Par salu un benčikiem

Tajā garu mūžu dzīvo dvīņumāsas, kuras nekad viena no otras nav šķīrušās, nekad savā mājā pār slieksni nav laidušas vīrieti. Atverot mazās durtiņas, paveras skats uz austiem grīdceliņiem, virtuves palodzi ar jorģīnēm puķu podos un sīpolu virteni pie krāsns. Ienācējus maigi apņem tikko ceptas ābolkūkas mājīgā smarža. Viena no māsiņām iznāk priekšnamā un klusi sveicina. Mēs sakām, ka labprāt nopirktu svaigas olas. Jo māsiņas audzē vistas un zosis, un, ja kāds te piestāj, labprāt tās pārdod par simbolisku cenu — viena ola viena krona. Jā, viņa saka, lūdzu. Atver koka skapīti, kur vienādās kastītēs saliktas brūnas un baltas, lielas un mazas olas un oliņas. Vai mēs palikšot uz ābolkūku, māsiņa jautā gluži svešiem ļaudīm, kas turklāt nerunā viņas valodā. Te, salā, īpaši salas laukos neviens no neviena nebaidās. Durvis joprojām atstāj vaļā, jo te jau ļaunuma nav. Mums tagad ir brīnumoliņas un ceļš uz dienvidu mežu var turpināties. Tas ved gar zvejnieku ciematiņu, kur vairāk kā pirms pusgadsimta krastā izcēlās latviešu bēgļu laivas. Joprojām stāv barakas, kurās viņi pārgulēja pirmās naktis. No salas klints plūst avotiņš, pie kura viņi sēdēja — dziedāja un raudāja par zaudēto Latviju. Skats uz šo avotiņu tagad ir skumīgs, pa vidu stādītā sēru vītola krītošās lapas avotiņu gandrīz aizdambējušas. Tas ir tāpat kā mūsu sērīgā pagātne, kas brīžiem līdz augšai piesārņo tagadni un neļauj plūst uz priekšu. Vietējie zvejnieki brīžiem nāk un tīra to avotiņu. Viņi dzirdējuši vien tālus nostāstus par latviešiem, kuri pārbrauca jūru ar divām pēdējām laivām. Tomēr tie ir stāsti, kas aizķer sirdi. Ja viņiem būtu jāpamet sava Katamašvīka, tad tas nudien būtu pasaules gals. Tad nu tāds rituāls — tīrīt šo bēgļu avotiņu, atdot tiem godu. Un te jau mēs esam, salas galējā dienvidu punktā. Ņemam lūku grozus, kāpjam uz ričiem, lai gar jūras krastu mītos uz mežu. Ir tāda sajūta kā mājās. Un ne jau tikai tāpēc, ka tīri ģeogrāfiski, tepat pāri jūrai tās ir… Ir kaut kas vairāk. Dzīve pati par sevi. Īsta savas dzīves apjausma. Un tad tā sākas. Maģiskā sēņošana. Silta oktobra saule apspīd sūnas un zāli. Un ja tev būs dota dievišķā acs ieraudzīt kantarellas, kas uz trauslā dzelteni oranžā kātiņa tur pelēku mežģīņu cepurīti, tad tu būsi iesvaidīts. Sākumā tās slēpjas, pārvēršas par lapām un kritalām un nozūd. Un tad tās atklājas. Ir tik brīnumaini šķirt zāli un plūkt šīs dieva radības, un viegli, vieglītiņām tās attīrīt no meža gružiem. Klusums un zosu spārnu vēdas gaisā, un zāle, kas pašķiras, atklājot Dieva brīnumu laukus. Vakarā meža mājiņā, kurai saimniece devusi vārdu Dzeguzes ligzda, kuras krāsns, uz galda deg sveces. Uz auduma izklātas žūst kantarellas. Pie vakariņu galda sarunas par mīlestību, dzīvi un nāvi. Un māju sajūta. Nē, kaut kas vairāk. Dzīve pati par sevi. Kādas dienas vēlāk, dodoties vakara pastaigā pa salas vecās pilsētiņas šaurajām ieliņām, gadījums un liktenis dod vēl vienu apstiprinājumu šeit arvien pieaugošajai sajūtai, ka dzīve pati par sevi ir skaistākais. Uz kāda no bruģētajām ieliņām laternas gaismā sakņupis vīriņš, kurš pilnībā atgādina bomzi — nabadzīgs apģērbs, noaudzis ar matiem un bārdu, galvā caura micīte. Rokās papīra turza, kurā viņš lasa cigarešu benčikus, kas iesprūduši bruģa šķirbās. Paeju garām, tomēr atgriežos un jautāju viņam: vai jums nevajag kādu kronu cigaretēm? Vīriņš paceļ galvu, pasmaida un saka: paldies par jūsu labo sirdi, meitenīt, bet nē, es nesmēķēju, es vakaros uzlasu šos galiņus, jo tā tam nevajadzētu būt. Viņi tā piesmej šo veco bruģi.