Rīts nav pārtapis par vakaru, bet viss sagriezies sāniski. Šo sānisko pagriezienu izraisījis nekas cits kā neparasts ceļojums Baltijas jūras telpā. Nevirzījos, kā ierasts, pāri jūrai šķērseniski — pret sauli no rītiem, ar sauli vakaros — bet gan no ziemeļiem uz dienvidiem, tikpat kā visas jūras garumā. Mans neparastais ceļojums sākās pavisam netālu no Zviedrijas cietzemes, Ālandu salu rietumu piekrastē. Pakāpies akmens radzē, spēru soli savlaicīgās cara Krievijas vistālākajā rietumu nostūrī. Skatīdamies Kārļa Ludviga Engela un Karlo Basija muitas nama atspulgā ūdenī, domās varēju aizceļot līdz pat Kamčatkai. Taču Krievija šeit neparādījās tāda, kādu mēs to parasti mēdzam iedomāties. Atrados ne tikai tālu no lielās valsts centra, bet vidē, kur valdīja pilnīgi savdabīga gaisotne. Kopš Krimas kara beigām 1856.gadā, neskatoties uz visādiem pagriezieniem un īsiem satricinājumiem, šī radze ir piederējusi demilitarizētai zonai. Zona, kurā dažs labs viesulīgās pasaules pārstāvis atradis sev patvērumu. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka arī mani pārņēma miers. Šo sajūtu pastiprināja spilgtās rudens lapas visapkārt, zilgani vizuļojušais ūdens, kas mirdzēja saulē, un tālumā uz rietumiem draudīgais pelēcīgais tumšums. No savas radzes gandrīz vai vienā rāvienā pārcēlos uz Baltijas jūras dienvidu piekrasti, tikpat kā nepiestādams un nemanīdams tos krastus, kas ikdienā ir mūsu visparastākie pieturas punkti. Pēkšņi atrados Pomerānijas līdzenumā, Greifsvaldes pilsētas laukumā un klausījos, kā iezvana svētvakaru. Šeit viss bija ačgārni. Ja Ālandu salu līčos spilgto gaismu un krāsu šķitu spējam ar roku satvert, šeit pa rokai viss bija tumšos toņos tīts. Jutos kā Greifsvaldes dēla Kaspara Dāvida Frīdriha gleznā. Tikai tālumā raugoties, parādījās gaisma. Bet kas tā bija par krāsu spēli! Tumši brūngans priekšplāns, kas lēnām pārtapa par zaļganu plīvuru, kas savukārt saplūda ar gaiši rozīgām, samtainām, gandrīz vai dūmakainām debesīm. Labi sapratu, ka Baltijas jūru biju izjutis kā aizgājušo laiku kuģinieks. Viss bija viens vienīgs krāsu kalipso. Viss bija saplūdis vienā. Bez strupām robežām, tikai ar maigām pārejām. Dienvidu piekrastē šīm krāsām pievienoju arī skaņu. Gar krastu virzīdamies, vadījos kā vecs kuģinieks pēc staltajiem Māras baznīcu torņiem. Tos redzēju visur. Bet drīz vien atklāju, ka nevis šo masīvo torņu smailie gali, bet gan skaņa, kas no tiem cēlās, bija mani īstie ceļrāži. No katras Māras baznīcas skanēja varenas ērģeļu skaņas. Pat varēju saredzēt slaveno ērģeļnieku muguras — Lībekā Dīteriha Bukstehūdes, Stralsundā Johana Fīrdanka, Dancigā Paula Sīferta. Atklāju, ka šai pasaules nostūrī uz cilvēku gandrīz vai vienmēr noskatāmies no mugurpuses. Kaspara Dāvida Frīdriha gleznās cilvēks tikpat kā nekad nav redzams no priekšpuses. Jo vairāk iedziļinājos šajās varenajās krāsu un skaņu spēlēs, jo skaidrāk saredzēju un sadzirdēju, kā tās atspīdēja un atbalsojās Meklenburgas ezeru zemē. Kas to būtu varējis iedomāties, ka šo ezeru pinumos jutīšos kā jūras piekrastē. Skatoties Meklenburgas hercoga Kristiāna Otrā Ludviga vienreizējos gleznu krājumos Šverīnā, sāku apjukt. Visu sava brauciena laiku dabā biju skatījies kā gleznā. Tagad glezna bija tikpat spilgta kā pati daba. Un tā neattēloja Baltijas jūru tādu, kādu to iepriekš biju piedzīvojis. Viss bija sagriezies sāniski. Un šis sāniskais pušumiņš neiesāpējās, bet radīja vēl nepiedzīvotu labsajūtu.
Sāniskais pušumiņš
Kas to būtu varējis paredzēt, ka lielā pasaule tik straujā kritienā pāris nedēļu laikā apsviedīsies augšpēdus! Pamati, kurus uzskatījām par nesatricināmiem, sagrīļojušies. Lieku reizi apstiprinājies, ka savus mājokļus ceļam uz smiltīm. Vienlaikus ar šo globālo saimniecisko sairumu manā mazajā pasaulē arī notikušas būtiskas pārmaiņas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.