Rotko atkalapvienošanās

Un attiecīgi arī patlaban Teitā aplūkojamā Rotko vēlīno (1958—1970) darbu izstāde, kuras centrālais elements ir Seagram sērija, diezin vai būtu varējusi tapt. Bet viņš aizgāja un, pārkāpjot iesīkstējušo paradumu steigā iekampt ķīniešu takeaway nūdeles, pasūtīja smalkus ēdienus. Spriedums? "Neviens no tiem, kas ēd tādu ēdienu par tādām cenām, nekad nepaskatīsies uz manu gleznu," pēc vakariņām esot nošņācis Rotko un, izmantojot līgumā tālredzīgi ierakstīto atkāpšanās punktu, pārtrauca attiecības ar pasūtītājiem. Un labi, ka tā. Tas ir, labi mums — tiem, kas diezin vai jebkad varētu atļauties vakariņot Parka avēnijā. Vienu reizi. Un viss No nodoma izkārt gleznas "mērgļu restorānā" Rotko atteicās, bet ideja, ka gleznām ir jāapdzīvo viena telpa, palika spēkā. Telpai gan būtu jābūt iespaidīga izmēra, jo līguma laušanas brīdī jau bija skaidrs, ka ķiršu sarkano, melno un brūno toņu eksplozija aizņems lielāku platību par sākotnēji pasūtītajiem 180 kvadrātmetriem. Gribētājus kā dāvinājumu pieņemt viņa darbus un atvēlēt tiem atsevišķu telpu anglofils Rotko atrada Teita galerijā. 1970.gada 25.februārī jeb 11 gadu pēc liktenīgajām vakariņām kuģis ar deviņiem no trīsdesmit Seagram sērijas darbiem (vai nav ironiski — darījums nenotika, bet gleznām pielipis ēkas nosaukums, kurā tos bija paredzēts izkārt?) piestāja pie Anglijas krastiem. Un vēl trīsdesmit astoņus gadus vēlāk vēl divi kuģi šķērsoja vēl divus okeānus, lai no ASV un Japānas uz Londonu atvestu sešas Teita Seagram gleznu māsas. "Tas ir vienreizējs notikums," saka izstādes kurators Ahims Borhārds-Hūme, jo Seagram gleznas nonākušas vienuviet pirmo reizi, kopš tās atstāja Rotko darbnīcu Ņujorkā. Tieši tas, ka Teita īpašumā jau bija deviņas gleznas, pamudināja izstādes rīkotājus veidot šo sēriju par izstādes kodolu. "Tas notiks tikai vienu reizi. Un viss," domā kurators. Katrā ziņā mūsu dzīves laikā Seagram gleznas diezin vai vēl kādreiz satiksies. Tie, kas iepriekš redzējuši Teita darbus atsevišķi, saka — izrādās, ka drūmie sarkanvīna audekli ar izplūdušajiem "durvju" (vārtu? logu?) siluetiem rada vāju priekšstatu par projektu kopumā, jo no Vašingtonas un Japānas atceļojušie audekli ir toņa un ietekmes ziņā krietni spilgtāki. "Apvienošanas rezultāts ir Rotko "superistaba", kura (..), godīgi sakot, ir satriecoša," raksta The Times mākslas kritiķis Voldemārs Januščaks. Rijējus aprīs mākslas spēks Var jau būt, ka, ejot uz Rotko izstādi pa vēju appūsto gājēju tiltu pār Temzu, par Seagram gleznu vēsturi var arī nedomāt. Var jau būt, ka šīs zināšanas ir pat traucējošas. Bet, nonākot dīvainajā, krēslainajā zālē (un darīt to vajag agri no rīta, kad ēdēju, atvainojiet, apmeklētāju telpā ir maz), man tomēr palīdzēja stāsti par Rotko sākotnējiem nodomiem, par ceļu, kādu gleznas nogājušas, un to, kāpēc tās apdzīvo tieši šādu zāli. "Es ceru sabojāt katra kuces dēla ēstgribu, kurš ēdīs šajā telpā," Rotko savulaik rakstīja. Vai kā, reflektējot par Rotko izaicinošo uzstādījumu, dokumentālajā filmā Mākslas spēks saka vēsturnieks Saimons Šama: Rotko cerēja, ka "rijējus aprīs mākslas spēks". Aprij, nudien. No aprīšanas droši vien ir iespējams arī izvairīties, bet tad izstādei būtu jāizskrien cauri ar nodurtu galvu. Gleznas ir izkārtas tādā augstumā, kādā tās acīmredzot atrastos galdu, rosīgu viesmīļu un ēdēju pilnā telpā — tuvu griestiem. Tās noraugās uz tevi no augšas, liekot pastiepties, piepūlēties, koncentrēties. Pieklusinātā gaisma met dīvainus atspulgus uz audekla. Pirmajā acu uzmetienā atspulgi apžilbina, pat kaitina. Vai tiešām tā bija domāts? Nesteidzies un pamaini leņķi, pieprasa glezna, un tad paskaties, kas notiek. Lielākā daļa apmeklētāju stāv pieklājīgā attālumā — kādus divus trīs metrus no gleznām. Bet, piedodiet, vai tad Rotko neteica, ka vislabākais attālums viņa gleznu uztveršanai ir 18 collas (45 centimetri)? Ir vērts sekot autora ieteikumam, jo tikai tuvumā var izsekot lielās otas triepieniem — slānis uz slāņa, tonis uz toņa. Tiem, kurus interesē Rotko gleznošanas tehnika, izstāde ļauj to izpētīt arī tīri zinātniski — viena telpa ir atvēlēta ar mūsdienu tehnoloģijas palīdzību "dekonstruētai" Rotko gleznai, kur vairākos izgaismotos paneļos var izsekot tās tapšanas procesam (Rotko nevienam neļāva vērot viņu gleznojot un nekad nerunāja par gleznošanas paņēmieniem, tāpēc neatliek nekas cits, kā urbties gleznām cauri ar moderno tehniku). Bez Seagram sērijas Teita izstādei (kas apskatāma līdz februārim) izvēlētas vēl divas — melni pelēkā, kurā audekli sašķelti divos horizontālos krāsu laukumos, un melnā (melni melnā, brūngani melnā, pelēcīgi melnā), kurā izstādes autori centušies rekonstruēt muzejam nepieejamo Hjūstonas kapelas audeklu efektu. Melnie un pelēkie ir izvietoti telpās bez gaismas spēlēm un netradicionāliem uztveres leņķiem, taču arī šīs sērijas ļauj Rotko uztvert jaunā gaismā. Mīts par Rotko emocionalitāti un traģisko auru dabū kārtīgu spērienu. Tas, ko mēs redzam, ir mākslinieks, kurš veicis rūpīgus aprēķinus, lai panāktu vēlamo estētisko efektu, nevis emocionāli un haotiski sekojis "tumšās dvēseles" diktātam. P.S. Dienu pēc izstādes apmeklējuma avīzē izlasu, ka divas no Melns un sarkanbrūna gleznām, izrādās, ir izstādē izkārtas nepareizi. Rotko tās bija iecerējis izkārt horizontāli (par to liecinot paraksts gleznas aizmugurē), bet izstādē tās aplūkojamas vertikāli. Kritiķi ir nikni. V.Januščaks: "Ignorēt mākslinieka nodomu ir pilnīgs neprāts." Droši vien, ka neprāts. Bet aprīšanas efektu tas nemazina. Izstāde skatāma līdz 1.februārim.