Gani savulaik bija finanšu ministrs pirmajā Afganistānas valdībā pēc Talibana režīma krišanas. 2005.gadā abi autori nodibināja tā dēvēto Valsts efektivitātes institūtu Vašingtonā, lai palīdzētu valstīm, kas mēģina transformēties no avarējušām uz funkcionējošām valstīm.
Autori uzskata, ka līdzšinējie mēģinājumi valstu veidošanā ir izgāzušies. Valstu vadītājiem nav bijusi pietiekama izpratne par to, kas tad īsti attīstības valstīm ir nepieciešams, lai tās progresētu, sevišķi attiecībā uz pilsoņu iesaistīšanu politiskajos procesos un saikni ar globālo ekonomiskās un politiskās varas tīklu. Arī ārpasaule ir kļūdījusies savos mēģinājumos palīdzēt avarējušajām valstīm. Tā ir vai nu uzspiedusi risinājumus ar koloniālu vai impērisku piegaršu, vai arī saglabājusi “ieinteresēta vērotāja” pozīciju.
Abi autori nepiekrīt bieži dzirdētajam apgalvojumam, ka globalizācija padara tradicionālo nācijas valsti mazsvarīgāku kā senāk. Veidot efektīgu, suverēnu valsti viņuprāt ir svarīgāk nekā jebkad agrāk. Lai to paveiktu, attīstības valstīm jāiedibina likumība vienlaicīgi mājās un starptautiskajā arēnā. Viņi iesaka izveidot sistēmu, kas ļauj lēmumus pieņemt pilsoņiem, nevis uzspiest tos no augšas, kā arī piešķirt reģioniem autonomas līdzekļu tērēšanas pilnvaras. Turpretim jauns, ārzemnieku atbalstīts līderis, kas pieņem lēmumus no augšas un nereti slepenībā, savu pilsoņu acīs neveidos uzticamību. Jaunām valdības programmām jābūt "caurredzamām" un par tām jāatskaitās. Veiksmīgs piemērs, ir Afganistānas finanšu sistēmas pārveidošana pēc Talibana gāšanas, kad pretēji drūmajām Starptautiskā valūtas fonda prognozēm četru mēnešu laikā tika ieviesta jauna valūta.
Lai sekmētu savas valsts leģitimitāti starptautiskajā arēnā, autori iesaka sadarbību ar starptautiskajām institūcijām un vietējās ekonomikas integrāciju globālajā ekonomikā. Tas jādara, iesaistot ekonomikā vairums pilsoņu, ne tikai dažas elitāras kompānijas. Kā labus piemērus autori norāda Singapūru un Īriju. Laikraksts “The Economist” gan uzskata, ka šādi veiksmes stāsti ir ārkārtīgi reti, sevišķi ja ir runa par ļoti nabadzīgām valstīm. Turklāt autori arī nepaskaidro, kā minētās valsts var būt piemēri tādām pilsoņu kara plosītām valstīm kā Afganistāna un Irāka.
Autori uzskata, ka arī ir starptautiskā palīdzības sistēma ir pilnīgi neatbilstoši mūsdienu pasaulei. Bieži šī palīdzība pat izrādās šķērslis pārmaiņām. Kad ANO Afganistānai piešķīra 1,6 miljardus lielu atbalstu 2002.gadā, pirmais, ko ANO izdarīja, bija jaunas aviolīnijas izveidošana ar nolūku pārvadāt ANO un citus starptautiskos darbiniekus un (dažkārt) valdības locekļus. Tajā pašā pat laikā nacionālā aviolīnija tika ignorēta. ANO arī pieļāva kļūdas pirmajās Afganistānas prezidenta vēlēšanās. Piemēram, neizdzēšamā tinte, lai nepieļautu atkārtotu balsu nodošanu, tomēr izrādījās izdzēšama... Kā norāda “The Economist”, Gani un Lokharta ir uzrakstījuši grāmatu, kura ir noderīga politiķiem visā pasaulē, jo sevišķi lappuse par modernās valsts desmit funkcijām.
Padomi avarējušu valstu vadītājiem
Somālija, Zimbabve, Afganistāna un Irāka un ir starp tām 50 valstīm, kuras var raksturot kā valstis avārijas stāvoklī. Kaut arī pastāv daudz atšķirību, šīm nācijām arī ir līdzības - politiskā un ekonomiskā nestabilitāte, nabadzība, civilie nemieri, terorisms, cilvēku tirdzniecība, etniskie konflikti, slimības, genocīds. Šo tēmu savā grāmatā “Fixing Failed States: A Framework for Rebuilding a Fractured World” jeb “Labojot avarējušas valstis: modelis saplaisājušas pasaules atjaunošanai” apskata Ašrafs Gani un Klēra Lokhārta, kas ir strādājuši daudzās no avarējušajām valstīm.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.