Mihaels. Jauniešu grāmata infantilajai sabiedrībai

Jelinekas grāmata, kas nu pieejama latviešu lasītājiem, ir viens no viņas agrīnajiem darbiem, 1972.gadā publicētais Mihaels. Jauniešu grāmata infantilajai sabiedrībai - kārtējais šīs izbijušās komunistes nešpetnās enerģijas produkts, kurā viņa manifestē sevi kā "asiņaina pilsoniskās sabiedrības sanitāre".Grāmata sākas ar īsu uzrunu televīzijas skatītājiem/lasītājiem, un tad "pārraide" iet vaļā - metastāsts, kuram, neraugoties uz klaji pesimistisko cilvēku redzējumu, ir "laimīgas" beigas (mediju biznesa principi to pieprasa). Mediju manipulācijas tēma ("mūsu gerda nupat ir sākusi domāt, [televīzijas] skatītāji nemaz to netaisās darīt, jo viņi zina, ka domāšanai ir citi ļaudis") Jelinekas daiļradē atkārtojas. Bābele - viena no pēdējām Jelinekas lugām - Persijas līča kara atspoguļojumu medijos salīdzina ar pornogrāfiju.Pasaule bez realitātes filtriemViņas Mihaels ir sirreāli vardarbīga izklaide ar garīgi tukšiem mietpilsoņiem galvenajās lomās, visai neorganizēta grāmata, bez pieturzīmēm un lielajiem burtiem, rakstīta kā asociāciju virkne: "dažreiz viņas ne visu saprot. ja viņām jautā tad viņas atbild: darba nedēļa beidzas piektdien pulksten 4. piektdien pulksten 4 mēs esam tik laimīgas & brīvas. tas ir viss ko viņas prot. viņas atkārto vienmēr vienu un to pašu kā idiotes." Nefunkcionāla un kropla arī ir Jelinekas marionešu pasaule, tā ka tā labi sasaucas ar grāmatas haotisko stilu.Mihaelā Jelinekas literārie trumpji izlikti koncentrēti - tā ir eksperimentālā rakstīšanas tehnika un radikālā sabiedrības kritika. Lasot Mihaelu, var rasties asociācijas ar 60.-70.gados populārajiem Vīnes radikālajiem hepeningiem un to absurdo asiņainumu ("aiz prieka, ka birojšefa kungs ir viņu tik laipni uzlūkojis gerda labprātīgi triec stikla trauku sev pret pauri. lauskas tūlīt ieurbjas galvas ādā un pārvērš gerdu dzīvā kaktusā").Personīgi man Mihaels atsauca atmiņā kādu nesen redzētu Vīnes avangarda režisores Valijas Eksportes filmu Neredzamie ienaidnieki. Tajā spilgtās seksa un vardarbības piesātinātās sociālās kritikas ainās realitāte mijas ar sapni. Eksportes filmā pasaulē ielaužas destruktīvi cilvēku dublikāti, un līdzīgas noskaņas atstāj Jelinekas atsaldētie cilvēki, precīzāk, cilvēkveidīgās lelles.Jelinekas pasaulē nav realitātes filtru. Notiekošais tiek novests līdz tā šķietami loģiskajai, taču absurdajai konsekvencei - šefa un ofisa darbinieka hierarhiskās attiecības attīstās līdz asiņainai pazemošanai, mātes un dēla mīļums pārtop perversijā utt.Tipiski jājamzirdziņiMihaels ir sociāla satīra murga formā ar austriešu radikālo sabiedrības kritiķu raksturīgajiem jājamzirdziņiem - pilsoniskās ģimenes falšajiem ideāliem, patriarhātu, liekulību, mantkārību. Austrija tiek atainota kā kūku, šlāgeru, liekuļu, dominējošu māšu, neirotisku bērnu un mietpilsonisku psihopātu sala. Labas dzīves klišeju aizsegā starp cilvēkiem valda sadomazohistiskas attiecības, bērni tiek izmantoti seksuāli.Jelineka ir politiska rakstniece, kas plūkusi laurus - līdzīgi kā viņas kolēģis Artūrs Šniclers, kas arī reiz tika nominēts Nobela prēmijai literatūrā, un Tomass Bernhards, nesaudzīgi "atmaskojot" Austriju. Dzimtenē Jelineku dēvē pa Nestbeschmutzer jeb ligzdas piemēslotāju - cilvēku, kas, kritizējot dzimto zemi, to piemēslo.Sabiedrību Jelineka ņem priekšā pašā saknē, apšaubot fundamentālas vērtības - darbs, mīlestība, vainas apziņa. Piemēram, vienu nodaļu caurvij jautājums "ko jums nozīmē jūsu darbs?", uz ko seko tādas banālas, atgremotas atbildes, kā "darbam ir jāsagatavo mūs turpmākajai dzīvei. un to ka mēs mācāmies amatu", "no darba taču vajag grūt prieku", "mums visiem ir milzīgi jāpriecājas, ka strādāt nav kauns", "labs šefs ir zelta vērts." Melna satīra ir brangās devās: "nauda nenes laimi. Gerda un Ingrīda ir nelaimīgas lai gan viņām nav naudas." Jelinekas dzēlīgais tonis reizēm šķiet robežojamies ar mizantropiju - to vedina domāt viņas grāmatas abstrahētie, gara pamestie ķermeņi ar smirdīgo pildījumu ("ja te kāds smird tad tā noteikti neesmu es. bet ejiet vien tālāk uz smirdoņas pusi!"). Taču gribētos jau drīzāk domāt, ka tas ir autores hiperjūtīgums pret sabiedrību, kurā viņas redzējumā dominē brutāli principi - "mums ir vecs miesnieku teiciens kas skan šādi: dzīvību kustonim uzdāvināt tu nevari bet ātrāku nāvi gan!"