Meklējot autoru

Papētot kritiķu neoficiālo "topu" — zvaigznīšu režģi, kurā visas konkursa filmas novērtē starptautiska kritiķu "blice", mulsums ir acīmredzams. Filmu savāktās balles ir pārsteidzoši zemas — par spīti visai blīvajam, klasiķu — skaļu Eiropas režijas vārdu — klātbūtnei konkursa programmā. Līderi un nesaprastie Pēdējo režijas zvaigžņu iznācienu vidū ir brits, lieliskais stilizētājs Stīvens Frīrss (Karaliene u.c.) ar filmu Cheri (Dārgumiņš), ķīniešu lielā stila meistars — 90.gadu Eiropas festivālu sensācija Čens Kaige ar filmu Forever Enthralled (Uz mūžu savaldzinātie), francūzis Fransuā Ozons ar sirreālo delverību — filmu par lidojošo zīdaini Rikijs (Ricky), britu eksperimentētāja Sallija Potere ar formā izaicinošu un budžetā askētisku filmu — būtībā monologu sēriju, kas veltīta modes industrijas absurdam Niknums (Rage) u.c. Arī Bertrāns Tavernjē — franču vecmeistars, kura pirmā ASV tapusī filma — gaužām tradicionāls trilleris ar sirreāliem akcentiem In the Electric Mist (Elektriskajā miglā). Pagaidām kritiķu topa līderis ir starptautiski nezināma irāņu režisora Asghara Farhadi filma — drāma ar trillera elementiem About Elly (Par Elliju), savukārt ar viszemāko punktu skaitu un vairākiem krustiņiem — brēcošu atzīmi, sliktāk nevar būt, — novērtēta Ņujorkā, Bangkokā un Taizemē filmētā zviedru filma Mamuts (Mammoth) — ar internacionālu aktieru ansambli. Pat neizskaidrojami, kālab talantīgā režisora Lūka Mudisona, ko pats Ingmars Bergmans reiz nodēvējis par teju vienīgo zviedru kino režijas cerību, filma — rezignēts skatījums par globalizētās pasaules neprātu un nolemtību mamutu (izmiršanas) liktenim, ir izsaukusi tik asu reakciju. Iespējams, vainojama tēmas līdzība izcilajai Bābelei, absolūtais dinamikas trūkums un moralizēšanas indeve — taču sālītā (12 miljoni dolāru) zviedru "ambīcija", kas mērķēta starptautiskajai auditorijai un šķietami tematiski ideāli atbilst tradicionālajam Berlīnes festivāla uzstādījumam — klauvēt pie kino sociālās, politiskās misijas un globalizētās pasaules neprāta — par veiksmīgu startu Berlīnē nevar priecāties. Simtgadnieka uzvara Ko ar visu šo pēc autoru uzvārdiem šķietami daudzsološo komplektu iesāks Tilda Svintone un &, ir liels jautājums, kaut tiem, kuri nav piekalti tikai un vienīgi sacensību dramaturģijai, t.i., konkursa skatei —, šis Berlīnes festivāls sniedz dāsnus iespaidus. Panorāmas sekcija skaitliski piedāvā daudz leknāku un daudzveidīgāku filmu izlasi, — arī krāšņo, savādo putnu — gan portugāļa Manuela de Oliveiras, gan francūzietes Katrīnas Breijā jaunākās filmas. Savukārt trīsdesmitgadi Panorāmas sadaļa nosvinēja ar astoņiem Oskariem nominētās Gasa van Santa filmas Milks pirmizrādi. Ticiet vai ne — savu kārtējo filmu — ironisku komentāru par sievietes — maitas būtību ir izveidojis Manuels de Oliveira — unikālais portugāļu režisors, kurš ir darbīgs, aktīvs un pie labas veselības, turklāt pērn novembrī nosvinējis savu simto dzimšanas dienu. Ne gadu bez jaunas filmas — tāds ir de Oliveiras pēdējo desmit gadu režīms. Turklāt Eccentricities of a Blond Hair girl (Blondīnes ekscentriādes) ir vērā ņemama filma ne tikai tās simts gadus vecā režisora unikālās personības dēļ — sižets par jaunu grāmatvedi, kas iemīlas meitenē no pretējā nama loga, lai galu galā secinātu, ka visi viņa upuri abu kopīgās nākotnes vārdā ir bijuši velti, — demonstrē gan Oliveiras tradicionālo teatrālo nosacītību, gan slēpto ironiju, gan dzelžaino pārliecību par sievietes imanento grēcīgumu. Meitene un Zilbārdis Vienu no savām pēdējo gadu labākajām filmām uzņēmusi arī Katrīna Breijā (Romance, Elles anatomija u.c.) — franču provokatore, ekstrēmu cienītāja un seksualitātes pētniece. Pēc režisores slimības — insulta — viņas filmas ir kļuvušas mazāk agresīvas, tās vairs neaizraujas ar seksualitātes eksponēšanu. Breijā, kura pēc insulta pārvietojas ar grūtībām, taču vitāli smejas, ekranizējusi savu mīļāko pasaku Zilbārdis (Blue Beard) — stāstu par aristokrātu, sērijslepkavu, kura pilī cita pēc citas pazūd viņa jaunās sievas. Zilbārdi režisore risina kā divu paralēlu — realitātes un fantāzijas, ekranizētas pasakas saplūsmi, kurā divas mazas meitenītes lasa viena otrai grāmatu par baismīgo Zilbārdi. Pašu pasaku režisore arī atrāda — svinīgi teatrālā nosacītībā, kuras ironiska, sirreālā daba pat uzreiz nedodas rokās. Breijā nebūtu Breijā, ja arī pasakā nebūtu ietvērusi sev raksturīgo seksuālās atmošanās motīvu, jo — kas gan cits ir šis divu mazu meitenīšu lasītais un režisores "bildēs" ilustrētais stāsts par Zilbārdi un viņa jauno sievu, kurai lemts iziet iniciāciju Zilbārža (tātad biedējošas seksualitātes) pasaulē. "Pasaka par Zilbārdi vienmēr ir bijusi mana mīļākā pasaka," stāsta Katrīna Breijā, kurai šajā filmā izdevies savienot ironiju, psihodrāmu un pat butaforiju. Milka slavinājums Uz šo Eiropas autoru darbu fona amerikāņa Gasa van Santa Milks — biogrāfisks darbs par Sanfancisko geju tiesību aktīvista, politiķa Hārvija Milka darbību 70.gados līdz pat viņa nāvei no slepkavas lodes Sanfrancisko mērijā 1978.gadā — izraisīja krietni mazāk pārsteigumu. Filmas atstāsti jau daudz figurējuši presē — Milka daudzo balvu, arī astoņu Oskara nomināciju dēļ. Sava varoņa biogrāfijas loģikai uzticīgais Gass van Sants var būt pateicīgs Šona Penna harismātiskajam tēlojumam — viņa Hārvejs Milks ir gan manierīgs, gan aizkustinošs, gan traģisks misijas cilvēks. Ja smalkumos nepārzina amerikāņu vēlēšanu sistēmas mehānismu, filmu skatīties nav viegli (krietnu tās daļu aizņem Milka kampaņu organizēšana cīņā pret gejus diskriminējošiem likumiem), tas varētu būt viens no iemesliem, kālab par Milka iespējām parādīties kinoteātros Rīgā delikāti klusē. Taču nenoliedzama ir Gasa van Santa meistarība, viņš ir atteicies no eksperimentiem, ar kuriem nodarbojās savās pēdējās filmās (Zilonis, Pēdējās dienas, Paranoida parks u.c.) un izmanto klasiskajai Holivudai tipisku narāciju, piedāvājot nevainojamu laika stilizāciju (70.gadi). Starp citu, Holivuda ir vēlējusies veidot filmu par Milku jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, pie projekta strādājis arī Olivers Stouns, taču galu galā tas ir nonācis pie Gasa van Santa, rokrakstā daudzveidīga režisora, kurš nekad nav slēpis savu homoseksualitāti. Uzņemšanas grupa joprojām brīnās par filmas astoņām Oskara nominācijām, kas esot ļoti svarīgs mārketinga ierocis. Savukārt pašam van Santam atgriešanās Berlīnē ar Milku ir svētki — astoņdesmito gadu vidū tieši Berlināle bija viņa pirmais festivāls, kur toreizējais iesācējs tika uzaicināts ar savu filmu Mala Noche.