Pirms divdesmit pieciem gadiem franču žurnāls Paris Match publicēja fotogrāfiju, kurā bija iemūžināta PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva un Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītāja Ēriha Honekera "brālīgās draudzības" augstākā izpausme - tik nežēlīgi ciešs divu padzīvojušu vīriešu skūpsts, ka Paris Match to komentēja ar parakstu: "Dod, Dievs, man spēkus izturēt šo nāvējošo mīlestību." Tiesa, pirms 1989.gada un "pasaulē dižākās ģeopolitiskās katastrofas" (V.Putins) - sociālisma nometnes un PSRS sabrukuma sākšanās, ko simboliski iezvanīja Berlīnes sienas/mūra krišana - nebija īsti skaidrs, kurš kuram šo franču žurnālistu izteiku adresē - Honekers Brežņevam vai otrādi. Kad Berlīnes mūris krita, pasaules liberālākās pilsoņu daļas - mākslinieku - vidē iestājās romantiska eiforija, kuras viena no spilgtākajām izpausmēm bija brīvprātīga mākslinieciski politiska akcija - 1300 metru garā vēsturei kā kuriozi traģiskas laikmeta liecības saglabātā reālā Berlīnes mūra fragmenta apgleznošana 1990.gadā, ko paveica 21 pasaules valsts 117 mākslinieku.
Mūra "kapitālais remonts"
Kopš Berlīnes sienas krišanas ir pagājuši 20 gadi, un mēs katrs esam piedzīvojuši gan savu privāto "apziņas mūra gāšanos", pielāgojoties dzīvei tirgus ekonomikas un vārda brīvības apstākļos, gan savu sociālo "pārstāvniecību" - postsociālisma valstu - iekļaušanos gluži citā ģeopolitisko koordinātu sistēmā. Un arī pavisam konkrēta māksla, proti, apgleznotais Berlīnes mūris, ir piedzīvojusi ij triumfa laikus (piemēram, apgleznotās sienas vispopulārākais fragments - krievu gleznotāja Dmitrija Vrubeļa dokumentālā bilde Nāvējošais skūpsts, kas bija precīza Paris Match publicētā fotouzņēmuma kopija, tiražēta vairāk nekā trīs miljardos atklātnīšu), ij loģisku fizisko iznīcību: kā nekā milzīgā betona glezna atradās zem klajas debess un katrs ziņkārīgais varēja to ne tikai aplūkot, bet arī fiziski ietekmēt.
Pērn Berlīnes mākslas galerijas East Side Gallery īpašnieks Berlīnē dzīvojošais irānis Kani Alavi un viņa starptautiskais dibinājums East Side Gallery"s Artists Association sāka pārrunas ar virkni mākslinieku par iespējām restaurēt lielāko Berlīnes mūra daļu, uz kurām atrodas, precīzāk gan, atradās, tūristu tik iecienītās gleznas un grafiti. Taču ESGAA sastapās ar likumsakarīgām toreizējās akcijas dalībnieku iebildēm, kuras paradoksālā vīzē diktējusi tieši mūsdienu tirgus ekonomika un mākslas, kaut arī ideoloģiski brīvdomīga patosa caurstrāvotas, komercializēšanās. K.Alavi plāns bija šī gada vasarā sapulcināt bijušos akcionistus, lai Berlīnes mūra krišanas 20.jubilejā 2009.gada novembrī tagadējiem Berlīnes sienas fragmenta apmeklētājiem atklātos svaiga "toreizējās politiskās brīvības eiforijas" ainava. Viņa mudinājumam patlaban atsaukušies 40 no 117 māksliniekiem. Ir savākta "sēklas nauda" - ap diviem miljoniem dolāru - jaunās akcijas organizēšanai, ieskaitot USD 3000 ceļa izdevumus māksliniekiem, kas piekrituši darbu "turpināt". Taču pats galvenais, un tieši šis fakts rosinājis pragmatiskāk aplūkot radušos situāciju, K.Alavi un viņa galerija kopš pērnā rudens ir pilnībā notīrījusi betona sienu (marta beigās - 400 metrus) gan no visādu entuziastu un dažkārt arī huligānu ķēpājumiem un jauniem grafiti, gan... no 1990.gada akcijas mākslas darbu oriģināliem. Pirmais K.Alavi arguments, kādēļ viņš (gan bez saskaņošanas ar toreizējās akcijas dalībniekiem, par ko daudzi nav apmierināti), ir laiks, kurš "bildes" neglābjami sabojājis. Otrs - irāņu mākslinieks taču pats ir piedalījies 1990.gada akcijā un arī tagad bez maksas piedalīsies "jaunā Berlīnes mūra" izrotāšanas procesā. Viņa nodomi esot pilnīgi nesavtīgi, daļa no savāktajiem līdzekļiem jau ieguldīti sienas kapitālajā remontā - betona mazgāšanā un bilžu pamatnes un armatūras gludināšanā, pret meteoroloģiskiem kaitējumiem izturīgu krāsu iegādē... Tagad darbs ir starptautiskajai mākslinieku komandai jūnijā, kuras uzdevums - restaurēt bijušos mākslas darbus, simboliski - arī laikmetu.
Mulsina akcijas mērķis
Vismaz tāda ir Alavi ideja, kas diemžēl, kā izrādījies, vairs nestrādā - tīri matemātisks aprēķins liecina, ka East Side Gallery no mākslas darbu reprodukciju tiražēšanas vien šajos gados ir (ja ir) kļuvusi stāvus bagāta. Un daudziem, ne tikai Austrumu bloka māksliniekiem, ir pārāk liels kārdinājums atteikties no potenciālās peļņas. Sarucis arī to artistu skaits, kas gatavi strādāt par velti. Jo daudzi no viņiem kļuvuši, arī pateicoties "Berlīnes akcijai", par starptautiskām, komerciāli atzītām mākslas scēnas zvaigznēm, citi - dievamžēl jau miruši... Ap šo akciju Rietumu masu medijos ir sacelts pamatīgs troksnis: atklājušies visai neglīti juridiski fakti, kas liecina, it kā visi 1990.gada akcijas dalībnieki savu darbu reproducēšanas tiesības deleģējuši tieši East Side Gallery, lai gan "Berlīnes mūra galerijas zem klajām debesīm" galvenā zvaigzne - jau minētā Brežņeva + Honekera kvēlā mīlas akta gleznotājs Vrubelis - liecina, ka nekādas autortiesību lietas ar ESG viņš nav kārtojis. Pagaidām nav skaidrs, vai arī citi akcijas dalībnieki piekritīs ļaut suvenīru un pastkartīšu tirgotājiem joprojām iedzīvoties uz viņu mākslas rēķina. Vrubelis ir skeptisks: "Izskatās, ka Berlīnes mūra fragments tagad būs liecība nevis pilsoniskajai un politiskajai brīvībai, bet gan atgādinājums, ka māksla mūsdienās ir tāda pati komerciāla prece kā brīvība.