziesmu svētki šos kultūras darbiniekus nostāda citā situācijā — pašdarbnieki nav profesionāli mākslinieki, viņu varēšana ir ierobežota. Tas ir tradicionālais rīvēšanās punkts, kur saduras profesionāļu un amatieru intereses, prasības pēc augstvērtīga snieguma, un pārmetumi par pārāk sarežģīto, grūto repertuāru.
Daudzveidības scenārijs savukārt nozīmē, ka svētki var pārvērsties par sadrumstalotu pasākumu kopumu, kas it kā atbilst mūsdienu plurālās sabiedrības dabai un interešu daudzveidībai, taču nonāk zināmā pretrunā ar vienotības ideju. Šajā scenārijā var mazināties nacionālo ideju klātbūtne, bet pieaugt atsevišķu interešu un lobiju ietekme uz svētkiem. Daudzveidība no dažādības atšķiras ar to, ka svētki var dezintegrēties, to kodols izšķīst perifērijā. Svētku saturs izkliedējas, tie apaug ar satelītpasākumiem un aktivitātēm, aiz kurām grūti saskatīt kodolu. Var veidoties vairāki savstarpēji nesaistīti svētku "smaguma centri", nojukt klasiskā dramaturģija, pieaugt spriedze starp svētku sastāvdaļām. Arī daudzveidība nav jauna lieta. Bijuši centieni iekļaut mazākumtautību pašdarbību un repertuāru Dziesmu svētkos, taču šī iniciatīva noplaka, acīmredzot svētki paredz pilnīgu integrāciju. Par Dziesmu svētku sastāvdaļu kļuvusi simfoniskā mūzika, režija, lietišķā māksla, pēdējā laikā videomāksla, sadziedāšanās. Arvien aktīvāk svētkus ietekmē ekonomika, mārketings, zīmološana un līdzīgas mūsdienu aktivitātes. Kā šīs jaunās izpausmes ietekmēs svētkus?
Šķiet, ka Dziesmu svētku ilgtspēju nodrošina vienotības un dažādības scenāriju sakausējums, un daudzi to intuitīvi saprot. Pastāv zināmas bažas par daudzveidības, plurālisma pieeju, jo teorētiski tā varētu pieklusināt "ierindas pašdarbnieka" stāstu, mazināt pašdarbības kustības lomu, virzīt priekšplānā sociālos aģentus, kuriem ir lielāka vara un nauda — politiķus, organizatorus, finansētājus, sponsorus, reklāmas veidotājus, ierakstu industrijas pārstāvjus, kuri varētu izveidot no Dziesmu svētkiem varenu popindustrijas kompleksu. Taču aizvadītie svētki parādīja, ka tā nenotiek — ekonomiskā un politiskā čaula atkāpās svētku saturiskā un emocionālā kodola priekšā. Varbūt arī to sauc par klusināto mārketingu un pīār taktu, taču, iespējams, tā ir zīme, ka tieši vienotība, dažādība un mērenība nodrošina svētku pēctecību. Jāatceras gan, ka jaunā paaudze brīvi un bez aizspriedumiem sapludina dažādas kultūras formas, un viņi var "sajaukt" svētku nākotni, tāpēc svarīga ir visu paaudžu kopā būšana, ko šie svētki vēlreiz apliecināja.
Svētku nākotne
Galvenā atziņa, ko māca vēsture ir, ka Dziesmu svētku kodols — pamatfunkcijas, vērtības, uzdevumi — turas kopā, izdzīvo un turpinās. Mūsu sadrumstalotajai sabiedrībai ir spēcīgi saskares punkti svētku kodola un simbolisko nozīmju zonā. Dzeltenajā neatliekamās palīdzības teltī aiz estrādes astoņdesmitgadīgas kundzes un kungi ar sirds mazspēju gaida, kad ārste beigs manipulācijas un viņi varēs atgriezties uz skatuves — nu kā tu nedziedāsi! Simboliskas atbildes estrādes īstajā pusē — mazs bij tēva novadiņis, bet diženi turējās.
Būtisks ir jautājums par valsts atbalstu, jo īpaši to, kas netieši tiek atvēlēts visa dziesmu un deju svētku procesa un pašdarbības tradīcijas uzturēšanai un saglabāšanai. Tāpat jautājums par mūzikas izglītību, kas latviešiem vēsturiski bijusi arī pilsoniskā izglītība. Privātais sektors te maz ko var ietekmēt. Lielie uzņēmumi, visticamāk, arvien vairāk dibinās savus korus un deju kolektīvus, orķestrus, bet tie nebūs mazpilsētu un pagastu kolektīvi, kuri vienmēr paliks valsts un pašvaldību apgādā. Kas notiktu, ja valsts un pašvaldības nemaksātu koru vadītājiem, nepiedāvātu telpas mēģinājumiem bez maksas?
Taupības režīma diskusijās nav dzirdēts, ka mākslinieciskā pašdarbība varētu būt joma, kur ietaupīt. Iespējams, nākamās valsts kultūrpolitikas nostādnes paredzēs, ka koriem, deju kolektīviem un orķestriem jākļūst patstāvīgākiem, jārīkojas kā īstiem pašdarbniekiem, jādibina NVO un jākļūst par īstu trešo sektoru, tomēr finansējums šai tradīcijai budžetos, visticamāk, tiks paredzēts tik un tā.
Valsts un pašvaldību finansēta mākslinieciskā pašdarbība, ko papildina iedzīvotāju pašu finansējums un privāto sponsoru ziedojumi, ir svarīga ne tikai mākslai, jaunradei un Dziesmu svētku tradīcijai, bet arī pilsoniskajai sabiedrībai un ekonomikas konkurētspējai. Smiltenieši lepojas, ka no viņu mazās pilsētas svētku skašu sietam cauri izgāja septiņi kolektīvi, bet pilsētā kopā darbojas desmit deju ansambļi, septiņi kori, amatierteātris. Kultūras dzīvi atbalsta pašvaldība un vietējie uzņēmēji, tā ir pamatā vietējam patriotismam un vairo sociālo kapitālu, kas uzlabo arī uzņēmējdarbību — iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ko maksā par vienu darbinieku Smiltenē, ir augstāks nekā daudzās ekonomiski spēcīgās Latvijas pilsētās, piemēram, Ventspilī.
Dažādība viedokļos par svētku saturu pastāv tautas un profesionāļu starpā. Profesionāļu ikdiena ir akadēmiskā mūzika, un viņu profesionālais ētoss prasa, lai mākslinieciskais līmenis ar katru reizi būtu augstāks. Otrajā pusē ir tautas kori un kolektīvi, kas dara, cik labi var un kā sanāk, jo mākslinieciskie motīvi visbiežāk nav galvenais, kāpēc cilvēki dzied vai dejo. Abas puses saprot, ka jāmēģina panākt līdzsvars, jo pārāk bieži lēcieni pāri galvai nobiedē to veicējus, savukārt pārāk vienkārši triki nav interesanti režisoriem. Dziesmu svētki ir tā vieta un laiks, kad notiek auglīgs kompromiss. Dalībnieki un skatītāji ir laimīgi piedalīties un līdzdzīvot, virsdiriģenti var būt lepni, ka vada pasaulē lielāko un arī labāko kori. Vērotājam vismaz reizi piecos gados ir jāredz daudz meiteņu tautastērpos ar krāšņiem ziedu vainagiem un jāsajūt tā kopiena (tauta), kurai viņš pieder un kurai nav kauns piederēt. Šo piederību var mācīt saviem bērniem un rādīt ārzemju paziņām.
Pretmeti stiprina viens otru, māksla iepretī izklaidei, ekonomika iepretī svētkiem. Kapitāls orientējas uz masu tirgu, bet tam ir jārēķinās ar profesionāļiem, jo viņi — augstās mūzikas skolās mācīti diriģenti, horeogrāfi, komponisti — ir tie, kas režisē izrādi. Tādā veidā privātajam kapitālam nav daudz izredžu ietekmēt svētku māksliniecisko saturu, jo īpaši tik ilgi, kamēr galvenais Dziesmu un deju svētku lieldraugs ir Latvijas Republika.
Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā daudz vecāku ar bērniem, zīdaiņiem ratiņos. Iespējams, tieši viņu dēļ cilvēki tur bija. Cilvēkiem Dziesmu svētki nešķiet tik svarīgi personīgi, cik viņiem tie ir būtiski kā nacionāla kultūras parādība. Tāpēc viņi tos apmeklē, ved bērnus, māca tos bērniem. Noslēguma koncerta vidū mazulis aizmieg tēvam klēpī. Visticamāk, māte pašu tēvu, mazu būdamu, veda uz svētkiem, un arī viņš, tāpat kā daudzi te apkārt, noslēgumu toreiz sagaidīja, aizmidzis mātes klēpī.
* Kultūras ministrijas pasūtīti pētījumi. Pārskati pieejami KM mājaslapā:http://www.km.gov.lv/UI/imagebinary.asp?imageid=5615 (2007.).
http://www.km.gov.lv/UI/imagebinary.asp?imageid=980 (2002.).