Hermaņa izrādi Vectēvs, kurā četri eksperti (Deniss Hanovs, Sergejs Kruks, Inesis Feldmanis un Silvija Radzobe, visi — mācībspēki Latvijas augstskolās) ļāvuši sevi izprovocēt uz neatbildamu jautājumu, kas Politika.lv formulēts šādi: "Cik tālu mākslā drīkstam atļauties provokatīvus izteikumus, kas, iespējams, pārkāpj politkorektuma un tolerances robežas un varbūt pat jau kļūst par naida kurināšanu. Bet varbūt mākslā tomēr visi līdzekļi ir pieļaujami, lai izskaidrotu sarežģītas lietas, piemēram, konkrētajā gadījumā — sāpīgo XX gadsimta vēsturi"?
Zilākalna Marta. Režisors Alvis Hermanis. Jaunais Rīgas teātrisJautājuma uzdošanas faktiskais iemesls, protams, ir viena izrādes varoņa — leģionāra "antisemītiskā, fašistiskā" runa. Ar ekspertu domām katrs var iepazīties pats, taču mani neliek mierā naivs salīdzinājums: ja uz JRT skatuves kāds aktieris tēlotu nevis mākslinieku radītu izrādes tēlu leģionāru Savicki, bet reālo Vīzentāla centra darboni Efraimu Zurofu, kurš nebeidz aicināt (bez tiesas) fiziski iznīcināt dzīvus palikušos nacistu noziedzniekus, vai pēc šādas izrādes kāds rīkotu diskusiju par atklātas vardarbības un nelikumīga terora sludināšanu no skatuves? Vai, uzvedot uz skatuves Hitleru, Ļeņinu, Staļinu un ļaujot šiem cilvēces vēsturē dižākajiem noziedzniekiem un slepkavām paust savus uzskatus, tie automātiski kļūst par "teātra uzskatiem"? Nē taču. Bet, redz, atsevišķos gadījumos joprojām dzīvs ir uzskats par mākslu kā noteiktas ideoloģijas instrumentu, nevis no jebkurām tabu zonām brīvu pašpietiekamu realitāti, kura darbojas pēc saviem likumiem, bet mēs — tās vērotāji — varam, ja gribam, tikai vienu: dažādi reflektēt un/vai citādi reaģēt uz to. Domāt.
Diagnoze sabiedrībai
Es no tiesas uzskatu, ka Zilākalna Marta, salīdzinot ar Vectēvu, ir vēl "provokatīvāks" un politnekorektāks mākslas darbs, un (ak, kādas šausmas!) šoreiz tas skar visu latviešu tautu. Padomju laikos teiktu — šī ir aizliedzama, prettautiska izrāde, jo tā, maskējoties aiz sirsnības liekulīgās intonācijas, patiesībā kliedzoši satīriskā formā demonstrē latviešu tautas neatgriezenisko degradāciju.
Pirmo reizi Hermanis nāk klajā ar tik asu politisku manifestu, protams, mākslas formā. Viņš nosaka diagnozi — sabiedrībai un videi (saucam to par valsti vai "projektu Latvija"), un šī diagnoze ir traģiska. Tomēr, kā jau piedien spēcīgiem, iedarbīgiem, "uzrunājošiem" mākslas darbiem, ar šo minimālistiskā jeb nabadzīgā teātra šedevru Zilākalna Marta viss nav tik vienkārši un manis tikko uzrakstītajam nevar un arī nevajag ticēt!
Kolēģe S.Radzobe rakstā par Vectēvu (NRA, 31.I) trāpīgi norāda uz to mentālo atšķirību, izvērtējot XX gadsimta radikālākos vēstures punktus, kuri lielā mērā ir veidojuši mūsu nācijas "kolektīvo apziņu": "Ja kaut cik zināma vēsture, ir saprotams, ka Pirmais (pasaules karš) bija mūsējais: vispirms cerības uz savu zemi, tad jau — uz valsti. Otrais bija vāciešu karš, krievu karš. Bet ne latviešu, kuriem nupat iznīcināta valsts, sagrauts viss, kas veido vienotību, kolektīvo pašapziņu. Kāda baisa izvēle — pie vieniem vai otriem (okupantiem), bet ne par sevi, ne priekš sevis. Atkal — kalpi, kas strādā kungam: vācietim vai krievam. Atkal bērni, kam vēsture piespēlē svešus "tēvus"."
Tas, ka, ļoti lielā mērā tieši pateicoties latviešu brīvības kārotājiem strēlniekiem, Krievijā izdevās sarkanais terors, tas, ka daudzviet no slepkavām streļķiem baidījās vairāk nekā no mēra — tie jau tādi sīkumi. Kuri, kāda ironija, vēlāk — ar Sibīrijas ekskursijām — tautai atspēlējās simtkārt.
Savukārt S.Kruks Politika.lv diskusijā konstatē: "Ar Māras Zālītes vieglu roku 1988.gadā latvieši kļuva par "bāreņu tautu". "Jo mums nav mātes," — tāds bija dzejnieces arguments. Lai gan īstenībā ar tēvu ir lielāka problēma. Literatūrā un kino dominē stingrās mātes. Ja tēvs ir blakus, tad labākajā gadījumā viņš neprot "ne naglu iesist, ne mašīnu apturēt"."
Ko te piebilst? Nabaga vēstures mocekļu tautai — latvjiem, kuriem nav ne mitoloģiskās mātes, ne tēva (jo tie abi ir sveši), atliek izdarīt kolektīvu rituālu pašnāvību, salecot Daugavā vai izbraucot uz Īriju, un jebkurai Latvijas valdībai atkritīs mocības izgudrot, kā izkļūt no krīzes... Kaut gan pirmie vārdi, kas nāk prātā uzreiz pēc ZM, drīzāk jāaizņemas no Kārļa Marksa ievada Hēgeļa tiesību filosofijas kritikai: "Vispirms vajag piespiest tautu nošausmināties pašai par sevi, lai iedvestu tai drosmi."
Stingrā māte
Bet Hermanim ar 12 aktieriem ir daudz intriģējošāks skats uz mūsdienu nepārprotami slimā "vispārīgā" latvieša psiholoģisko situāciju Latvijā, ko apliecina ikkatra Zilākalna Martas detaļa. Izrādes ikonogrāfija — divpadsmit aktieru — apustuļu frontālais izvietojums pie gara galda ir teju nemainīgs visā priekšnesuma laikā — demonstrē biblisku situāciju Svētais vakarēdiens. Jautājums — kurš ir Jēzus? Atbilde — Zilākalna Marta. Tieši viņa ir tā "stingrā māte" un autoritāte, kurai uz vārda klausa pacienti (eventuāli — visa tauta), lai cik Martas prasības reizēm šķistu absurdas, no medicīnas viedokļa aplamas — nē, miera stājā sakļaujas visi, kas sapulcējušies, pēc aprakstiem spriežot, mazpievilcīgā kambarī ar dažādiem mājlopiem un katra slimnieka piesauktajiem "kraupainiem kaķiem", kuru skaits izrādes laikā variējas no 7 līdz 30.
Izrādes "viltība" ir tā, ka ne mirkli nerodas aizdomas, ka teātris apsmaidītu vai, dies"pas", ņirgātos par leģendāro dziednieci. Es pat nevaru izskaidrot, kā aktieri panāk šo atsvešināšanās efektu, kas nepieļauj Martas ārstniecisko manipulāciju iedarbības apšaubīšanu. Tomēr par visiem viņas klientiem gan rodas drusku dīvains iespaids — kā par savā veidā nozombētiem, garīgi traumētiem, kaut gan viņi visi apgalvo, ka Marta tos izglābusi. Un tomēr viņi visi regulāri iekrīt tādā kā letarģiskā transā, savukārt vienoties spēj tikai dziedot (Dievs kungs ir mūsu stiprā pils ir brīnumaini skaists priekšnesums) vai veicot kādas rituālas darbības. Vai tas neatgādina mūsu tautas izcilo kopības enerģiju Dziesmu un Kapu svētkos? Tomēr arī tā ir pagātnes kultūras mantojuma un nāves dievišķošana.
Uzdrošināšos teikt, ka simboliskajā līmenī šī tautas garīgā līdere Marta atšķirībā no Jēzus pēc sevis nav atstājusi nedz mācību, nedz mācekļus (ja par vienīgo viņas mācību neuzskata cilvēku un dzīvās dabas, dzīvnieku pasaules līdztiesības sludināšanu — ne velti Martai vienādi glābjami bija cilvēki un sivēni). Tādēļ jau Hermaņa izrādes telpā apustuļu vietā sēdušies slimnieki. Kuri nodarbojas ar visai mazproduktīvu lietu — nemitīgu lūkošanos pagātnē un, ja tā ļauts teikt, "varoņa jeb ārsta gaidām", starp kurām notiek dažādu teatrālu "rotaļu" izspēle, kas izrādes jēgas telpu paplašina līdz metaforiskam sapnim/murgam par Latviju. Visuzskatāmāk to rāda cukura namu būvēšanas aina un "katra personīgās čūskas" izdzīšanas rituāls. Latvieši, kas ceļ cukura pilis un laiku pa laikam izvemj pa čūskai — kaut ko tik skarbu teātrī reti gadās redzēt. Zīmīgi, ka izrādes Zilākalna Marta intonācija nenosoda latviešus, bet bezkaislīgi uzrāda šīs sociālās kopienas aprobežotību un nespēju ģenerēt nevienu modernu, XXI gadsimta ideju — "tauta" gremdējas puspagāniskā ticībā un cer, ka radīsies atkal kāda "Martas tante", kas visus vedīs pie prāta un visu sakārtos. Lielās mammas ideja dzīvo un uzvar.
Titānika parodija
Un pat fakts, ka izrādes simboliskā ass (un absolūti fantasmagoriskā Titānika epizode no Martas dzīves) pinas ap sen bojā gājušo kuģi Titāniks — šo XX gadsimta tehniskās varenības un cilvēka racionālā prāta kraha simbolu — ir ne mazāk baisi. Pat ja tā ņemšanās ap Titānika parodijas ainu Zilākalna Martas skatītājiem liek labsirdīgi smieties. Tūkstoškārt attaisnojas izrādes tuvplāna efekts — tas, ka ik mirkli tu detaļās, aktieru sejas trīsuļošanā redzi, kā "notiek teātris" un ne sekundi pa tukšo! (Kā jau ierasts, Hermanim šī ir arī izrāde par modernā teātra dabu — šoreiz absolūts nabadzīgā teātra triumfs, kaut gan izrāde nebūt neatstāj lētuma piegaršu, tā, gluži pretēji, ir smalka un eleganta kā jau augstākās kvalitātes hand made objekts).
Aleksejam Germanam junioram ir filma Papīra zaldāts, kurā poētiskā kinovalodā stāsta par PSRS lielās utopijas — 60.gadu jeb atkušņa laikmeta — idejisko krahu. Viens no secinājumiem filmā ir tāds, ka paši šī laikmeta entuziasti nevarēja saņemties un sapni pārvērst realitātē. Galvenais varonis — kosmosa mediķis Daņa (gruzīnu aktieris Merabs Ninidze) šo kolektīvo fiasko skumji rezumē vārdiem: "Mēs visi tādi simpātiski, bet... bezjēdzīgi." To pašu var teikt par latviešiem pēc elēģiskās Zilākalna Martas fināla. Izrāde dzīvo pēcdomās joprojām, tādēļ šī patiesībā nav nekāda rezumējoša recenzija.