Pretīgi un labi

Temats ir šķietami dekadents, taču pasniegšanas veids kā jau Eko — erudīts un iespaidīgi ilustrēts, intelektuālais svars Neglītuma vēsturei neapšaubāms. Tomēr šo kafijgaldiņa grāmatu lasot, našķoties negribas. Bildes ir labas un pretīgas, teksti reizēm anatomiski. Kristus neglīti skaists Eko un komanda 16 nodaļās skata neglītuma vēsturi no antīkās pasaules līdz šodienai, skarot daudzus tematus — tostarp, briesmoņus, sadismu, sieviešu neglītumu, slimos, antisemītiskās iztēles ekstrēmus, sātanismu, kropļus, avangardu un politisko kiču. Grāmata aizrauj ne vien ar ilustrācijām, bet arī ar to, ka tā ir kompakta ideju vēsture, kā arī cilvēka sevis sapratnei svarīgas tēmas iztirzājums. Ievads ir par to, ko zina pat skolēni, — neglītuma/skaistuma kritēriji ir kultūras nosacīti, vismaz daļēji (piemēram, asiņojošais Kristus ķermenis kristīgajā kultūrā audzinātam cilvēkam, iespējams, raisīs garīgas asociācijas, savukārt hinduistam var likties briesmīgs). Viens no pirmajiem citātiem, ilustrējot kritēriju relatīvismu, ir lielisks, no Fredrika Brauna Sargkareivja: "Viņš notēmēja un izšāva. Ienaidnieks izdvesa savādās, stindzinošās skaņas, kādas izdveš viņi visi, un tad palika nekustīgi guļam. Dzirdot šo kliedzienu un uzlūkojot līķi, viņš nodrebēja. Daudziem ar laiku bija izdevies pierast pie svešo izskata, taču viņš gan nekādi nespēja. Kā lai pierod pie tik atbaidošiem radījumiem, kam ir tikai divas rokas, tikai divas kājas un šķebinoši balta āda bez zvīņām?" Smieklīgi, ne? Kā ar šo citātu norāda Eko — priekšstati par skaisto un neglīto mainās, taču tas nenozīmē, ka "vienmēr nebūtu mēģināts uzlūkot šos jēdzienus kā stingri definētus attiecībā pret nemainīgu modeli". Nav pat jāatgriežas pagātnē, lai neglītā definīcija sašķobītos. Kā, piemēram, novilkt robežu starp neglīto, biedējošo un ļauno? Šo šaubu momentu Eko ņem vērā, piemēram, norādot, ka Karls Rozenkrancs savā Neglītuma estētikā iezīmē neglītuma un morāla ļaunuma analoģiju. Rozenkrancs pārņem tradicionālo uzskatu, ka "neglītums ir skaistuma pretnis, sava veida kļūda, ko skaistums potenciāli glabā sevī, tāpēc ikviena estētika kā jau skaistuma zinātne ir spiesta pievērsties arī neglītuma jēdzienam". Grāmatā arī skatīts morāls neglītums. Pēc ievada grieķu neglītuma un baismīgā izpratnē, kur citēti filozofiski dialogi un ilustrācijās figurē tādi tēli kā Medūza, Sirēnas un ārēji ne sevišķi pievilcīgais Sokrats, Eko virzās uz ciešanām, nāvi un mocībām, kur, protams, apskatītas Kristus ciešanas. "Tavas ticības priekšā Kristus ir radīts neglīts, tomēr viņš beigu beigās paliek skaists" (Augustīns, Sprediķi). Turpretim mocītāji, kas bildēs nereti atainoti kā īsti pretekļi, tādi ir savā iekšējā dabā. G.V.F.Hēgelis: "[..] turpretī ienaidnieki, tā kā tie nostājas pret Dievu, pielemj tam nāvi, izsmej to, sit, moka un sit krustā, tiek atveidoti kā iekšēji ļauni, bet iekšējs ļaunums un naidīgums pret Dievu noved pie ārēja neglītuma, rupjības, barbariskuma, ārprāta, kroplīga stāva." Kristus mocības arī ir bagātīgi ilustrētas — sākot ar viduslaiku gleznām un beidzot ar Mela Gibsona asiņainās filmas kadru. Aizspriedumi un slikta gaume Caur mocekļiem lasītājs sastopas ar morālā skaistuma un neglītuma jautājumiem, vēlāk Eko ieved mūs aizspriedumu pasaulē. Palasot antisemītisma tekstus (Vāgners, Kenterberijas stāsti, apgaismotāji), kļūst nedaudz skaidrāk, kā veidojušies priekšstati par ebrejiem. Sieviešu nīšanas tradīcija ir apskatīta pamatīgāk, jo tā, šķiet, sēž dziļāk nekā, piemēram, jau minētais antisemītisms, kas parasti ir bijis visai neslēpts. "Jums jāpatīk tikai saviem vīriem. (..) Dievs vēlas, lai jūs nēsātu plīvuru. Varbūt tāpēc, lai dažu sieviešu galvas nebūtu redzamas." Islāma fundamentālists? Nē, Tertulliāns, agrīns kristiešu autors. Šajā nodaļā arī apskatīta "negantās večas" motīva rašanās. Eko arī skar ētiskā un estētiskā spriedzi neglītumā, arī gaumes jautājumus. Piemēram, viņš citē Hermani Brohu, kurš raksta, ka "kiča būtība ir ētiskās un estētiskās kategorijas sajaukšana; tas pieprasa nevis "labu", bet "skaistu" darbu, vissvarīgākais tam ir skaists efekts". Protams, apskatīta arī estētisko priekšstatu maiņa līdz ar avangarda mākslu, kur neglītais izlaužas cauri mietpilsoniskās liekulības slānim un tādējādi iegūst sava veida skaistumu caur savu "patiesīgumu". Šādas grāmatas vienmēr izraisīs pretrunīgu reakciju. Piemēram, šķiet, ka vienas ilustrācijas izvēlē Eko nav gluži trāpījis īstajā lauciņā — tur ir politiskā dokumentālā fotogrāfija ar nogrieztu galvu. Turklāt liekas, ka autors varbūt ir atļāvies šādu ilustrāciju, jo galva pieder melnādainajam. Diez vai viņš uzdrīkstētos attēlot, teiksim, Al Qaeda sagūstīto baltādaino mocekļu atdalītās galvas. Uzmetot aci mūsdienu neglītuma nodaļai, šķita, ka bija izlaista šodien tik klātesošā ekstrēmā pornogrāfija. Taču to papilnam var atrast citviet. Būtu gribējies redzēt brāļu Čepmenu nu jau sadegušo šaušalīgo miniatūro Elli, kur pieci tūkstoši nacistu zaldātiņu ir salipuši ārprātīgā sadisma orģijā. Bet nevar jau pieminēt visu. Interesantākais šajā grāmatā ir tieši neglītuma idejas vēsturiskais skatījums.