Pasaka visiem orku bērniem

) Arī triloģijas noslēdzošās daļas Pēdējais orks vāka noformētāji nav centušies ielāgot žanra kanoniskos principus, saskaņā ar kuriem uz grāmatas vāka jābūt vismaz vienam pūķim, varonim un puskailai skaistulei, gotiskiem burtiem izdreijātam virsrakstam un romāna kārtas numuram. Uz Pēdējā orka vāka redzam to pašu puisēnu, kurš, pagriezis muguru lasītājam, no tumšas pazemes iziet gaismā. Tikpat netipiski ir paši darbi - smalki un gudri, piesātināti krāšņā valodā (uzteicams tulkotājas veikums!) izstāstīti stāsti, kas vienlaikus filozofiskas un piedzīvojumiem bagātas pasakas formātā vēstī par cilvēcību un aizspriedumiem, varmācību un nepretošanos, uzticību un piedošanu. No otras puses Pēdējais orks ir tas pats Pēdējā elfa stāsts, izstāstīts no otras puses - tas vēsta par karavīru, kas pavēl nogalināt pēdējo pūķi, par princesi kristāla šūpolēs, kas izsmej kalponi. Tomēr vienlaikus šis stāsts atkal ir pļauka mūsu paštaisnumam. Grāmata izrauj no stereotipiem, tai skaitā pasakas stereotipiem. Šis ir stāsts par greizajiem spoguļiem, jo galvenie varoņi spoguļo cits citu. Romāna centrā ir tēls, diametrāli pretējs pārpasaulīgajam elfam, kurš nespēj paciest pat domu par dzīvas būtnes nonāvēšanu un kura dvēseli māksla, mūzika un filozofija nodarbina daudz vairāk par ikdienas prozaiskajām vajadzībām. Kapteinis Rankstrails, kareivis - algotnis, kurš ar sirdsdegsmi cīnās pret orkiem - tumšu un brutālu iekarotāju pūli, dzīvu būtņu nonāvēšanu ir izvēlējies par profesiju. Viņa karstākā vēlme jau agrā bērnībā bijusi zobens, no tēva dāvātas flautas viņš izgatavo lingu putnu medībām, un, it kā ar to visu vēl nepietiktu, viņš nāvīgi nīst "visu nelaimju cēloni" - elfu, kuru, tāpat kā vairākums ļaužu, uzskata par otro lielāko ļaunumu. Savukārt princese Austra, Daligaras pilsētas despota meita, patiesībā baiļu, bada un vainas apziņas nomocīts bērns, ir pretpols Pēdējā elfa varonei, vitālajai zemnieku atvasei Ritei. Divi pretmetu pāri, savienoti, kā šķiet, nepareizi - vai nebūtu loģiski elfam savienoties ar elfu, orkam ar orku, cilvēkam ar cilvēku? Un tomēr ne, jo autores mērķis - demonstrēt, kā savienojas nesavienojamais, šādi pārsvītrojot jebkuru mākslīgi radītu nesaderību dzīvu būtņu savstarpējā pieķērībā. Un, vajājot savu pretmetu, katrs no tēliem Junga garā agrāk vai vēlāk nonāk aci pret aci pats ar sevi. Tuvākā mīlestība Latvijas sabiedrībai, kurai raksturīga tieksme visur meklēt slepenos ienaidniekus, šī grāmata uzgāztu veselīgu auksta ūdens šalti, jo tās centrālajai tematikai - gadsimtiem ilgajam konfliktam starp nomocīto, gļēvo cilvēku tautu un tās mītiskajiem pāridarītājiem atrastos gana daudz paralēļu arī pašu mājās. Pēdējais elfs bija stāsts par citādo un nepieņemto un Pēdējā orkā šī tēma aktualizēta jau līdz sāpīgumam - par to, ka no viendabības izceļas tiklab skaistais kā neglītais, augstais un zemais, un par to, ka viduvējība vienlīdz nīdē abus. Tomēr tik ilgi, kamēr risinās karš - ticētas vai neticētas patiesības vārdā - atrisinājuma nebūs. Šai ziņā grēko arī fantāzijas (un ne tikai) rakstnieki, savas radības nereti sašķirojot pretējās nometnēs un nepieļaujot nedz pārmaiņas, nedz attīstību. Viena no romāna vadlīnijām ir brīvās gribas tēma - elfu jau pats liktenis bīda varonīguma ceļā, taču izprotamākas ir Rankstreila iekšējās pretrunas, nepareizu lēmumu pieņemšana un mēģinājumi atvērties mīlestībai, kas beigās pacelsies pāri lēmumiem. Var deklarēt, ka Pēdējais orks atbalsta pasaulē šobrīd tik izplatīto iecietības teoriju, taču patiesībā tā ir mūžsenā bibliskās tuvākmīlas tēma. Noliegt un iznīcināt citādo vienmēr ir vieglāk, nekā mēģināt izprast. De Mari pasaka kategorisku "nē" mums tik mīļajai tieksmei iedalīt visu melnbaltās kategorijās, romāna centrā aci pret aci nostādot fiziski un morāli atšķirīgu cilšu pārstāvjus un pierādot, cik bezjēdzīga ir jebkāda vardarbība, pat tad, kad tai ir šķietami taisnīgs pamatojums. Cilvēku pilsētas postošo orku bandas vada paši cilvēki, un arī to ļaunumā vainojama cilvēku nežēlība, jo neviens, pat orks, nerodas ne no kā - un visi šķietamie un īstie ienaidnieki kādreiz ir bijuši bērni ar bezgalīgām tiklab ļaunā kā labā iespējām. Rankstrails uzzinās, ka orks nav tikai nejaušības rezultātā radies brutāla naida kamols, bet radība, kas ir izvēlējusies sēt pasaulē nāvi, bet vienu no lielākā šoka momentiem orku vajātājam sagādās atklāsme, ka orki vizuāli neatšķiras no parastiem cilvēkiem. Pēdējā orka noslēgumā atrodams pārsteidzošs veltījums Visiem orku bērniem. Varbūt orkiem, vaicā autore, bērnībā pietrūcis viņiem veltītu pasaku? Pēdējais orks ir cilvēcisks un nebūt ne fantastisks stāsts par pasauli, kas nav tik atšķirīga no mūsējās, par varoņiem, kas nav dzimuši par tādiem, un par to, kā pasaule beigu beigās atsijā īstos varoņus no neīstajiem. Tā ir grāmata par dzīves trauslumu un absurdu, un par to, kā piešķirt jēgu nāvei. Visbeidzot - tā ir grāmata ar sapni par citādu rītdienu.