Ņiguņegu, Latvija!

.. kamēr ir darbs un normālas iespējas realizēt mākslinieciskās ieceres. Aktieri drusku nervozē, bet viss būs labi, viss savilksies..." Apkušinu režisoru par tehniskajām detaļām, vaicādams, tā sakot, kā centīgs kritiķis — iesācējs, bet par ko tad būs izrāde, tās koncepcija? Abi apsmejamies. Izrāde būšot par Latvijas likteņiem. Par Latviju, kas varēja būt ķiršu ziedos. Bet nebija. Režisors, piesaukdams lugas fabulu, konstatē: "Tagad jau visiem gribas, lai atbrauc no kaut kurienes dikti bagāts radinieks, no kura var aizņemties daudz naudiņas... Latvija gaida no Parīzes Raņevsku kā tādu Ulmani." Taču tāpat jau saruna nesanāk tikai par mākslu, jo režisors paspēj izmest precīzas replikas: "Nevar prasīt kulturālu attieksmi pret valsti, pret tautu, pret tās kultūru no cilvēkiem, kuri nav kulturāli pēc būtības. Kas tad tagadējo Latviju "uzbūvēja"? Bijušie partijas un komjaunatnes darboņi, kuri nozaga partijas naudu, bijušie spekulanti, kurus krievu laikos lika cietumā, — un tie visi ir tagadējie miljonāri, kas šo valsti vada. Ja ne pa tiešo politikā, tad caur "zooloģiskajiem dārziem". Čehovs visu to paredzēja, arī Ķiršu dārzā, jo stāsts taču ir par cilvēciskās kārtības un īpašumu izputināšanu." Vaicāju, vai lēmums Ievai Puķei dot Raņevskas lomu nav pārdrošs (parasti šo bankrotējošās īpašnieces un sievietes lomu uztic aktrisēm ar "smagāku" gadu pieredzi...), un saņemu striktu atbildi: "Nē, ja Raņevska meitu dzemdēja 20 gadu vecumā, kas ir tikai normāli, tad sešpadsmitgadīga meita Aņa (izrādē Inga Siliņa) ir taisni laikā, vecumi gandrīz sakrīt. Un Ieva ļoti labi mēģina." Nešaubos. Kā parasti, lomu sadalījums pie meistara priecē un intriģē: Gajevs — Tālis Lasmanis, Lopahins — Krišjānis Salmiņš, Varja — Elīna Vāne, vācu guvernante — Skaidrīte Putniņa, studenta Petjas Trofimova loma uzticēta jauniņajam Kārlim Neimanim, kuram tas ir pirmais tik atbildīgais uzdevums. Aktieru komanda labu labā, mēģinājumi ritējuši piesātināti un jautri, kaut arī rūdītiem teatrāļiem būs zināms, ka režisoram Kroderam attiecības ar šo Čehova lugu nav bijušas "mūža sapņa" līmenī. Ak jā, par lomām — bet kā tad vecais, mūžīgais kalps Firss, ko muižas iemītnieki aizbraucot netīšām iespundē/iesloga mājā — nu tak jau nomiršanai? Firss būšot Rihards Rudāks, Kroders nosmīn: "Ja vajadzēja vecāku, man pašam būtu jāspēlē." Par ko ne? Iznāktu vesels simbols. "Zini, es tomēr labāk palikšu es pats, nevis kaut kāds simbols," tā nosaka optimistiskākais Latvijas teātra režijas vecmeistars. Un noslēgumā piemetina vēl biškuci par mīļo Latviju: "Es skatos, tagad visu un visur tikai apgriež, budžetu atkal cirpšot, tas jau kļūst maniakāli, — bez sistēmas, bez paskaidrojumiem, Godmanim jau spīd acis kā trakam, neviens cits citā neklausās... Tad es atceros, ka mums ziemeļos (izsūtījumā Sibīrijā — N.N.), lai piespiestu cilvēkus darīt kaut ko pilnīgi absurdu un bezjēdzīgu, lika tēst baļķus tā, lai sanāktu viens taisns dēlis. Tikmēr tēsām, tēsām, kamēr beigās palika skaidas.