Var noprast, ka Grūtupa kungs veidojis savu raksturojumu tikai pēc viņam pieejamiem materiāliem vai kādiem pieņēmumiem, līdz ar to radās kompleksu māktas "līdzskrējējas" tēls, kuru dzinusi uz tiesu nepilnvērtības apziņa un vēlme "atmaksāt šim zobgalim un pārgudriniekam". Negribu, lai šāds tēls paliek vēsturē, Novacka to nav pelnījusi. Pati sevi no aizsaules viņa arī vairs nespēj aizstāvēt. Domāju, ka pazinu viņu ļoti labi — kopš pusaudža gadu angļu valodas stundām pie viņas brāļa, brīnišķīgā filologa Indriķa Novacka un vēlāk daudzu gadu gaitā Mākslas akadēmijā. Nav šaubu, ka viņas dalība Skulmes procesā no augstāku kritēriju viedokļa bija necienīga, tomēr tāpat nav šaubu, ka viņas uzstāšanos nevirzīja kaut kāda elementāra skaudība un iracionāli psiholoģijas impulsi. Viņa, protams, bija piespiesta to darīt. Es nebiju klāt procesā (visa šī lieta man dziļi riebās), bet, satiekot Novacku pēc tam, skaidri sajutu to, cik lielā mērā viņa ir iekšēji traumēta. Es neiztaujāju, jo viņas iesaistīšanas mehānisms bija saprotams. Novacka pirms tam bija izvēlēta kādā Rīgas rajonā par tiesas piesēdētāju (padomju laikā bija tādi tiesnešu papildspēki) un vairākus gadus piedalījās ģimenes strīdu un citu konfliktu izskatīšanā. No akadēmijas procesam bija pieprasīts "sabiedriskais apsūdzētājs", un tika, dabiski, deleģēta nabaga Novacka, lai "glābtu" akadēmiju, jo tās vadība baidījās no represijām. Viņa kā savas iestādes patriots piekrita, pamatojums tai laikā bija spēcīgs: padomju vara likās mūžīga un tā bija jāmāna, lai Mākslas akadēmija kā relatīvi liberālāka pasaulīte saglabātos. Prorektors Indulis Zariņš tieši tā — kā "glābējai" arī esot pēc procesa pateicies bibliotekārei. Novacka visu lieliski saprata, jautājums, ko viņa uzdevusi procesā un kuru piemin grāmatā Grūtups, liecina, ka lietas provokatīvo būtību bija uzminējusi. Bet bija jāpiedalās šai teātrī, un viņa to darīja, kā nu prata.
Novacka nekādā ziņā nebija primitīva padomju pilsone, kā varētu iedomāties Observatora lasītājs. Ir jāatzīst, ka viņa kā cilvēks varēja būt nekārtīga, laikā nepildīt solīto, citkārt kļūt nešpetna pret saviem tuvākiem. Bet viņa bija patiesi inteliģenta sieviete, filoloģiski izglītota, ar kuru varēja pārspriest latviešu valodas fineses, kas perfekti pārvaldīja vācu, angļu un krievu valodu, kas aizgūtnēm lasīja visdažādāko literatūru. Viņai bija ass un dzīvs prāts, attīstīta humora izjūta; intelekts un asprātība nebija nu tās lietas, kuru dēļ viņai vajadzēja apskaust Jurģi Skulmi. Īstenībā viņa piederēja noteiktam marginalizētas latviešu inteliģences tipam, kas vēl saglabāja Latvijas brīvvalsts kultūras tradīcijas. Esmu pazinis šādus cilvēkus, kas padomju laikā klusi slēpās bibliotēkās, arhīvos un muzejos, pildot par niecīgu algu ierindas darbinieku pienākumus, nespējot vai negribot taisīt karjeru, kas citos apstākļos viņiem pašsaprotami pienāktos vien tikai spēju un intelekta līmeņa dēļ.
Un noslēgumā — Novacka nekādu personisku labumu neguva no savas dalības procesā. Atšķirībā no daudziem aktīviem un pašapmierinātiem tālaika kultūras kolaboracionistiem, kas citās un neskaitāmās situācijās līdzīgu motivāciju (piemēram, latviešu mākslas saglabāšanas vajadzību) spēja veikli savienot ar visādu oficiālu un materiālu panākumu iegūšanu.