Viņa ir "savējā". Tas ir grāmatas spēks un vājums vienlaikus, jo teātra kultivētie mīti izrādās ne vienmēr pamatojami — liecības spītējas un rāda teātri pavisam citā gaismā, kā tam patiktu. Šajos nedaudzajos grāmatas strīdīgajos punktos, autore... rakstījusi mītus. Ja to dara mākslinieki, saprotams. Jebkurš mīts ir rituāls — tos nemaina. Ja to dara pētniece, kas sevi spoži pierādījusi teātra zinātnē... Pat ja teātra viedokļa lobēšanu pieņem kā apzinātu principu, teātrim izdarīts lāča pakalpojums, padarot to par marmora pieminekli. Kaut no dokumentiem laukā laužas dzīvs, pretrunīgs, radošs gars. Kā jautājumā par teātri un nacionālo ideju.
Ievas Strukas (Zoles) grāmatu Latvijas Nacionālais teātris: Aiz priekškara lasīju ar aizrautību. Rosinoša. Pretrunīga. Blakus mērķtiecīgām dokumentu montāžām, erudītiem secinājumiem — pie faktiem nesieti vispārinājumi. Tādi pieļaujami svētku katalogā, bet domāt par Aiz priekškara kā par katalogu negribas. Uz bagātīgā teātra baumu apkopojumu, ar ko Latviju regulāri aplaimo, fona šis ir viens no retajiem pēdējos gados iznākušajiem nopietnajiem izdevumiem par teātri. Vēl ne monogrāfija, tomēr interesants darbs, kura atsevišķās diskutablās vietas neliedz baudīt tā vērienu, kompetenci un I.Strukas rakstītājas talantu. Bet galvenais — priekškara otru pusi, liekot ļodzīties mītiem par "valsts pirmo skatuvi".Šobrīd aktuāls lozungs, ka teātris ir Latvijas un nacionāls gan saturā, gan formā, gan mākslā, gan dzīvē. Ka vienmēr tāds bijis. I.Struka šo ideju akcentē kaismīgi, piemēram, (par NT atklāšanu 1919.gadā): "pāri visam — patriotisms, vēlēšanās pielikt savu roku jaunās valsts celtniecībā" (29.lpp.). Skan, kā jubilejā pienākas. Bet fakti stāsta citu, interesantāku un, ja neskatāmies šauros ideoloģiskos rāmjos, teātrim glaimojošāku patiesību. To, ka, pirms būt Latvijas vai nacionālam, tas ir teātris. Ka aktieri un režisori grib strādāt, kādā ideoloģijā — otršķirīgi. Skan ciniski, ir egoistiski, bet tāds teātris ir. Skatuve ir vajadzīga vispirms, tikai tad pauž pārliecību: var dziedāt Marseljēzu un spēlēt Strādnieku teātrī, var pēc dažiem mēnešiem dziedāt Dievs, svētī Latviju! un spēlēt Nacionālajā. Un tas, ka dzied tie paši cilvēki, nemazina teātra vērtību. Var runāt ar apbrīnu par Brežņevu un Fidelu Kastro, nepieciešamību iestudēt ideoloģisku augstvērtīgu materiālu un kļūt par nacionālo svētumu — kā Velta Līne.
Ja teātra nosaukumā vajadzētu izcelt kādu jēdzienu, pēc I.Strukas grāmatas izlasīšanas es izceltu nevis "Nacionālo", bet "Latvijas". Jo teātris parāda to, kas notiek ar zemi — tāpat liecas, tāpat lūst. Šķiet, ka paši šodien no tā kaunas, cenšas ar vēsturi "strādāt". Bet "apstrādātais" nostājas pret teātri, piespiežot aiz cieņas pret īstām un iedomātām tradīcijām "saglabāt seju", traucējot tās dzīvajiem vaibstiem brīvi reaģēt uz apkārt notiekošo.
Grāmata talantīgi atklāj Nacionālā teātra dabu — gan skaistākās, gan neglītākās iezīmes. Tradīcijas. To, ka teātris netīro veļu (ar retiem izņēmumiem) mazgā pašu mājās, to, ka tās (proti, veļas) kā jebkurā radošā kolektīvā netrūkst. Intrigas, skandāli, tenkas. Interesanti, jo liecina par laikmetiem, cilvēkiem. Bet visspilgtāk grāmata liecina par Nacionālā teātra spēju iekapsulēties. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Saglabāties. Arī — nemainīties. Arī — nespēt pieņemt citādo un kritisko. Simptomātiski, I.Struka uzskata — pret Nacionālo teātri visos laikos vests "karš", kritika pārstāv kāda naidīga spēka intereses. Ja tā ir, tas ir sensacionāli. Bet tas jāpierāda. Nespēju pieņemt autores pasāžu par ievērojamo kritiķi Robertu Kroderu (35.lpp.). Ja tiek analizētas teātra un kritikas attiecības, nedrīkst izvairīties no māksliniecisko kvalitāšu izvērtēšanas. Nav lietderīgi pretstatīt "tautas mīlestību" (pret Nacionālo teātri) Eduarda Smiļģa Dailes un Alvja Hermaņa Jaunā Rīgas teātra estētiskajiem meklējumiem, neanalizējot pašu mākslinieciskos centienus. Tas pats attiecas arī uz iekšējo kritiku. Piemēram, jauno aktieru un "vecā Nacionālā teātra" konfliktu 1985.gadā I.Struka apraksta kā tradīciju zaimošanu. Vai bija tikai tā? Vai arī — jaunie iestājās par NT māksliniecisku atdzemdināšanu, par laikmetīgu teātri? To, ko Juris Rijnieks, kam drīzumā no Nacionālā jāaiziet, toreiz pasaka "vecajiem", var tikai bezspēcīgā (nekaunīgā arī, protams) savas taisnības apziņā: "Tik un tā jūs nomirsiet pirmie." Ne pārāk ikdienišķi, vai ne?
Īsā recenzijā visu tematiku neaptvert. Daudz varētu rakstīt par paaudžu maiņu, par teātra un politikas attiecībām, nacionālās idejas, ētikas un estētikas izpratni. Atkal jāsaka — pretrunīgi. Grāmatai piemīt spēja rosināt uz pārdomām — gan tādām, kas apliecina I.Strukas rakstīto, gan polemiskām. Kā labākie teātra literatūras paraugi tā caur vēsturi spēj runāt par šodienu. Vērtīgs, jo domājošs darbs.