Māksla kā pašterapija

Ekspozīcijā apskatāmi Kuš kuš publicēto mākslinieku darbi lielā formātā, lielās telpās. Tehnikas ir dažādas — zīmējumi, lelles, animācija, skrāpējumi, instalācijas. Kopiespaids ir krāsains, āķīgs un smuks, pat motīvos, kas nebūt nav uz skaistumu orientēti. Pirmais, ko pirmā stāva zālē ieraugām, ir milzīgs gulošam Budam līdzīgs Maijas Kurševas daiļrades zinātājiem labi pazīstamais Žaņa (nāk prātā abas asociācijas — gan vīrieša vārds, gan tualete) skulpturāls atveidojums. Viņš ir mutants, kas iedveš bailes kā no zīdaiņiem, tā komiksu autoriem. Alkoholizētais zīdainis — akcelerāts Žanis atkal ir histēriski un pašdestruktīvi izlādējies. Šoreiz — pārgriežot sevi uz pusēm (vēderā ir nikns suns) ar milzīgo nazi, ko tur rokā. Māksla kā pašterapija? Tiesa, tā jau arī daļēji komiksu un animācijas funkcija — ļaut izdzīvot fiziski neiespējamā veidā, piemēram, sagrieztam gabalos. Skatoties uz Žani un citiem izstādes tēliem, šķiet, ka atsevišķu izstādes autoru pasaules saskaras. Vairākos komiksos sastopam nedaudz līdzīgus mazus indivīdiņus — trauslus, ņiprus, mulsus, mīļus un negantus autsaiderus. Sapņainās ainās viņi nepretenciozi risina filozofiskus un eksistenciālus jautājumus. Citos mākslas žanros šādi dzīves jautājumi netiek risināti tik mīļi. Izstādē ir arī divu citu latviešu mākslinieču darbi. Tie atšķiras ar konceptuālāku un tehniski savdabīgāku risinājumu. Ingrīda Pičukāne aicina apmeklētājus savā Komix Cabina Erotica apskatīt lakonisku, komiski erotisku saspēli starp tekstu un attēlu. Tiklīdz ekrānā redzamās bērnišķīgi uzzīmētas lūpiņas sastopas ar tekstu: "Ooo!" (lai autore un lasītājs piedod, ja neatceros precīzi), tā austiņās atskan šī baudpilnā skaņa. Arī Anete Melece savā darbā Piecas kustīgas gleznas atkāpjas no eksistenciālām tēmām un asprātīgi rotaļājas ar glezniņām, kas patiesībā ir animētas filmiņas. Viņa pārbauda pacietību un uzmanību. Tā ir piecas minūtes gara, āķīga satīra par mākslas darba raksturu un vērošanu. Sākumā "glezniņās" pie sienas it kā nekas nenotiek, bet brīdi pie tām pakavējoties, bildes — akts, klusā daba, portrets, abstraktā glezna un ainava — cita pēc citas pamazām atdzīvojas. Starp darbiem, kuri palika prātā ar ideju un izpildījumu, ir arī ATAK, ievērojams vācu komiksu mākslinieks, kas savā darbā The Toy Box (Spēļu kaste) ar lellēm iedzīvina ikdienišķu situāciju, piedzīvojumu un sajūtu gammu. Tā atgādina, cik paredzami mēs esam. Līdzīgas sajūtas, gan pavisam citā tehnikā, vieš soma Tommi Musturi zīmētā mazā rēga Samuela arhetipiskās eksistenciālās situācijas un meklējumi. Ir pamanāmas arī paaudžu atšķirības gan tēmu un tēlu izvēlē, gan izpildījumā — jaunāko autoru darbi caurmērā ir emocionālāki un naivāki, vecāko — sociālāki. Mati Hāgelbergs (44) savā lieliski izdomātajā, tumšos kartonos izskrāpētajā un ar astoņiem kodoskopiem prezentētajā darbā Attes ciešanas interpretē Dantes Dievišķo komēdiju caur sadzīvisku/politisku trillerīti, kas risinās Somijā uz Tallinas prāmja un noslēdzas somu pirtī. Anke Feihtenberga (45), vecākā no māksliniecēm, darbā Die Hure H wirft den Handschuh (Mauka H nomet cimdu) skaudros, melnbaltos un klaustrofobiskos zīmējumos apspēlē prostitūciju un dzimumu cīņu. No saviem gados jaunajiem vienaudžiem ar šķietami vienkāršu, klasisku līniju un asprātīgu grafisku valodu izceļas francūži Florāns Ripērs un Žeroms Milo. Bet ko tur daudz stāstīt — šī izstāde ir jāredz.