Pāvesti Priāpa veidolā

(Kur vēl krāšņāk — uz celibāta fona izcelt varas, mantkārības un iekāres pārmērības?) Tomēr šajā dižpārdoklī atainotās izrīcības pat ar grēku apradušajiem mūsdienu cilvēkiem šķitīs tik trakas, ka lieku reizi jāsecina — neraugoties uz mūsu "samaitātajiem" prātiem, pasaule tomēr kļuvusi šķīstāka kopš tumšajiem laikiem, kad to kontrolēja baznīca. "Kāds komentētājs bezpalīdzīgi noplāta rokas, ķerdamies pie darba aprakstīt "šā pāvesta daudzās, šaušalīgās slepkavības, zādzības, buršanos, nodevības, tirāniju, incestu un nepieredzētu izlaidību. Un tomēr mēs mēģināsim," ar neslēpti baudkāru uzticību tematam raksta vēsturnieks (?) Kothorns. Un tā seko romiešu un Bordžu orģijas, pāvestes Joannas lieta, sodomija, nekrofilija, "izvarošanas, slepkavības un citas neiedomājamas izdarības", pāvesta Viktora III vārdiem runājot. Kothorns ir fenomenāls, jo viņš nepārtraukti atrod lēti sensacionālas tēmas. Seksuālās dzīves "sērijā" Latvijā viņš jau debitējis ar Romas imperatoru dzimumdzīves atspoguļojumu. Taču bez šīm divām grāmatām viņam ir vēl vismaz desmit cilvēku kategorijas, kuru seksuālās dzīves viņš ir apcerējis: ASV prezidenti, ievērojami diktatori, Anglijas karaļi un karalienes, Holivudas dievietes (divi sējumi), Holivudas ikonas, ievērojami mākslinieki un komponisti, slaveni geji un lesbietes. Bez minētajām grāmatām Kothorns ir autors vai līdzautors grāmatām par praktiski visām mūsdienu medijus interesējošajām tēmām — hipotekārie kredīti, Pasaules slēpošanas kauss, kā veiksmīgi vadīt video produkcijas kompāniju, seksuālie slepkavas, sātanistu slepkavības, slavenākie sērijveida slepkavas, mūslaiku barbariskākās slepkavības, Aleksandrs Lielais, Viktorijas Krusta kavalieri kopš 1945.gada, SS kriketa komandas vēsture, 100 drausmīgākās katastrofas, ievērojamākās ierakstu izdevniecības, ievērojamākie militārie komandieri, tikšanās ar citplanētiešiem, mīlas noslēpumi utt. Pāvestu seksuālā dzīve ir ļoti viegli lasāma, praktiski nekādu atsauču. Grāmata ir reālistiska tai izpratnē, ka svētais Kothornam neeksistē. Taču pēc šiem aprakstiem — vismaz ja tiem tic — tur arī nav nekā svēta. Par labu vēstures grāmatu gan to nenosaukt, jo Kothorns nepieiet tēmai kā vēsturnieks, bet kā tendenciozs žurnālists. "Rodas iespaids," viņš mēdz rakstīt. Jebkuru faktu Kothorns pavērš pa labu savam uzstādījumam — ka starp katoļu garīdzniekiem un lajiem visos laikos ir bijuši izvirtuļi, ierāvēji un sadisti. Jau ceturtajā gadsimtā, saskaņā ar Svētā Jeremija apgalvojumiem, vienīgās tikumīgās sievietes, kuras varēja redzēt Romas ielās, atturīgi ģērbtas, bālas un askētiskas, bijušas nevis kristietes, bet pagānes. Kothorns nenoliedz, ka starp garīdzniekiem bijuši arī svētie, taču to viņš dara pārsvarā, lai izmantotu viņu liecības pret grēkā kritušajiem katoļu ganāmpulka ganiem. Kothorns mēģina satricināt katoļu baznīcas askētisko tēlu saknē, pieļaujot iespējamību, ka Jēzus ir bijis precējies un tēvs. Tā nav nopietna grāmata par katoļu baznīcu, taču ļoti aizraujoša lasāmviela, zināmā mērā arī pateicoties tās labajam tulkojumam. Autors godīgi atzīst, ka "daži apgalvojumi ir pārspīlēti". Pat baismīgākie apraksti tajā izsauc smīnu, jo Kothorns tos piparo ar melnu angļu humoru. Grāmata ir interesanta izziņai, jo tā ieskicē katoļu garīdzniecības ideoloģisko "ģenealoģiju" saistībā ar vēsturisko kontekstu, kurā tā tapusi. Tā interesanti iezīmē cilvēciskos kompromisus, varas un ekonomiskās likmes, uz kura fona baznīca attīstījusies. Kopumā grāmata rada nevis nosodījumu (nevienu jau tie fakti tā īsti nepārsteigs), bet drīzāk interesi par kristietību, par grubuļaino, saraustīto un (vismaz saskaņā ar šo grāmatu) nekad tā īsti neīstenoto pāreju no pagāniskās uz kristīgo Romu. Jo tēls, kas veidojas prātā, lasot šo grāmatu, ir grieķu auglības dievs Priāps ar tā ereģēto locekli. Grāmata arī interesanti ataino, cik ātri daudzi vadoši kristieši "samaitājās" jeb, precīzāk, cik nevaldāmi viņi bija no paša sākuma. Hrestomātiskajā ainā, kur "konkubīnes un katamīti izklaidējas uz krokusu ziedlapām piebāztiem spilveniem, kamēr par sievieti pārģērbies imperators ņirgājas par augstu stāvošiem romiešu virsniekiem", imperatoru ļoti ātri nomaina pāvests.