Ideja man šķita ļoti laba. Kā tagad, krīzes situācijā, ir atklājies, cilvēki, kuri bija pie varas un teicās esam profesionāļi, tādi amatieri vien izrādījās. Skaidrs, ka amatieri, kas nevis runā, bet dara, ir bīstami mūsu valstij un tāpēc izolējami. Viņu vietā varētu strādāt profesionāli aktieri. Protams, šeit nederēs jebkurš — tie aktieri, kuri paši par sevi jau ir izcili mākslas darbi, diez vai šādam uzdevumam būs piemēroti. Te vajag atrast nedaudz pieticīgākus cilvēkus, toties sava amata meistarus. Tādi nebēgs prom no Briseles sanāksmēm tāpēc, ka jādodas ekskursijā, viņi izdarīs savu darbu līdz galam: "Lūk, delegācija no Latvijas. Nemūžam nepateiksi, ka aktieri. Ļoti profesionāli! Spānijas delegācija bija vienkārši šokā, kad uzzināja."
Nav jau tā, ka politiskajā elitē būtu trūcis aktieru, tomēr daudzi lampu drudzi nav izturējuši un skatītājiem pārliecība, ka valsts tiek mērķtiecīgi un saprātīgi pārvaldīta, ik pa laikam nobrūk. Pēc nomaiņas mēs varētu, piemēram, klausīties politiķu debatēs, uz kurām nevis jāsauc valodas inspektoru un psihologu apvienotā brigāde, bet jāaicina skolēni, lai paklausās, kā pareizi jārunā: "Es esmu / kā ziemeļzvaigzne — tikpat nemainīgs, / Tā savā pastāvībā negrozāma, / Un nav tai līdzīgas pie debesīm, / Kur neskaitāmas dzirkstis spīd kā uguns / Un katra vizuļo, bet tikai viena / Stāv savā vietā." (Šekspīrs. Jūlijs Cēzars.)
Grūtākais jautājums ir par žanru. Grieķu traģēdija? Cildeni un visādā ziņā tikumīgi varoņi, kuriem nežēlīgais liktenis liek izdarīt noziegumu. Viņiem jāsaņem sods, bet, tā kā viņi rīkojušies nevis savā, bet kopējās lietas labā un pienākuma vadīti, mēs jūtam līdzi. Varbūt Commedia dell"Arte, kuras varoņi visi kā viens ir diezgan nožēlojami — Arlekīns, kas ir ļoti veikls un darbīgs, bet ne īpaši gudrs, Pulčinels, kas ir divkosis — vai nu izliekas par muļķi, kad tas ir izdevīgi, vai par ekspertu, lai gan tāds nav, jebkurā gadījumā mēģina citus apmānīt, lai gūtu kādu labumu sev, skumjais Pjero, kas ir vientiesis, ko citi izmanto, piemēram, uzveļot vainu par to, ko viņš nav izdarījis. Iedvesmas avots varētu būt leļļu teātris Panča un Džūdijas stilā, kurā galvenajam varonim regulāri izdodas izvairīties no soda, piekaujot ar nūju policistu vai pakarot pašu bendi. Iespējams, var izmantot kaut ko no Raiņa? "Nevienam es Rīgas nedodu, / Tik tiem, kas cēla tās stiprumu." Krāšņa, bet pompoza opera? Absurda teātris? Televīzijas uzvedums? Teātra vēsture piedāvā plašas iespējas, vienīgi skaidri iezīmējas arī šajā slejā piedāvātā projekta mīnuss — varbūt mūs visus vajag aizvietot ar aktieriem?