Bet bija taču.
Tomēr, ņemot vērā kritiķu pozitīvās atsauksmes par «Prāta vētras» jauno albumu «Tur kaut kam ir jābūt», šāda interese tomēr priecē, jo tauta iegādājas labu mūziku. Un joprojām pieturas pie veselām vērtībām — albumiem — nevis sagrābsta pāris populārākās dziesmas, tās izdungo līdz apnikumam un pārējo ignorē, tāpēc pat neiepazīst. No otras puses — ja jau var atļauties nopirkt visas trīspadsmit (kopā ar diskā neatrodamo anglisko And I Lie — četrpadsmit) dziesmas par 59 santīmiem gabalā, kas kopā sanāk vairāk nekā astoņi lati, tad taču gandrīz par to pašu naudu būtu vērts iegādāties rūpnieciski saražoto versiju, kam bonusā nāk ļoti glīta šķirstāma vienpadsmit Otto Zitmaņa mākslas darbu reprodukciju un visu tekstu grāmatiņa. Neticu, ka visi pērk virtuāli, lai nepiesārņotu vidi sev apkārt ar lieku plastmasu, kas izmantota diska un vāciņa ražošanai.
Ja iepriekš, ņemot vērā grupas stāstus par grūto ceļu līdz albumam, prasījās vilkt paralēles ar «Portishead», kuri intervijā žurnālam «Uncut» par darba procesu izteicās vēl drūmāk (tas viņiem vienmēr piestāvējis), tad nu skaidrs, ka «Prāta vētrai» izdevies trāpīt tai pašā mērķī, kur savulaik «Radiohead», kuri uztaisīja divus albumus, kas pilni ar hitiem, nākamais «Ok Computer» jau uzrunāja mazliet sarežģītākus prātus un pēc tam — sākot ar «Kid A» — aizgāja eksperimenti, kas grupai atņēma daļu veco fanu, toties deva jaunus. «Prāta vētra», par spīti interneta diskusijās paustajiem pretrunīgajiem viedokļiem (vai varbūt - tieši pateicoties tiem) par producenta Gustavo darbu, ir trāpījusi tieši mērķī. Albumu pērk, klausās un tas iepatīkas ar katru reizi arvien vairāk, saklausot dažādas iepriekš nepamanītas skaņu nianses. Galvenais, nepārspīlēt un nepanākt, lai šīs dziesmas sāk krist uz nerviem. Tad viss būs kārtībā. Gaidīsim vasaras koncertus, kuri, ļoti ceru, sāksies tieši ar dziesmu «Ja tikai uz mani tu paskatītos», kas arī šai pašā doremi topā ir pašā augšgalā.