Vēlā vakarā atcerējos kādu banku mārketinga semināru, kurā piedalījos pirms kādiem desmit gadiem. Neatminos vairs, kā sauca to Īrijas banku un kāds vārds bija britu pasniedzējam, bet viņš izstāstīja pārsteidzošu un veiksmīgu bankas glābšanas piemēru. Tobrīd vēl svaigā atmiņā bija bankas Baltija krīze un Rīgas Komercbankas krišana, tāpēc stāsts likās pavisam neticams. Manuprāt, tas ir neticams arī pašlaik.
Tātad, seminārā pieminētā, banka bija pieļāvusi vairākas nopietnas kļūdas. Draudēja bankrots. Ko darīja bankas vadība? Prezidents, saburzījies, ar vaļēju krekla apkaklīti, pelēku seju, kā jau pēc vairākām stresa pārpilnām sapulcēm, vakarā ieradās televīzijā un vēlējās uzrunāt iedzīvotājus, bankas klientus. Neslēpjot satraukumu, viņš esot atzinis savas kļūdas un atklāti pateicis, ka banka ir apdraudēta. Bet... Pēc tam viņš lūdzis klientus nekrist panikā, jo ir izveidots bankas glābšanas plāns. Bet... Viņš vairākkārt sacījis, ka banku var glābt tikai tad, ja cilvēki uzticēsies un neskries pēc savas naudas. Lūdzu, dodiet mums laiku un dodiet šo vienu iespēju, tad ieguvēji būsim visi, apmēram tā sacījis apdraudētās bankas vadītājs. Kas notika tālāk? Daži, protams, naudu paņēmuši. Bet lielākā daļa klientu esot noticējusi. Un banka izglābta.
Šo stāstu pēc tam atkārtoja semināros dažādās valstīs, jo piemērā nav runa par naudas plūsmu, bet par godīgumu. Par atbildības uzņemšanos. Par savu kļūdu atzīšanu. Jocīgi, toreiz bankas klienti visu labi saprata.
Bet mums jau iepriekš tiek pieņemts, ka sabiedrība ir jāmāna, jābaro ar puspatiesībām un beigās jāapvainojas, ja neticam iestāstītājiem. Mūs sauc par neizglītotiem ekonomikā, panikas cēlājiem, ļaunprātīgiem baumotājiem. Citās valstīs cilvēki atklāti diskutē, bet mēs skaitām kriminālprocesus par mutes palaišanu. Problemātiskās bankas vadītāji, savas statusa rotaļlietas droši nokārtojuši, vai nu slēpjas vai, košļeni žļembādami, paraksta tieši sev ļoti nepieciešamu līgumu ar valsti. Kā stāstīja kolēģe no "Panorāmas", Valērijs Kargins pavēlā svētdienas rītā uzreiz pēc bankas pārņemšanas, nav varējis pienākt pie telefona, jo, sulaiņu apstāvēts, ēdis brokastis un nevēlējies būt traucēts. Vēlākās Parex vadītāju liekulīgās intervijas arī visi ir lasījuši. Tajās un arī amatpersonu izteikumos pietrūkst kas ļoti svarīgs. Jau pieminētais godīgums, savu kļūdaino lēmumu, prognožu un rīcības atzīšana. To vien dzirdam - mēs visu esam darījuši pareizi, ja ir kādas problēmas, tad kāds cits, kādi globāli spēki ir pie vainas, taču skaidri jau redzams, jā, sēžam pamatīgā peļķē. Bet žurnālisti par savu profesionālo uzvaru uzskata patiesa teikuma izvilināšanu no amatpersonām. Tāpēc labākās vietas raidījumā "Kas notiek Latvijā?" ir Godmaņa aizsvilšanās un dusmošanās fragmenti, jo tajos bija patiesas izjūtas un izskan arī patiesa informācija. Mikrokonflikti nodzēš pierasto izvairības un lavierēšanas leksiku. Skarba patiesība izskatās labāk nekā bezgalīga smadzeņu pūderēšana.
Es nezinu, kā būs ar banku, bet nezinu arī, vai vairs var glābt šo komunikācijas stilu. Mēs jau esam pieraduši neticēt un pieraduši, ka mums melo. Un vēl es nepiekrītu Domburam, ka katrā latvietī sēž antisemīts (mani tiešām pārsteidza šis visaptverošais secinājums), un nemaz nepriecājos, ka Parex ir problēmas un valstī arī.