Ne uz vienu no šīm Eiropas kultūras pilsētām no Rīgas pa taisno neaizplanēt — allaž kādā pārsēšanās punktā būs laiciņš apcerēt savas izvēles pareizību: uz abiem teātra un mūzikas svētkiem doties ir vērts, bet kuram dot priekšroku? Šaubām pie vainas pat nav neaptverami plašā izrāžu un koncertu oficiālā un neoficiālā jeb off un offoff programma visa mēneša garumā, kad teātris un opera notiek burtiski visā pilsētā (un Edinburga fests joprojām saglabā Eiropas rekordu izrāžu skaita ziņā — 24 dienās tuvu 3000, kaut gan mocartiskās Zalcburgas vārds, sevišķi mūzikmīļu vidū, ir prestižāks, tāpat kā nedemokrātiskās biļešu cenas!), pat ne fakts, ka Zalcburgā izcilā Rikardo Muti vadībā Otello lomā Verdi operā debitē mūsējais Aleksandrs Antoņenko — tieši šodien, 1.augustā. Tomēr izvēle starp kontinentu un salu tik un tā jāizdara — mēnesi veltīt tikai mākslai vai, vēl greznāk, — provēt paspēt būt abās vietās reti kurš var atļauties. Tādēļ te — vien daži intriģējoši orientieri.
Ap zirgu staļļiem
Ar barokālo Zalcburgu ir vienkāršāk: operas faniem atliek defilēt maršrutā pa Galma zirgu staļļu ielu (burtiski — Hoffstallgasse), paretam iešaujot sāņus — lai uzmestu acis, kur atrodas Vīnes filharmoniķu ieliņa un Herberta fon Karajana laukums. Tomēr viss svarīgākais koncentrējas Festivālu pilī un ap to, kur joprojām sastapsit jau nenosakāmas senatnes operomānus un sirmus kungus Alpu zemnieku smieklīgajās ādas biksiņās — viņi, varu derēt, atceras viena no senākajiem Eiropas festivāliem (dib. 1920.gadā) revolucionāro vadoni Furtvengleru, bet, iespējams, pat tā idejiskos tēvus Rihardu Štrausu, Hugo fon Hofmanstālu un Maksu Reinhardtu (viņa balvu — leģendāro Reinhardta zelta pildspalvu Zalcburgas festivāla satelītprogrammā Jauno režisoru projekts saņēma Alvis Hermanis). Zalcburga, līdzīgi citiem stabiliem pārtikušu ļaužu izklaides un augstās mākslas centriem, ir pieredzējusi arī vētrainus "tradīciju revīzijas" laikus (modernā teātra centrs Zalcburga kļuva pirms 18 gadiem, kad to sāka vadīt Žerārs Mortjē), toties tagad, Jurgena Flimma vadībā, atkal iestājies stabilitātes un miera periods, kurā noteicošais vārds ir kvalitāte un koncepts — formulēts kā centrālais festivāla sižets. Šogad tas ir — Mīla un Nāve, jo festivāla devīze ņemta no Augstās dziesmas "jo mīla ir stipra kā nāve".
Tātad — Mocarta Dons Žuāns (ar urugvajiešu brīnumbērnu Ervinu Šrotu Leporello lomā), Dvoržāka Nāra (der iegaumēt jaunās vācu operrežijas zvaigznes Josi Vīleru un Serdžo Morabito), jau Antoņenko sakarā piesauktais Verdi Otello, ko režisē brits Stīvens Lengridžs, reti uzvestā Bartoka viencēliena opera Hercoga Zilbārža pils (kur interesi raisa jaunais diriģents — ungārs Pēters Etvešs, slavenā Zoltāna Kodai audzēknis) — tomēr tie visi ir dramaturģijā labi pazīstami mīlas/nāves sižeti.
Par galveno Zalcburgas magnētu vajadzēja kļūt Guno Romeo un Džuljetas iestudējumam ar pasaules "galveno operpāri" — Annu Ņetrebko un Rolando Viljazonu (Diena jau informēja par šī dueta fenomenālo uzstāšanos Vīnē Futbola čempionāta kultūras piedevās). Turklāt daiļo dīvu Ņetrebko Zalcburgā burtiski dievina (biļetes uz Romeo un Džuljetu pazuda jau aprīlī). Tomēr, kā mēs zinām, pasaules dārgākā aktuālā operdīva gaida bērniņu, viņas vietā "par diviem" strādās laimīgais tētis (Ervins Šrots), bet Džuljetas būs veselas divas — šajā lomā Zalcburgā debitēs talantīgā gruzīnu dziedātāja Nino Mačaidze un Plāsido Domingo lolotā audzēkne amerikāniete Eilīna Peresa.
Mūzikas un dejas skaistums
Arī Edinburgas festivālam (dib. 1947.gadā) ir savs koncepts, un, kopš šī plaša profila kultūras pasākuma (EIF ietver arī ārkārtīgi piesātinātu pasaules literatūras festivālu, mazāka mēroga mākslas festivālu, džeza festu...) vadību uzņēmies austrāliešu melomāns Džonatans Mailzs, kurš par šī gada devīzi izvēlējies abstrakti politkorekto Mākslinieki bez robežām, EIF emblēma un prioritāte tomēr novirzījusies no dramatiskā un mūsdienu dejas teātra uz tīri muzikālas baudas svētkiem. Protams, kā allaž gaidīts viesis ir deviņu (!) pasaules muzikālo kolektīvu galvenais viesdiriģents — titānisku darbaspēju talants Valērijs Gergijevs. Maestro uzstājas šoreiz gan ar Pēterburgas Marijas teātri (Rahmaņinova Semjons Kotko, Rahmaņinova Aļeko, Ščedrina Apburtais brīnumdaris — šīs operas skanēs koncertversijās), gan ar Londonas simfoniķiem, diriģējot plašu Sergeja Prokofjeva simfoniskās mūzikas programmu (1., 2., 3.simfonijas un 1.vijoļkoncerts — vienā vakarā, 4., 5.simfonijas un Koncerts čellam — otrā!), toties pilna apjoma izrādē Gergijevs piedāvā "raritāti", vienu no XX gadsimta modernās operas meistardarbiem — poļa Karoja Šimanovska operu Karalis Rodžers. No kaimiņiem Edinburgā uzstāsies Igaunijas Filharmonijas kamerkoris, mums labi zināmie Miša Maiskis un Dmitrijs Hvorostovskis.
Teātra sadaļā centrālie notikumi — divas poļu režijas autoritātes: Kšištofa Varļikovska režisētā ebreju leģenda Dibuks un Gžegoža Jaržinas darbs pie Sāras Keinas teksta Psychose 4.48 (abas šīs Polijas teātru izrādes atrodas regulārās pasaules turnejās). Edinburgā beidzot tiks parādīta ziemā sensacionālus panākumus guvusī Londonas izrāde The Tell-Tale Hearth, kas ir absolūti briljants poētiskais teātris, veidots pēc Edgara Alana Po dzejas un "šausmu stāstu" motīviem (režisors Barijs Koskis oriģinālu veidoja 2007.gadā Viener Schauspielhaus). Notiks arī Deivida Harovera (mūsu Dailes teātra Naži vistās autora) jaunās lugas 365 — One night to learn a lifetime pasaules pirmizrāde. Tomēr es vislielākās cerības saistu ar citām divām pasaules premjerām Edinburgā — Heinera Gēbela autorprojektu es tuvojos mājai, bet tajā neiegāju, ko izcilais mūzikas vizualizators sastrādājis kopā ar slaveno grupu The Hilliard Ensemble. Un, protams, baleta pasaules provokatora, pēc The New Yorker vērtējuma "pasaules iedvesmojošākā baletmeistara" Metjū Borna svaigāko horeogrāfiju — viņa trupas New Adventures izrādi Dorians Grejs. Režisors — horeogrāfs sola "melnu, varbūt pārāk pavedinošu pasaku par neiespējamo skaistumu kolektīvā vājprāta pārņemtā pasaulē".