No akmeņa saule lec

Akmens, kā zināms, ne vien lido, bet arī veido pasaules asi un centru. Vienlaikus akmens ietver sevī robežu starp pirmatnējo dabu un prātam aptveramo pasauli. Jaunzema trīsdaļīgā izstāde izspēlē visu šo reģistru pilnībā. Ne velti tēlnieks Ojārs Feldbergs ekspozīciju kopumā novērtēja kā ainavisku. Muzeja ārtelpā pirms stāvā kāpiena parādās Asni (2003—2007), kas izdīgst akmenī, demonstrējot dabas tēlainu redzējumu. Sākums (2008) muzeja foajē rāda, kā no biomorfas čaulas piedzimst tīra forma, un visbeidzot Baltajā zālē ideālie matērijas kodoli triumfē 15 granīta lodēs, daudzskaitlībā kā nārstā liecinot par dabas auglīgo būtību. Pauls Jaunzems nav vēsturisko stilu sekotājs. Pārlūkojot viņa darbus, uz akustiskas līdzības pamata nāk prātā jēdziens "akmeisms" (no grieķu "akmē" — uzzieds, augstākā pakāpe), ko varētu uz laiku aizņemties no krievu dzejas modernistiem. Jo, raugi, Paula Jaunzema mākslas bāzes informācija ir ieslēgta pašā materiālā, un tas ir akmens. Tēmas un tēlus Jaunzems meklē pirmavotos: zemapziņas impulsos un emocijās, ko rosina vide. Buļļupes krastā jeb, kā saka tēlnieks, "paradīzes ielejā" dzīvodams, Jaunzems ik rītu ir vērojis saules ausmu un jaunas dienas tapšanu. Te, Vakarbuļļos, sākas Paula Jaunzema privātā kosmogonija. Tās atklāsmei tēlnieks ir meklējis akmeņus Kurzemes pusē, Dundagā, Džūkstē un pie Tukuma. Divi vienādi akmeņi ir tikai latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas simulācijā, bet dabā divu vienādu akmeņu nav. Tie nekļūst vienādi arī pēc plastiskajām operācijām, ko meistars veic pašrocīgi, neuzticoties asistentiem: "Tās ir emocijas, ko vārdos nevar izstāstīt, tās var tikai izdzīvot sevī." Darba procesā brīvā dabā akmens masa pārtop par lodi ar diametru plus mīnus 63 centimetri. Sasniedzot atbilstību lodei, akmens liek uz spēli pietaupītos trumpjus: parādās granīta graudojums, teterraibumi, dzeņa vēderi, slāņojumi, apļojumi, dzīslojumi, sabiezinājumi. Viens akmens no pulciņa lec laukā ar košu dābolainumu, cits paslēpjas aiz skarbas pelēcības, kāda nu kuram tā biogrāfija padevusies. Ir akmeņi, kas tiekušies pēc spoguļvirsmas mirdzuma, ir retie pašpietiekamie, kas pat pēc pulējuma paliek introverti, mirdzumu uzskatot par nevajadzīgu ārišķību. Daži akmeņi ir pretojušies perfektam apaļumam, un tēlnieks viņu vēlmi ir respektējis, nevis uzspiedis formas diktātu: "Tā ir draudzīga saruna ar materiālu, un iznākums ir abpusēji labvēlīgs." Interesanti, ka Raimonds Bergmanis ar spēkavīriem, kuri nāca palīgā, lai 400 kg smagās lodes nogādātu līdz Baltajai zālei, pēc akmens īpatnībām noteica dzimumu, kurš ir puika, kurš meitēns. Varbūt pēc krāsas, kas variējas no violeti rozīgiem līdz balti pelēkiem toņiem, varbūt pēc garīga pieredzējuma, kāds rodas maksimālas koncentrēšanās brīdī. Nav nekāds noslēpums, ka cilvēki īpašos mirkļos un vietās ir skatījuši akmeņus, uz kuriem velns naudu skaita, un akmeņus, uz kuriem plikas meitas matus ķemmē. Zemdoma viena un tā pati — par vairošanu un auglību, nevis, teiksim, Ernesta Birznieka-Upīša vīzē par to, kurš kuru pie akmens nošāva 1905.gadā. Šim gadam izstādē ir pavisam cits aspekts. Par ekspozīcijas līdzautorību koptēla radīšanā Pauls Jaunzems ir pateicīgs arhitektam Vilhelmam Neimanim, pēc kura projekta 1905.gadā tika uzcelts muzejs. Granīta ložu apkārtmērs ir atvasināts no Baltās zāles sešu majestātisko kolonnu mēra. Tādējādi lodes akcentē vienmēr klātesošo, bet bieži vien slēpto zāles struktūru, ļaujot ieraudzīt telpu, cik skaista tā ir. Tēlniecība jau nav tikai pats objekts, tēlniecība neeksistē ārpus vides, tā vienmēr ir kopā ar vidi un daļa no tās. Ienākot zālē, var pārredzēt visas lodes. Pie nepārejošā fragmentārisma radinātais skatītājs, ieraugot "visu" vienā paņēmienā, izjūt prieku un baudu. Tālāk virzoties, lodes sāk slēpties viena aiz otras un kolonnām, un skatītājs pats kļūst par Neimaņa — Jaunzema kompozīcijas elementu, ja vien nebaidās nojaukt distanci, lai vērotu savu deformēto atspīdumu lodēs. Kompozīcijas ritms mainās līdz ar skata punkta izmaiņu, un šo ritmisko dabas pulsāciju pastiprina Nila Īles perkusiju skaņas. Šis gads tēlniekam Paulam Janzemam ir bijis sekmīgs. Blakus pirmajai godalgai Ventspils starptautiskajā tēlniecības simpozijā par skulptūru Integrācija kā nenoliedzamu veiksmi var piesummēt klāt viņa personālizstādi Rīts, kas uzrunā ar zemes spēka un debess dailes vienotības starojumu.