Patriarha pavasaris

No papīrgroza tiek izvilkts saplēsts Izabellas monologs, nolūkojoties lietavās. Risinās spraigā un diezgan pasvešā Kolumbijas politiskā dzīve pagājušā gadsimta vidū. Apšauti studenti, cenzūra, darbs avīzē un atziņa: "Mēs, kolumbieši, nogalinājām jebkāda iemesla dēļ un reizēm tos izdomājām, lai varētu nogalināt, bet kaislības dēļ noziegumus pastrādāja tikai pilsētu bagātnieki". Nobela prēmija literatūrā, kas G.G.Markesam tiek piešķirta jau 1982.gadā, nemaina nestabilo politisko situāciju viņa dzimtenē, taču dod rakstniekam lielākas iespējas nodarboties ar sirdij tuvām lietām - rakstniecību, pasniedzēja darbu un aktīvu iesaistīšanos politikā. Deviņdesmito gadu vidū viņš saraksta pētnieciskās žurnālistikas darbu Jaunumi cilvēku nolaupīšanā, kas atmasko kolumbiešu narkotirgoņu zvērības, vēlāk iegādājas žurnālu Cambio un turpina darboties politikā, taču slimība šīs aktivitātes mazliet piebremzē, un kopš 2000.gada G.G.Markess ķeras pie autobiogrāfijas, kam iecerētas trīs daļas. Šobrīd rakstnieks turpina darbu pie Dzīvot, lai izstāstītu otrās daļas, kas būs veltīta romāna Simts vientulības gadu tapšanai. Uz vāka redzamais puisēns, kas milzīgām acīm vēro kaut ko mums neredzamu un neizzināmu aiz objektīva, tiešām ir pats Gabriels Garsija divu gadu vecumā. Un pašā grāmatā mājo daudzi viņa plašās un viltīgi sazarotās ģimenes locekļi. Katram no viņiem ir savs stāsts, un visi šie stāsti ir savijušies pavedienā un prasmīgu roku satīti krāšņā kamolā, no kura rakstnieks ik pa brīdim izvelk kādu dzīpara galiņu un pagroza to aizrautā lasītāja acu priekšā. Tā ir pasaule, kur ikdiena ir maģijas piesātināta, pasaule, kurā "klavieres maksā piecsimt olu", kur pie pusdienu galda ierodas sievietes spoks kleitā ar sīkām sarkanām puķītēm, apāvis pieskaņotas kurpītes. Vienlaikus tā ir pasaule, kurā māte, dzemdējusi vienpadsmit bērnu, pieņem un audzina arī visus zināmos vīra ārlaulības bērnus, vienkārši paskaidrojot: "Nevaru paciest, ka bērni, kuru dzīslās rit tādas pašas asinis kā manējiem, mētātos pa pasauli". Kolumbija kā vieta, kur senseni indiāņu rituāli savijušies ar katolicismu, absorbējot sevī arī dažādus melnās Āfrikas zudušo bērnu ticējumus, ir bijusi ideāls šūpulis diža rakstnieka dzimšanai. Ģimenes nostāsti, skumjie fado, prostitūtas, par kurām Gabito māte saka: "Nabaga meitenes, tas, kas viņām jādara, lai dzīvotu, ir vēl sliktāk, nekā strādāt," māsas un brāļi, tantes, tēvoči un vecmāmiņas. Mirušie un dzīvie, dzīvie un mirušie. Markess ir spējis radīt tādu autobiogrāfiju, kas it kā noliek visu savās vietās, vienlaikus atstājot vietu noslēpumiem un minējumiem. Vislabāk Markess raksta par to, kas viņam ir tuvs, šo atziņu jau jaunībā viņš aizgūst, lasot Viljama Folknera darbus. Un tā nu tuvās lietas, vietas un notikumi, kas risinājušies ap Markesu kopš bērnības, gadu gaitā pārtop literatūrā. Kā atzīst pats rakstnieks, viņa neatkārtojamais stils, ko dēvē par maģisko reālismu, ir aizgūts no vecmāmiņas Trankilinas manieres, kādā viņa stāstīja stāstus Gabito bērnībā tālajā, niecīgajā Arakatakas ciematiņā. Reiz atklājis sevī stāstnieka talantu, Markess raksta ražīgi, un lielāko daļu darbu esam iepazinuši arī mēs, tāpēc vien Dzīvot, lai izstāstītu liekas tuva un pazīstama jau lasīšanas sākumā. Te parādās atsauces un tiešas norādes uz to vai citu notikumu vai personu, kas bijusi prototips kādā no viņa stāstiem vai romāniem, taču šiem paskaidrojumiem ir pārklāts tas pats maģiskais plīvurs, kas pārējiem viņa darbiem. Mazliet citāds skatījums uz realitāti. Tas izaicina lasītāju, vienlaikus ievedot viņu vidē, kur viss ir patiess un nekas nav īsts. Mātes tēvs, pulkvedis Nikolass Rikardo Markess, kurš bija viens no Arakatakas dibinātājiem, "banānu slaktiņa" atmaskotājiem un mazā Gabito pirmajiem skolotājiem, cilvēks, kura teiktais: "Otra cilvēka slepkavība ir vissmagākais jūgs, ko kāds sev var uzlikt," un viņa sieva Trankilina Igvarana Kotesa, kas dzīvoja absolūtā pārliecībā par garu pasaules ciešo klātbūtni, vecāki, kuru dīvaini traģikomiskais mīlas stāsts tolaik vēl nebija kļuvis par romāna Mīlestība holeras laikā pamatu, - tie bija cilvēki, kas audzināja mazo Gabito, vienlaikus sniegdami iedvesmu visam, ko viņš ir uzrakstījis un varbūt vēl uzrakstīs. Lai šo hronoloģiski pēdējo Markesa grāmatu izbaudītu pa īstam, jāķeras vēlreiz pie visām viņa grāmatām, sākot ar Simts vientulības gadiem un Nestundā, Pulkvedim neviens neraksta, Patriarha rudeni, Tiklo Ērendiru, Mīlestību un citiem dēmoniem un beidzot ar Atmiņām par manām skumjajām maukām. Tad vēlreiz jāpaņem Dzīvot, lai izstāstītu. Un jābauda. Un jāgaida turpinājums.