Milans Kundera un latvieši

Skaisti, ja neviens nevienu dzīves laikā nav nodevis. Es tiešām neredzu lielu atšķirību starp personiski nodotu mīļoto, kam tiek "salauzta dzīve", un nožēlojamu stučīšanu ar tādām pašām sekām. Nodevējs ir un paliek nodevējs. Latvieši ar savu bezprincipiālo attieksmi pret kolaboracionismu un bijušā režīma atbalstītāju legālu iekļaušanu sabiedrības un varas dzīvē Kunderas jautājumā varētu izteikt interesantus komentārus. Bet latvieši klusēs. Pašermuļosies, ka viens rakstnieciņš uzrāvies, pūlis nomierināsies, savu asinsdevu padzēries, un dzīvos tālāk. Taču vēsture, agri vai vēlu, sazvērestību vai patiesības vārdā, savus ilkņus parādīs. Padomju režīma laiku pa laikam atdzimstošās metastāzes var neitralizēt vienīgi ar atklātību, kas tiek sagaidīts arī no Kunderas, taču latvieši zina, ka izdevīgāk ir melot, ne atzīties. Es varu labi iztēloties Kunderas likteni, viņa nerimstīgo dzīvi literatūrā, kaisli nīstot komunistisko režīmu. Iespējams, apzinoties savu nepiedodamo soli, viņš mēģināja caur literatūru kārtot savas attiecības ar sirdsapziņu. Dod Dievs, šādi kārtot vēsturiskās un personiskās kļūdas. Pie tam, valdošo politisko simpātiju izvēle Latvijā nodrošina līdzīgas privilēģijas kā krievu laikā — piederība komunistiskajai partijai. Varbūt tālab latviešiem nav nekas daudz piebilstams Kunderas jautājumā, kas citu Eiropas valstu intelektuāļu vidē, un jo īpaši, protams, Čehijā, izraisījis sprādzienam līdzīgu efektu. Pie mums viss citādāk. Arī uz cenzūras atmošanos reaģēja tikai daži rakstnieki, par ko saņēma pa purslām. No tā secināms, ka, lai kādus svētkus te vīkšītu un cik daiļas dziesmas Latvijai lallinātu, līdz patiesai gara brīvībai ejams vēl ļoti tāls ceļš. Un ne jau pulciņos. Katram individuāli. "Mēs zaudējam spēju atšķirt labo no ļaunā un vairs nezinām, ko nozīmē justies vainīgam. Komunisti aizbildinās, ka viņus piekrāpis Staļins. Slepkava taisnojas, ka māte neesot viņu mīlējusi un tāpēc viņš nonācis frustrācijā. Un pēkšņi tu pasaki: nav nekādu attaisnojumu! Sirdī Edips bija pilnīgi bez vainas, bet tomēr sodīja sevi par saviem darbiem." M.Kundera. Nepanesamais esības vieglums.