Piezīme uz Observatora malām

inkblots >> Zilitei 10.03. 2009 19:02 Neizpratne. Protams , ka manis lietotais " jeb zvaigznu petnieks " , nav domats zinatniskais " forschen " no vacu val. - petit , bet gan skaidri noprotamais - noverotajs / ja ir pietiekams valodniecisks pamats /. Ar to gribeju Jums atgadinat - visparzinamo- , ka valoda - ta ir vienosanas starp cilvekiem. Ja latviski atskan - " zvaigznu petnieks " , es ceru , ka vismaz lielaka latviski runajosa cilveku dala , - ar to nesaprot nopietnu zinatniski petnieciko darbibu. Tapec mans " zvaigznu petnieks " - ta ir verosana , noverosana - un nevis petisana , izpetisana . Divaina iebilde .

ku - ku zilitei 09.03.2009 11:00 Novelota reakcija . Ja , ta ir smalka poezija , kas te ir prezenteta - sis Belsevicas dzejolis ! Tads tiess , latvisks un makenit dusmigs. Ka neka - salidzinati divi asinskari asinsradinieki - vilks un suns. Abi kede , bet , kas par raksturiem !!! Un ka tas kedes zvadz ... Brr !! Latviesiem , milaks un saprotamaks , ir tas dusmigakais - nu tas , kas uz to mezu ciere ! Diez , vai dabus ar ? Bet , ja dabus , - tad ar to kaviaru ir cauri. To nu es ari saku ! Par snabi nezinu , - bet domaju , - tas izdzivos Latvija ! Un vel - lasiet A.Grutupa gramatu " Observators" , bet neaizmirstiet kaviaru un snabi ! Prieka !

"Observators" ir novērotājs - nevis "zvaigžņu pētnieks."

Bulgakovam Sātana balles aprakstā ir aina, kur Margaritai uzbāžas Frīda - dāmīte, kura nožņaugusi savu jaundzimto bērnu, ko ieņēmusi spaidu kārtā no sava bosa krodzinieka. Margarita sieviešu solidaritātē kaut ko iebilst, sakot, ka bērna tēvam taču arī būtu jāatbild, bet Korovjevs atrauc - kāda tur tēvam daļa, neviens jau nelika ar varu viņai to bērno smacēt nost. Man šķiet, Novackas gadījums ir tieši tāds. Grūtupa grāmata, protams, daudziem var nepatikt, tomēr jārēķinās šādi neatkarīgi autori, kas nebarojas no KKF un parastajām kultūras silēm kļūst aizvien vairāk. Un nesmukums agri vai vēlu uzpeld.

retorisks jautājums - vai pēc grūtupa nāves kāds rakstīs piezīmes uz grāmatas malām viņa aizstāvībai? hehe. ja nu vienīgi tie, kas Loskutovu par neētisku un neprofesionālu praksti nevēlas ņemt advokātu pulkā. hehehe

Ne jau par patiesību bija runa prof.Kļaviņa rakstā. Stasts ir par to, ka Grūtups ir sacerējis primitīvi paviršu grāmatu . Un neba jau nu patiesības atklāšanai ta rakstīta! Tādam divkosim kā Grūtups nemaz nevar būt kāda liela patiesība, tik vien kā visādas savtīgas intereses bīdīt kādu sev un savējiem noderīgu ideju.

Domāju, ka vislabākā atbilde jautājumam, vai Kirhenšteins bija vai nebija nodevējs, ir te nopublicētās Belševicas dzejas rindas: Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas. Ja jūsu un Kirhenšteina dzimtene bija /ir sverama cīpslotās gaļas kilogramos, tad, protams, viņš bija gaišais tēls un jums atliek tikai meklēt iespējas sekot viņa piemēram. Varbūt sākumā piesakieties uz kādu bezmaksas kaviāra maizīti Krievijas vēstniecībā? Vilis Lācis arī savulaik sāka ar šņabi un ikru maizītēm v'estniecībā.

Jums tiktāl taisnība, ka vairumam tāda migla apkārt liedz objektīvu vērtējumu. Tomēr cilvēka prāts ir paredzŗts šīs miglas kliedēšanai un slikti ja to neliek lietā. Protams, ka vissliktāk, kad prāts miglu ir izkliedējis un pēc tam padodas merkantīlismam .

starp citu, būtu interesanti pēc Grutupa nāves (kad astoņkāja taustekļi ari vairs tik naski nezvalstās) kāds uztaisītu piezīmes šim darbam tieši par Grūtupa lomu tiesu sistēmā un viņa godprātuu un stingro stāju. Nu nevarēsiet man iestāstīt, ka tajā laikā nacionālpatriots varētu taisnīgi un cēlli tur darboties, kur nu vēl iekšā tikt. Lai kaut ko dabūtu, no kaut kā bija jāatsakās. Vieni atteicās no karjeras. Citi atteicās no kā cita un taisīja karjeru, kā piemēram, Grūtups. Jautājums - no kā atteicās viņš? Saprotu, šis komentārs neattiecas uz tekstu. Bet man šķiet grūti komentēt šīs lietas, jo cilvēku psiholoģiskie mehānismi nav elementāri, tieši tāpat kā ideoloģijas un varas struktūras. Ja Grūtups spriež tikai no protokoliem, tad man škiet ļoti jauki, ka ir kāds cilvēks, kas piedāvā savu versiju par prakstiko pusi, kas nav protokolos vēsturei atstāta, tā teikt, līdzsvaram. Padomju laiks vispār nav viennozimīgi vērtējams, jo ir skaidrs, ka papīros viss netika ierakstīts un pat ierakstītais var būt tikai vēlamā interpretācija, kas. zinot plašāku kontekstu, lasītos pavisam citādāk, tieši tāpat kā subjektīvās emocijas nav 100% drošticamas. Un visi tie prātvēderi, kas saka - izvēle vienmēr ir, dari vai nedari, kā SKujenieks, ir tiešām bērni (Tad jau var jautāt - ja jau kalvītis un Šlesers ir pie vainas Latvijas korupcijai - kāpēc neņem bisi un nešauj nost - izvēle ir: gribi, lai ir labāk vai gribi, lai ir sliktāk?) - ļoti reti kad dzīvē cilvēki nonāk tik skaidri definētās situācijāš ar skaidru jautājumu, lai varētu pateikt jā vai nē un tas paliktu par piemēru vēsturē. Lielākajai daļai šāds jautājums nemaz netiek uzdots - dzīve notika kā taustoties tumsā, kur sper soli, nevari būt pārliecināts, ka nepaklupsi aiz kaut kā, liec vienu soli pie otra un nemaz nezini, uz kādu mērķi ej un vai sasniegsi, galvenais nepaklupt

Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro, Un saglabā mežoņa muguru stīvu. Lai būda cik silta, lai ķēde cik gara, Viņš nesacīs paldies, ka atstāja dzīvu. Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas. Viņš neklausās saimnieka glaudīgos vārdos. Bet varbūt, ka nedzird? Jo ķēde par skaļu. Vien suņi caur žvadzoņu saimniekus klausās, Vien suņi lien nolaizīt sitēja roku. Un nenāc ar bļodu – uz mežu vilks ausās, Un nesniedzies paglāstīt – pirkstus var nokost. Ja atraisīt vilku no ķēdes tu baidies, Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod. Vien sunim par silu kļūst saimnieka skaidiens. Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro. Vizma Belševica 1968

"Pār kalnu traktors garu vagu dzina, Uz krūtīm viņam bija rakstīts STAĻINS." Par Induļa Zariņa lomu kultūrprocesā daudz rakstījis Imants Lešinskis savās atmiņās "Kalpības gadi".

Jā vairums bija iebiedēti, bet nevis smagu represīju draudi tos spieda darīt to, par ko nāktos tagad kaunēties(ja būtu bijuši mājās, kad to vērtīgo mantu dalīja), bailes zaudēt tos "labumus"sociālos un vietu augstākajā plauktā. Kas nebaidijās, tam nācās "piezemēties"un pelnīt iztiku '" prastā" darbā. Bet tādi bija, kas piekrita labāk tā, nevis sildīties pakaļā. Protams, tie , kam pietika dūšas aktīvi darboties pret, tiem gāja smagāk, bet tiem, kas vienkārši nesadarbojās, nācās vien zaudēt komfortu un arī ne vienmēr(?).

Vācietis šķiet 18-19 gadu vecumā kaut ko kamjaunietiski dedzīgu rakstīja un pat ticēja, bet vēlāk, kad vairs neticēja, tā arī rakstīja, ka netic. Par Belševicu gan pat nekas tāds nav dzirdēts. Bet Jūs jaucat dažādas lietas, pusaudža vecuma jūsmu un naivitāti, kas izpaužas vien daiļradē, nevienam cilvēkam neko reāli ļaunu nenodarot, ar pieauguša babuļa apzinātu ļaunprātības tīksmi, kas aprakstīta "Observatorā".

Nu tak paņem Vācieša kopoto rakstu pirmo sējumu un palasi! :D :D :D

Nocitējiet lūdzu Belševicas un Vācieša slavinājumus Staļinam un partijai. Citādi izrādisieties sīks melis esam.