Melno meiteņu īsproza

Tik dramatiski sakāpināti un bērnišķīgi naivi ir vairākums debitantes Lauras Tabūnas īsprozas teksti Sapņu grāmatā, kas pārdošanā parādījās šāgada sākumā, lai arī norādīts, ka grāmata izdota vēl pagājušajā gadā. Tam gan nav būtiskas nozīmes. Šis un tas no Tabūnas grāmatā ieliktā un neieliktā driķēts jau mirušajā žurnālā Luna, tad Kultūras Dienā, vienā stāstu izlasē un elektroniskajos medijos. Viņa dzirdēta festivālā Prozas lasījumi. Rakstījusi arī žurnālam Māja. Dzīvoklis — absolūti dabisks periods ikviena topoša rakstīt gribošā dzīvē. Tomēr autore līdz šim ar prātīgiem tekstiem nav izcēlu sies. Grāmatas pamatmasu veido neliela apjoma skices un izjūtu pierakstu atdarinoši virknējumi. Par stāsta klātbūtni iespējams domāt tekstā Kāzas, Back in USSR, Zosis un varbūt vēl kādā. Viens no iepriecinošākajiem stāstiem ir Back in USSR. Tas veidots kā grēksūdzes tipa vēstījums, kurā nav ne miņas no grēksūdzēm raksturīgās lēnprātības. Šo tekstu daiļo ironijas klātbūtne, kā arī ciešams vēstījuma temps un ieinteresēt spējīgs iekšējais monologs. Savukārt stāstos Kāzas un Zosis izmantota bieži lietotā skata punktu maiņa, lai par vienu situāciju vēstītu vairākas vienlīdz ticamas patiesības. Kāzas gan paliek vien uzmetuma līmenī, bet stāsta Zosis pirmā puse, kas beidzas ar meitenes pašnāvību, ir sakāpināta jutīguma ieskicējums, ko gan nevarētu teikt par otro pusi. Tā īsti mani kaut nedaudz spēj pārliecināt tikai viens — pretmetā jaunība / vecums būvētais — nesteidzīgais stāsts Mārtiņrožu laiks, kurā vientuļā Marta izdzīvo sava mūža nogali. Šis bezkonflikta stāsts tiek iedarbināts pieticīgas vides un atsvešinātības līmenī. Vairākums Tabūnas Sapņu grāmatas tekstu sasaucas ar daudzu Jauno autoru semināru dalībnieču, tā saucamo melno meiteņu, veidoto tekstiņu stilistiku. Ģērbjas vai neģērbjas melnā, viņas tekstus, kā minimums, vieno domas par nāvi un visa iznīcību, kas tiek atrādītas maksimālā vispārinājuma pakāpē. Bieži vien tie ir absurda teksti — vai nedaudz glaunāk — vīzijas, kas norisinās starp sapni un nomodu (visticamāk, viņas nemaz nav lasījušas 90.gadu latviešu īsprozu, tomēr nelielas tehniskas sasauces rodamas, piemēram, ar Noras Ikstenas pirmajām divām īsprozas grāmatām), kurās — teju kā sacensībās — viņas cenšas radīt spilgtas murgu ainas. Jo kontrastaināk, jo labāk — viss atkarīgs no tēlu un vārdu pretišķības, frāzes slīpējuma, lai galā rastos spilgta absurditāte un pārsteidzoša unikalitāte. Diemžēl Tabūna uz šā fona ar oriģinalitāti neizceļas. Piemēram, fragments no viņas teksta Anonīmie memuāri: "Teļi pāri zivīm. Galu galā — teļi ir mūsu nākotne, un divlatnieki ir vērtīgāki par vienlatniekiem. Zivis ir nolēmušas rakt eju. Eju zem teļiem. Virs govīm un buļļiem tās kādu laiciņu var palidot, bet uzmanīgi, lai netiktu nospertas vai nedabūtu ar vircotu asti pa galvu. Zivīm ir jutīgas galvas. Viss pārējais patiešām ir kā no dzelzs. Un tā nu zivis lien kā brašie sarkanie partizāni Latvijas zaļajos mežos zem teļiem — atbalstoties uz elkoņiem un ceļgaliem, zodiem gluži vai velkoties pa ejas pamatu. Tad tās atnāks mājās, ierāpos pa gādīgi vaļā atstāto kartupeļu pagraba lūku, pirms tam izlavierējot starp neganti asnainu un zvīņainu, nē, atvainojiet, zemjainu kartupeļu maisiem, smiltīm čirkstot starp zobiem — atrāpos mājās un noslaucīs plaukstas zilbalti svītrainos dvieļos, uzvilks melnbaltus svītrainus jūrnieku kreklus par rubli četrdesmit, apsēdīsies apdilušos, notaukotos mūžības pelēkos dīvānos un lasīs Pravdu vai Cīņu (38.lpp)." Lūk, šāda neliela, nevajadzīga ainiņa, kādas iespējams reproducēt bez gala un bez jēgas. Tāpēc, man domāt, ka šāda lektīra spēj radīt sajūsmu vien tās pierakstītājā un arī nelielā jauniešu auditorijā. Tajā, kurai galvās līdzīga putra. Diemžēl novirzīšanās no sāktā vēstījuma virziena, nekonkrētība, bezjēdzīgs tēlu un vārdu kopojums vēl nav vārda "absurds" cienīgs. Noskaņas radīšanai Tabūna izmanto atkārtojuma figūras, viņa iecienījusi arī vārdu virknējumus. Taču pārlieks to pielietojums rada tikai negatīvu iespaidu un atkal un atkal liek apšaubīt autores spējas rakstīt. Kā lielākie pārpratumi te jāmin Ezītis miglā variācija tekstā Miglā un skicīte Manuskripti nedeg. Pietrūkst slīpējuma valodas un vārdu izvēles līmenī. Uz pagājušā un šajā gadā īsprozā vērā ņemamo debitantu fona, Tabūnas rakstītais izskatās kā ar sarkanguļu apslimis, aizgalda stūrī bezpalīdzīgs iespiedies ruksis. Piemēram, līdzīgi kā Nila Saksa stāsti grāmatā Nopietnie nolūki (2008), arī Gundara Ignata teksti no Bez jakas (2009) ir vienkārši un tradicionāli vēstījumā (lineārs stāstījums vai gredzenveida kompozīcija). Arī to forma savā vienkāršībā ir identa, abi izmanto ironiju, atšķiras vien tēmas, valoda, vēstījuma ātrums un manieres. Ignata stāstu temps un ritms ir izturēts vienmērīgi, Saksa — saraustīts, brīžam stiepts, ar vairākiem kāpinājumiem (tāpēc iespējams domāt par noveles žanra atkal dzimšanu), savukārt Tabūnas teksti, caurmērā variēdami attiecību un mīlestības tēmu, palikuši bieži vien melnrakstu līmenī. Nemaz nerunājot par Ignata pārsteidzošajām spējām darboties ar detaļām (tieši sīkumi padara prozu par slavējamu vai peļamu), kuras Tabūnas prozas pasaulē grūti atrast. Neviens jau nevēlas uzrakstīt paļājamu grāmatu, tomēr Tabūnai tāda lieliski ir padevusies. Izjusti gribētais nepaceļas personiskā līmenī nepārdomātu vispārinājumu, nevajadzīgu atkārtojumu, paviršajas vārdu izvēles un frāžu nenoslīpētības dēļ. Tabūnas Sapņu grāmata nav konceptuāli pārdomāta. Tā guļ man uz galda un kliedz pēc redaktora. Un: "Kāpēc manī tas viss ir sastūķēts?"