Provokatora slava?
Vēlme provocēt ir tipiska pusaudžiem. Bet Jevgeņijs Oņegins ir pieaugusi izrāde, saka režisors Dmitrijs Čerņakovs
"Manuprāt, ir būtiski nezaudēt sajūtu — varbūt bērnišķīgu, ka esmu brīvs, ka viss vēl ir priekšā, esmu pilns optimisma un varu visu. Es zinu, ka man pašam ir jārūpējas par savu iekšējo pasauli. Par tās ekoloģisko tīrību," saka Dmitrijs Čerņakovs, viens no spilgtākajiem Krievijas režisoriem. Krievijas Akadēmiskā Lielā teātra viesizrādēs Latvijas Nacionālajā operā 21. un 22. jūnijā mums pirmoreiz dota iespēja redzēt vienu no viņa iestudējumiem, P.Čaikovska operu Jevgeņijs Oņegins. Režisora dzimtenē tas izsauca ažiotāžu un tikko novērtēts kā 2007.gada notikums. D.Čerņakova iestudējumos nav nejaušu detaļu, neloģisku mizanscēnu vai nepamatotas notikumu attīstības. Mūziku un drāmu viņš savij trāpīgā psiholoģiskā teātrī. Lai arī Rīgā režisora darbi vēl nav redzēti, to nevar teikt par viņu pašu.
Ar ko jums saistās Rīga?
Kad man bija kādi trīspadsmit gadi, tas bija vēl padomju laikā, es kopā mammu braucu atpūsties uz Jūrmalu. Mamma katru vasaru īrēja vasarnīcu un es bieži gāju uz jūsu Operu. 80.gadu pirmajā pusē noskatījos tur diezgan daudzas izrādes. Tieši Rīgā redzēju pirmo Vāgnera operu savā mūžā, tas bija Tanheizers. Pēc tam man bija lieli brīnumi, uz kādas sienas ieraugot plāksnīti, kas vēstīja: šajā namā dzīvojis Rihards Vāgners. Viņš man bija komponists no tālas, neaizsniedzamas rietumu kultūras un — te pēkšņi ieraugu viņa piemiņas plāksni! Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš XIX gadsimtā dzīvojis un diriģējis Rīgā.
Atgriezos, kad Latvija jau bija neatkarīga valsts. Ierados uz kinofestivālu Arsenāls un dzīvoju veselu mēnesi. Atceros, ka Andrejs Žagars jau bija Operas direktors. Tikko izremontētajā namā ievēroju, ka skatītājus uz kāpnēm sagaidīja iznesīgi jauni puiši, nevis večiņas. Tagad priecājos, ka atkal būšu jūsu Operā. Kā toreiz bērnībā.
Jūsu Jevgeņija Oņegina iestudējumu Lielajā teātrī kļuva par iemeslu, lai leģendārā operdīva Gaļina Višņevska atteiktos teātrī svinēt savu jubileju. Jums tīk izaicināt, aizkaitināt, pārsteigt?
Kādu saniknot man nav būtiski, un tīša provocēšana nav manā garā.
Tomēr jums ir režisora — provocētāja slava!
Tā noticis bez manas ziņas un nekad nav bijis manos nolūkos. Man tas vienmēr šķiet dīvaini un es līdz pat šim brīdim nevaru saprast, kāpēc tā notiek. Jevgeņijā Oņeginā nav nekā provokatīva. Man nebija nolūka satracināt, satraukt skatītāju! Vilnis, kas sekoja, bija neadekvāts izrādei.
Toties nostrādāja kā laba reklāma?
Tas deva izrādei skaļu atpazīstamību. Bet es vairos no provokatīvas popularitātes, un trokšņaina slava man nav vajadzīga. Es mīlu šo izrādi. Uzskatu, ka tas ir viens no maniem vislabākajiem iestudējumiem.
Vai varat atklāt, kāpēc?
Tā ir vispilnīgākais, vispabeigtākais. Arī citos iestudējumos bija man pašam vērtīgas idejas. Taču tikai te visu biju izdomājis un īstenojis līdz galam, izstrādājis kvalitatīvi. Tas ir bez kompromisiem! Vēlme provocēt ir tipiska pusaudžiem. Bet Jevgeņijs Oņegins ir pieaugusi izrāde. Necenšoties kādu pārsteigt, satraukt vai aizkaitināt. Tā vienkārši piedāvā nopietnu sarunu bez aušīgām emocijām.
Par ko tieši risināt Jevgeņija Oņegina nopietno, pieaugušo stāstu? Jums pie sirds vairāk Puškina dzejasromāna ironija vai Čaikovska liriskā drāma, ko komponists pats nosauca "liriskās ainas"?
Atšķirībā no Viestura Kairiša iestudējuma LNO mūsu izrādē ironijas nav vispār un uzdevums nebija akcentēt atšķirību starp Aleksandra Puškina oriģinālu vai Pētera Čaikovska muzikālo darbu. Man bija principiāli svarīgi izvēlēties, kuru darbu es iestudēšu. Izvēlējos Čaikovski. Tātad — atsevišķu, no Puškina neatkarīgu operu ar savu intonāciju, raksturiem un tēlu attiecībām. Tā ir opera, kura izmanto Puškina sižetu, bet ne romāna ilustrācija. Tas ir cits mākslas darbs!
Iestudējuma varoņi "dzīvo" mūsu dienās?
Mēs neparādām konkrētu laikmeta ainu, sociālo vidi, apkārtni un "ko rāda televīzijā". Tā ir noslēgta dzīve ģimenē. Tāda var ritēt gan 1930., gan 50. gados vai tagad. Mēs to vērojam tādā kā Ingmāra Bergmana ārpuslaika tuvplānā, kad kadrā redzama tikai cilvēka seja. Un mēs nezinām, vai ir padomju laiks, šodiena vai XIX gadsimta beigas. Bija ļoti grūti panākt, lai skatītāji neprātotu, kad īsti notiek darbība. Bet šādi jautājumi pat neradās un es to uzskatu par savu uzvaru. Kostīmus un dekorācijas distancējām no laika: lai tie vienlaikus asociējās gan ar 20., gan 50., gan 80.gadu stilu. Bija svarīgi parādīt, k a izrādes darbība notiek nevis tieši tagad, un arī ne Puškina vai Čaikovska laikā, bet kaut kad nesen. Varbūt, mūsu vecāku jaunībā… Kā atmiņas, kuras vēl dzīvas.
Mani teātrī nekas nebaida. Tad kāpēc Jevgeņija Oņegina iestudējumā nav radikālisma? Tāpēc, ka tas tapa tradīcijām bagātajā Lielajā teātrī un pusgadsimtu pēc slavenā 1944. gada iestudējuma. Turklāt Jevgeņijs Oņegins ir "vismaskaviskākā" opera! Teiksim tā: galvenā krievu opera Krievijas Lielajā teātrī. Ja personāžus ietērpšu tēkreklos ar uzrakstu Adidas un viņi darbosies hightech fonā, esmu pārliecināts, ka publikas reaģēs uz to, nevis uz saturu. Tas izprovocēs atsvešināšanos, viņi nepieņems, un mans dialogs ar skatītāju būs sabojāts. Mani interesē nevis pārsteigt skatītājus ar ārējo formu, bet izstāstīt viņiem ideju, cilvēcisko stāstu.
Diez vai tādu politisko teātri, kādā Berlīnē risinājāt Borisu Godinovu — futūristisku, sociālkritisku parodiju Kremlī un Makdonaldā — jūs uzdrošinātos iestudēt Maskavā. Kritiķi sazīmēja konkrētas personības.
Ka tā notika, es ļoti pārdzīvoju, jo man nebija tādu nolūku. Operas darbību risināju nākotnē — tā bija nepieciešamā abstrakcijas pakāpe, lai neviens neieraudzītu varoņus — reālas šodienas vai vēstures personības…
Bet ieraudzīja pat Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu!
Man tas bija nepatīkami. Politiskais kabarē nav mans žanrs. Man nav būtiski kādam ierādīt viņa īsto vietu. Es neizlieku Šekspīra lamatas, lai tajās kāds iekristu ar visu savu ļaunuma būtību. Situācijas ir izdomātas un mēs nezinām, kas notiks 2012.gadā.
Nesen iestudēju citu Musorgska operu — Hovanščina. Mūsdienu dzīve, šoreiz pilnīgi abstrakta, tikai pelēkās sienās. Ja ieviestu īstus Maskavas ielu skatus, izrāde būtu vulgāra. Skatītāji neuztvertu metafiziku. Vēlos izdibināt: kas notiek cilvēka galvā, kad viņš skatās izrādi.
Vai esat izpratis, kāpēc jūsu Jevgeņijs Oņegins tik ļoti neiepatikās Gaļinai Višņevskai?
Veselu gadu esmu par to izjautāts vismaz 150 reižu un nezinu, ko gan vēl šajā sakarā varētu pateikt. Pēc gada televīzijas tiešraidē pirms Višņevskas dzimšanas dienas man atgādināja viņas teikto: "Par ko tādu būtu jānošaujas". Es apdomāju: ja jāizvēlas, vai pret mākslu attiekties tā — pa īstam vai vispārīgi, tad labāk izvēlos nošauties. Par mākslu lai ir visasākās diskusijas!
Ja nu solisti atsakās darīt uz skatuves, ko esat izplānojis?
Līdz šim tā nav gadījies. Neslēpšu, ka mani šāda situācija biedē, jo diez vai es varētu kādu ar varu piespiest ko darīt. Vēlos, lai aktieri iemīlētu manas idejas tā, kā es pats tās mīlu. Ja viņi dara, bet ar nepatiku, es ciešu. Es nomoku viņus ar pastāvīgiem stāstiem par izrādes jēgu: saprotiet, kāpēc varonis rīkojas tā? Sāp, ja dzirdu: negribu zināt, sakiet tik, kas jādara.
Gadās, ka oriģināls pazūd zem interpretācijas uzslāņojumiem?
Tomēr vienmēr aizstāvu vācu režijas teātri, ko amerikāņu operas vidē ironiski sauc par euro trash. Protams, ir gan veiksmīgi, gan slikti iestudējumi, taču vācu operu režijas teātris ir spilgts ļoti nopietnas, mūsdienīgas sarunas piemērs. Tas apliecina attieksmi pret operu kā pret intelektuālu izpausmi — ne tikai kā pret izklaidi vai muzikālu skaņdarbu, kam nepieciešams vien dekoratīvs noformējums teātra formā. Vācu teātri operu uzlūko kā tikpat laikmetīgu mūsdienu kultūras izpausmi, kā prozu, laikmetīgo kino, jaunās mākslas izstādes, instalācijas. Tā ir ļoti pamatota un godājama nostāja.
Paraugs, kam sekojat?
Tas, ko daru, nav vācu režijas teātris. Tas ir mans, atšķirīgs, droši vien krievu teātris. Bet varbūt tam vispār nav nacionālas dabas? Bet pats fakts, ka Vācijā operteātris ir katrā mazpilsētā un katrā tiek iestudētas mūsdienu operas, daudzās arī Vāgnera cikls Nībelunga gredzens — liecina, ka attieksme pret šo mākslu ir nopietna. Bez visžēlīgām atlaidēm, kādas mēdz būt attiecībā uz novecojušu estētiku.
Pats veidojat arī scenogrāfiju un kostīmus. Tas atbilst scenogrāfijas pētnieka Viktora Berjozkina formulējumam — mākslinieka teātris?
Pēc būtības tomēr ne, jo izrādi nesāku sacerēt no bildītes. Es sāku ar tēmu. Lai to atklātu, katrreiz meklēju arvien citu veidu, kā izdomāt telpu. Salīdzinot manas izrādes, droši vien liktos dīvaini, ka tās iestudējis viens režisors. Principā sāku ar saturu, nevis vizuālo tēlu. Tāpēc tas nav mākslinieka teātris.
Operas skan oriģinālvalodās, ne vienmēr ir titri. Skatītāji bieži nezina, par ko īsti varoņi dzied.
Tagad oriģinālvalodās dzied visur. Taču tas sākās tikai pēdējos 40 gados un, acīmredzot, ir globalizācijas sekas. Itālijā XX gadsimta 50./60. gados ierakstītās krievu operas skan itāļu valodā. Krievijā ierakstīja Traviatu, Rigoleto un Aīdu krieviski. Man pašam ir brīnišķīgs Hovanščinas ieraksts, kurā itāliski dzied Boriss Hristovs. Un Vāgnera Parsifāls itāliski! Vairāki Borisa Godunova ieraksti vācu valodā. Katrā nacionālajā vidē valoda bija ļoti būtisks komunikācijas līdzeklis ar publiku, man ir žēl, ka tā ir zaudēta. Oriģinālvaloda ir ērtāka ražošanā: vieglāk veidot starptautiskus kopprojektus, pieaicināt solistus. Taču mākslinieciskā ideāla ziņā ir labāk, ja publika ik brīdī saprot notiekošā jēgu. Tiesa, Krievijā problēmas sagādātu ārzemju operu tulkojumi. Tie ir novecojuši, veikti XX gadsimta sākumā…
Vai sadarbība ar Latvijas soprānu Kristīni Opolais S.Prokofjeva Spēlmanis jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā un Milānas La Scala, bija jūsu pirmā tikšanās ar dziedātāju no Latvijas?
Nē. Borisā Godunovā, ko iestudēju Berlīnē, carēviča Fjodora lomā bija mazs puisītis no zēnu kora, viņu sauca Raimonds Grāvelis. Viņam bija 12 gadi, viņš vēl dziedāja bērna soprāna balsī un nāca uz mēģinājumiem kopā ar mammu. Laikam aiz kautrības, pirmajā mēģinājumā ar orķestri viņš dziedāja ļoti klusu. Diriģēja asistents, bet Daniels Barenboims klausījās zālē. Viņš pielēca kājās un krieviski sauca: maļčik, kriči!
Es jau sen vēroju Kristīni Opolais. Man ir DVD ar viņas Pīķa dāmu, Traviatu un Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu. Kad Barenboims izstāstīja, ka noklausījies interesentu dziedātāju, kura būtu laba Polīna un nosauca viņas vārdu, es jau to zināju. Labprāt kādā savā projektā iesaistītu tenoru Aleksandru Antoņenko.
Jūs ļoti strauji kļuvāt pazīstams un atzīts gan Krievijā, gan Vācijā. Kāda izvērtusies sadarbība ar diriģēšanas slavenībām?
Valērija Gergijeva personā man bija darīšana ne vien ar diriģentu, bet arī ar teātra vadītāju. Ar totālu teātra vadītāju, kurš izlēma un noteica pilnīgi visu. Kopā esam iestudējuši trīs izrādes. Viena no manām pirmajām lielajām veiksmēm Operā bija mūsu kopīgais Rimska Korsakova Kitežas iestudējums. Daniels Barenboims (Berlīnē) un Kents Nagano (Minhenē) arī ir operteātru muzikālie vadītāji, taču viņiem nav absolūtas varas. Viņi nodarbojas tikai ar muzikālo darbu, nevis ar budžetu un vai dekorāciju izvēli. Barenboims ir ļoti silts, sirsnīgs cilvēks, ar kuru uzreiz ir viegli. Kents Nagano ir noslēgtāks, atturīgāks. Neizdibināms. Līdz šim tā arī neesmu īsti sapratis, kāds viņš ir. Toties viņš man bija interesants kā intelektuālis, ar kuru varēju apspriest, analizēt Musorgska mūzikas saturu. Abos gadījumos tas bija ļoti aizraujoši, jo tā ir mūzika, ko zinu kopš bērnības un biju ļoti pamatīgi sagatavojies. Liekas, ka es viņiem abiem varēju pastāstīt šo to jaunu. Bet iestudējot Bēthovena Fidelio, noteikti būtu otrādi.
Cik būtisks, strādājot ārzemēs, jums ir krievu kultūras vēstījums?
Dažreiz man šķiet, ka tas nav svarīgi, jo mākslas pasaule ir universāla. Domāju, ka tam, ko daru, nav nekāda sakara ar mākslīgo jēdzienu "krievu ideja". Es nenostājos uz "krievu kultūras ceļa", ko nāktos pretnostatīt rietumiem. Tieši pretēji, tiecos pēc apvienojošas sakabes.
Taču krievs manī pamostas, zinot, cik daudz ir izcilu krievu operu, kuras nepazīst rietumos. Apritē ir tikai četras: Jevgeņijs Oņegins, Pīķa dāma, Boriss Godunovs, Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. Paretam arī Mīla uz trim apelsīniem, ļoti reti Hovanščina. Manu vismīļāko operu, N.Rimska-Korsakova Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu nezina gandrīz neviens. Uzskatu par savu uzdevumu darīt visu, lai izcilās krievu operas nostātos blakus Donam Žuanam, Loengrīnam, Traviatai.
Kā reaģējat uz kritiku un ap jums sakultu publicitāti?
Tā ir daļa mana darba. Esmu pie tā pieradies. Jo publikai ir jāinteresējas, kas notiek teātrī un jājūt, ka tas nav miris: tur mutuļo dzīve, tiek uzdoti nopietni jautājumi. Tāpēc jau pastāv PR, lai pēc iespējas plašāku cilvēku loku varētu ieinteresēt par operu kā laikmetīgu mākslas veidu.
Kurus jūs nosauktu kā domubiedrus vai autoritātes mākslā?
Kad 15 gadu vecumā kā aptracis katru dienu skrēju uz teātri, mans elks bija Taganka un Jurijs Ļubimovs. Tagad sev tuvo atrodu Eiropas telpā. Interesē režisoru Jossi Vīlers un Serdžio Morabito kopdarbs. Interesants šķiet Kristofs Martālers. Bet Pētera Konvičnija labākie operas darbi šķiet paveikti pirms desmit gadiem. Slavenības Džonatans Millers un Kaliksto Bieito nav priekš manis — neraugoties uz teātra līdzekļu bagātību, Bieito ir pārāk shematisks un vienkāršots pamatjautājumos. Esmu redzējis daudzus Roberta Vilsona iestudējumus un šķiet, ka tajos vairs nav nekā jauna. Nesen Minhenē noskatījos interesantu Ahima Fraiera izrādi Alise Brīnumzemē un atklāju, ka neraugoties uz sirmo vecumu (75) viņu nevaru norakstīt kā iepriekšējā gadsimta cilvēku, viņa idejas joprojām ir svaigas. Krievijā man joprojām tuvs ir Ļevs Dodins. Viņa izrādes ir īsts un godīgs teātris.
Vai ļoti nomokāties, iestudējot izrādes?
Ļoti. Es tikai sapņoju par mocartisku vieglumu, iedvesmotu radīšanu. Bet kad tā beidzot būs? Varbūt nāks ar pieredzi? Līdz šim vienmēr bijis ļoti grūti un šausmīgi. Un vienmēr jauniestudējuma tapšanas gaitā pienāk brīdis, kad sev jautāju, kāpēc vispār to veidoju, kāpēc esmu ieradies šajā pilsētā un ko vispār daru teātrī? Tas ir brīdis uz kapitulācijas robežas.Vismīļākais ir periods, kad līdz pirmizrādei atlikušas pēdējās desmit dienas un jau top skatuves uzbūve. Daudzi baidās no šī laika, bet manī pamostas drosme un degsme. Tas ir kā strādāt šahtā!
Negribat mērķēt Holivudas filmu studijas virzienā?
Kino laikam ir interesanti. Bet plānojot dzīvi četrus gadus uz priekšu redzu, ka tam man vairs nebūtu laika. Iestudēšu operas un kādu dramatiskā teātra izrādi. Agrāk šī proporcija bija tieši pretēja.
Pēdējā ir tendence tuvināt operas iestudējumus un to publicitāti popkultūrai. Iestudējumus uztic popkultūras pārstāvjiem.
Esmu tolerants un uzskatu, lai zied visādas puķes. Vienkāršots teātris mani neinteresē, taču lai tas pastāv. Ja es būtu teātra intendants, tad tikai vienu jauniestudējumu sezonā izvēlos pēc savas gaumes. Jo ir jābūt dažādībai.
Vai mēdzat identificēties ar savu izrāžu varoņiem?
Nē. Tomēr lai viņus izprastu, man jāpasmeļas paša personīgajā pieredzē. Nevaru strādāt tikai ar abstrakcijām un izlasīto grāmatās.
Esat apmierināts ar dzīvi dzimtajā Maskavā?
Patlaban Maskavā dzīvot ir grūti, jo tā kļuvusi par vājprātīgu lielpilsētu, kurā ir par daudz cilvēku, automašīnu, trokšņu. Ļoti grūti atrast mieru un klusumu. Sapņoju dzīvot mazā pilsētiņā, kur varētu mierīgi pastaigāties parkā. Minhenē iestudējot Hovanščinu, dzīvoju tieši blakus Angļu dārzam. Turp gāju pat naktī.
Dzirdēts, cik radikāli mēdzat mainīt savu vizuālo tēlu.
Man vairs daudz nerūp, kā izskatos citu acīs. Man svarīgi, lai es vismaz patiktu pats sev. Nav iespējams izveidot mākslīgu paštēlu. Tāds uzstādījums ir ļoti aplams, jo tu nolem sevi visu laiku justies nelaimīgam. Labāk to aizvākt, būsi brīvs. Ir jāsaprot, ka pasaule nesastāv tikai no cilvēkiem, kuri tevi mīl un pieņem. Ir būtiski nezaudēt sajūtu (varbūt bērnišķīgu), ka esmu brīvs, ka viss vēl ir priekšā, esmu pilns optimisma un varu visu. Man šī sajūta ir tik būtiska, ka domāju izstrādāt sistēmu, lai aizsargātu sevi no nevajadzīgā. No liekiem skandāliem, histērijām, bezjēdzīgiem pārdzīvojumiem. Man ir pašam jārūpējas par savu iekšējo pasauli. Par tās ekoloģisko tīrību.
***
Dmitrijs Čerņakovs
- Teātra un operas režisors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks
- Dzimis Maskavā 1970.gadā
- Pabeidzis Krievijas Teātra mākslas akadēmiju (GITIS) 1993.
- Iestudē teātra un operu izrādes Sanktpēterburgas Marijas teātrī, Lielajā teātrī Maskavā, Berlīnes Valsts operā, Bavārijas valsts operā Minhenē un Milānas La Scala u.c. ? Veidojis kostīmus un scenogrāfiju arī citu režisoru iestudējumiem
- Četrkārtējs Krievijas teātru balvas Zelta Maska laureāts
- Starptautiskās Staņislavska prēmijas laureāts
- Gada režisors Krievijā
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.