Ietiepīgā turēšanās pie piepūli izslēdzošas eksistences, pie pazīstamām un iedibinātām shēmām, pie ērtiem un kulturāliem paradumiem Latvijā ir bijis galvenais ideju un radošuma attīstības ierobežotājs. Latvijas kultūras iestāžu un administratīvo struktūru vadībā nav redzēta rotācija. Kā kļūt par muzeja direktoru, kā piedāvāt attīstības koncepciju, ja tādu iespēju nepiedāvā amatu un ideju konkursi? Kas tās par muzeju mājaslapām, kas nespēj pateikt neko vairāk par "esiet mīļi gaidīti"? Lai sabrūk šis namiņš, es teikšu mierīgi, jo ir laiks jaunām idejām un zināšanām pārveidot lielo K.
Šoreiz nevēlos nedz citēt, nedz pārstāstīt, jo tas būtu viegli. Labās arhitektūras ceļu ASV ir iezīmējis Obama, darbu ar jaunām investīcijām skolās un citos publiskā labuma sektoros valsts galvas sola bezdarba nomāktajiem britiem. Pie sasitas siles, prātojot, ko darīt, sēž arī Īslandes arhitekti. Neviens īsti nesaprot, kāda loma ir kultūrai kā nozarei un vai tā spēj pastāvēt bez laikmetīga fiziskā ietvara un infrastruktūras.Arhitektu un dizaina speciālistu zināšanu cena ir kritusies visā pasaulē un tas valstij ir jāizmanto. Tie ir speciālisti, kas spēj piedāvāt ekspertīzi un pievienoto vērtību visplašākajā vajadzību spektrā — no enerģijas taupīšanas līdz efektīvam skolu un muzeja ekspozīciju dizainam. Ja mēs paši gribēsim, tad jaunais sākums būs tāds, kādu to rāda jaunākie arhitektu darbi. Nākotnes arhitektūra būs maza un gudra, taču tajā būs vieta arī dažām ofensīvām. Tās nebūs no pjedestāla gāztās ikonas, tā būs zināšanu arhitektūra. Tādas būves kā Latvijas Nacionālā bibliotēka vai nesen publiskotais visu laiku lielākās Dānijas bibliotēkas projekts Orhūsā. Daudzfunkcionālas kultūras un izglītības būves būs fons, kurā mazākas inovācijas piedāvās mikroprojektu īstenotāji. Gandrīz jau gatava ir Latvijas pirmā mūsdienu pasīvā māja, pagalmos slēpjas apbrīnojami ētiski un laikmetīgi tapuši ģimenes šķūnīši un radoši biroji. Veidojas domubiedru grupas un komūnas, un pat tāda uz neefektīviem megaprojektiem orientēta pilsēta kā Rīga atcerējusies par mīļo un sirsnīgo pilsētas šūnu — apkaimi. Savs rajons, nevis lielā pilsēta un valsts, taps par vietu, kas iedvesmo, aicina sportot, draudzēties un justies lepnam. Jaunais K būs mazs, bet superkvalitatīvs, svaigs un inovatīvs uz plaša, skaidri strukturēta fona.