Pelēkās pilsētas sejas

Es esmu gandrīz vissvarīgākā krāsa." Tā Imants Ziedonis savā Pelēkajā pasakā. Šī krāsa izrādījusies vissvarīgākā arī jaunās gleznotājas pirmajā personālizstādē, kurā, kā lakoniski vēsta kuratore Diāna Barčevska, dominē "fotoreālisma elementi ar gleznieciskiem akcentiem un ahromatiska krāsu gamma". Mārīte Guščika (1980) 2007.gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, kopš 2003.gada piedalījusies dažādās grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, tajā skaitā arī vērienīgajā jauno glezniecības izlasē Našķu bumba pērngad. Šķiet, ka minimālistiska, ģeometriski abstrakta izteiksme pamazām transformējas gleznieciski atbrīvotākā stilistikā. Kopumā Guščikas darbi šķiet visai piemēroti, lai attiecinātu tradicionālos pieņēmumus par latviešu glezniecības estētismu un formas izkoptību uz laikmetīgo urbāno realitāti. To pilnībā ietin pelēkā krāsa ar savu duālo iedabu - vientulības, garlaicības un nospiestības auru, kas vienlaikus ir arī iespēja izvērst smalkas tonālo nianšu attiecības. Darbi ir jauni, radīti šogad un lielākoties bez nosaukumiem - lai skatītājs iedomājas jebkuru pilsētu saskaņā ar savu pieredzes bagāžu. Guščika glezno slapju asfaltu ar peļķēm, atspīdumiem un gājēju kājām (Peļķe I, II), vientuļas figūriņas, pārvietojoties pa grandiozām kāpnēm, kuru diagonālo struktūru dinamika liek atcerēties konstruktīvistu aizrautību ar tehnikas sasniegumiem, atspīdumu rakstus ģeometrisku rūšu sadalītā stiklojumā, aiz kura nojaušamas uzgaidāmās zāles krēslu rindas, u.tml. visai banālus, izkadrētus pilsētnieka dzīves ritma fragmentus. Tāda mazliet futūristiska hightech pasaule, kurā ļaudis kaut kur steidzas savā nodabā un cits citam garām? Iespējams, šādas noskaņas dominante var likt vaicāt, vai piedāvātais asociāciju un sajūtu grozs nav tomēr mazliet par seklu. No formas viedokļa var atzīmēt, ka glancētie un asšķautņainie ģeometriskie elementi no metāla, betona u.c. materiāliem (rūtis, kāpnes, margas, flīzes utt.) ir veidoti ar plānas, visai gleznieciski brīvā manierē lazētas krāsas efektiem, reizēm tai ļaujot arī notecēt nejaušos rakstos. Monotonie motīvi līdz ar to iegūst zināmas variāciju izredzes. Noteikts meklētājas potenciāls gleznotājai katrā ziņā piemīt - ar savu rokraksta pieteikumu viņa izvairās no citiem iemītiem Latvijas Mākslas akadēmijas beidzēju ceļiem, piemēram, dekoratīvi ornamentālām stilizācijām, ekspresīva žesta kāpinājuma (ko, piemēram, izvēlējusies Daiga Krūze vai Evija Ķirsone) vai popkultūras elementu atrakcijām (Māra Viška, Auce Biele). Urbānās dinamikas motīvi atgādina citu pilsētas poēzijas adepti - Vinetu Kaulaču, kas gan nevairās arī no krāsainu, spilgtu gaismu zibšņiem; tomēr ļoti radniecīgi ir Kaulačas perspektīvisko trotuāra flīžu tuvplāni ar gājēju kājām (cikls 1=9, 2005), kas kustības ilūzijas labad pārvērtušies paplūdušās vīzijās. Tomēr Ziedoņa Pelēkais, kas sevi apzinās tikai par fonu un priekšvēstnesi citām krāsām, arī Guščikas gadījumā liek minēt turpmākas attīstības virzienus, kas pagaidām ir tīti pelēkā migliņā.