Mūs aprīs pašu soļi

Džordžs Orvels, kas atsevišķā esejā vērsās pret novecojušām metaforām, tās, ļoti iespējams, uzskatītu par slinkām, nolietotām. Literāras klišejas tik vien kā ļauj nedomāt. Taču, atšķirībā no romāna Okeāns Jūra, kur Bariko teju vai iestiga ūdenī, savērpies sarežģītas, poētiskas "patiesības" meklējumos, kļūstot samākslots un ezotērisks, šajā darbā viņš nemēģina tik kaitinoši turēties pie ceļa. Ceļš ir viņa jaunā romāna sarkanais pavediens, taču viņš nepiesien stāstījumu tikai pie tā. Bariko demonstrē prasmīga stāstnieka vitalitāti, vērīgu prātu un poētisku vērienu, taču nevarētu teikt, ka jaunradi. Šo romānu lasot, nāca prātā cits darbs — Austerlics ar XX gadsimta rēcošo industrializāciju, kas haotisko eksistenci tomēr nespēja ievirzīt saprotamās formās. Tiesa, Bariko nenoliedz radošu ietekmi: "Nevienam nevajagot sevi uzskatīt par vientuļu, jo ikkatrā mājojot asinis, kas mantotas no tiem, kas viņu radījuši, un tas esot pavediens, kas iestiepjoties vistālākajos aizlaikos." Līdzīgi kā Bariko slavenākajā romānā Zīds, arī Šajā stāstā varoņa apsēstība izpaužas kādā būvprojektā. Šis stāsts sākas sapņaini un skaudri. Romantiska sajūsma par pirmajiem automobiļiem, agrīno, dinamisko un entuziasma pilno motorizāciju kādā XX gadsimta sākuma autorallijā pa līkumotiem lauku ceļiem Dienvideiropā mijas ar ainām, kurās "metāliskie dēmoni" (automobiļi) brutāli izjauc agrārās sabiedrības idilli, metot pa gaisu un sašķaidot izbrīnītus un neizpratnes pilnus zemniekus, kā arī citus skatītājus un pašus autovadītājus: "Ablī kāda sieviete jau krietnu pusstundu dzirdēja traku troksni un beidzot izgāja no mājas paraudzīties, kas īsti notiek. Viņai plaukstā bija divas olas, ko viņa bija paķērusi, darbodamās pa virtuvi. Nostājusies pašā ceļa vidū, viņa gaidīja nākamo putekļu mākoni, lai saprastu." Viņa, protams, mirst, kā mirst daudzi citi, iezvanot varenā industriālā laikmeta adventi, kur iznīcinoša tehnika nopļaus miljoniem ļautiņu. Paveicas zēniņam, kas, izgājis uz ceļa, nevainīgi brīnās par notiekošo, līdz kāds atvaļināts kareivis metas starp viņu un sacīkšu automobili, "pēdējā mirklī pārraudams nāves līniju, ko liktenis bija iezīmējis starp briesmoni un mazo zēnu". Līdzīgu metaforu Bariko izmanto, aprakstīdams Pirmā pasaules kara tranšejas. Kaut kur ceļa malā dzīvo Ultimo — sīks puisēns, kalsns, bāls kā lupatiņa, saviem vecākiem Libero Parri un Floransai īpašs bērns, "zēns ar zelta ēnu". Raksturīgi sev Bariko piešķir simbolisku nozīmi ārējiem, arī iedomātiem faktoriem — šai mistiskajai "zelta ēnai", kā arī zēna un tēva vārdiem. Ultimo — pēdējais (jo māte pēc dzemdībām pārsteidzīgi teica, ka šis ir pēdējais), Libero — brīvais. Kādu dienu izgājis ar tēvu uz ceļa, Ultimo ierauga putekļu mākoni, baismīgu skatu: "Lielus riteņus, milzonīga radiatora atņirgto smaidu, cilvēku, kas sēž neticami augstu, viscaur noputējis, taisnu muguru un milzīgām kukaiņa acīm." Skaudīgā apbrīnā skatīdamies uz auto, Ultimo izjūt neredzamo spēku, kas rauj projām, lidojumu šķietami pret vēju. Tā Ultimo, līdzīgi tēvam, kas jau pirms laba laika (pretēji mammas vēlmei, protams) pārdevis savas 26 šķirnes govis un pievērsies pagaidām vēl nevienam nevajadzīgajai automobiļu remontēšanai, lai vairs nekad nejustu mēslu smaku, saslimst ar automobiļiem. Tiesa, "savus nodomus viņš vēl nenosauc vārdā, tie pagaidām paliek kā mežā tikko atrasti dzīvnieku mazuļi." Šī jaukā līdzība slēpj Ultimo īsto apsēstību — ceļus. Taisna ceļa skaistums, viņaprāt, ir neatdarināms, jo visi līkumi, visi apslēptie šķēršļi tajā ir izkusuši iecietīgas un taisnīgas kārtības vārdā. "Kārtības apsolījums, ko mūsu prātam ir pa spēkam aptvert," precizē Ultimo. Ģeometriska precizitāte kā metafora sakārtotai dzīvei Ultimo vēl vairāk nostiprinās kādu nakti, kad, kopā ar tēvu apciemojuši kādu pasistu grāfu, arī automobiļu fanātiķi, viņi tikšanās iespaidā apburti klīst cauri Turīnas miglai, iedami ap vienu un to pašu kvartālu. Vēlāk, sēžot Pirmā pasaules kara ierakumos, nomaldījies ainavā bez koordinātām, kur gļēvums un drosme, pienākums un tiesības bija kategorijas, kas sabirzušas putekļos, viņu pārņēma nedziedināma nostalģija, jo ierakumi atsauca šīs viņa pēdējās atmiņas par ģeometrisku figūru, kurā, kā šķita, vēl bija saglabājusies perfekta dzīves forma. Ultimo vēlākās gaitas ir viņa ilūziju sabrukums. Līdz ar automobiļu parādīšanos viņa ģimenē iezagusies arī neuzticība un risks, un viņš saprot, ka cilvēku sirdis neskrien taisni un laikam arī to gaitā nav kārtības. Būt taisni "spēj vienīgi ceļi, bet dzīvē nekas tāds nav iespējams", saprot Ultimo. Viņš pārliecinās par to, cik līkumota ir dzīve un ka mūs "aprīs pašu soļi". Sava nemierīgā rakstura vadīts, viņš pēc kara sasienas ar no boļševiku nagiem izbēgušu skaistu krievieti Elizvetu — ļaunu maitu, intriganti, kurai nav nekā svēta; "ceļu, kas nemitīgi met absurdus līkumus, skrien pāri laukiem un neuztraucas, vai varēs atgriezties atpakaļ." Ja reiz ceļš Bariko ir dzīves metafora, tad tur arī slēpjas atbilde: "Pirms daudziem gadiem kādā miglainā naktī iedams līdzās savam tēvam, es biju atklājis, kāds ir vienīgais patiesais ceļš — tas, kurš aizved līdz lietu sirdij un līdz laika telpai." Šķiet, Bariko atzīst savu ierobežojošo dziņu dzīvi skaidrot caur tveramiem fenomeniem, rakstīdams, ka "varbūt Ultimo saprata, ka īpatnējais skatījums uz pasauli kā uz kustīgu formu kopumu ļauj iztulkot man saprotamā valodā un izstāstīt realitāti, kura citādi būtu palikusi nesasniedzama.